Operdziedātāja Ilona Bagele pārdzīvo vīra zaudējumu

Pagājuši vien pāris mēneši, kad operdziedātāja Ilona Bagele zemes klēpī guldīja savu mīļoto vīru un dēla Māra tēti Anatoliju Koniševu (50). Runājot par pāragri mūžībā aizgājušo dzīvesbiedru, Ilonas acīs sariešas asaras. Sāp joprojām. Vīrs vienmēr atbalstīja sievas muzikālās aktivitātes un to, ka Ilona diezgan bieži devās prom no mājām Daugavpilī uz darbu Rīgā. Arī dēla Māra audzināšanu, kurš mācās Daugavpils Vienības pamatskolas 4. klasē, lielākoties bija uzņēmies vīrs. Ģimene dzīvoja laimīgi savā dzimtajā Daugavpilī līdz brīdim, kad pēkšņi no dzīves aizgāja vīrs un tētis.

Kad Ilonai piedāvāta Bertas loma Džoakīno Rosīni operā „Seviljas bārddzinis”, viņa sākotnēji šaubījusies, vai pēc traģiskā notikuma tiks galā ar lomu. „Taču jūtos gandarīta par paveikto darbu. Šis jauniestudējums man kā māksliniecei bija liels pārbaudījums — kā es varēšu turpināt dzīvot, kā justies un strādāt tālāk. Izrādījās, tieši darbs lieliski palīdz turpināt dzīvot,” pārdomās dalās Ilona.

Operdziedātāja atklāj, ka smagās zaudējuma sāpes viņai palīdz izturēt dēlēns un mamma. „Viņu dēļ ir jādzīvo tālāk,” bilst Bagele. Tagad Ilona ir biežāk kopā ar dēlēnu. Māris ar vecmāmiņu bija atbraukuši no Daugavpils arī uz operas „Seviljas bārddzinis” pirmizrādi: „Viņš pirmo reizi bija pirmizrādē. Domāju, ka dēliņam bija interesanti pavērot to, jo viņš pats nodarbojas ar mūziku, mācās mūzikas skolā sitamo instrumentu klasē. Tagad arī ir tādi apstākļi, kad vīra vairs nav, — pašai jātiek galā ar dēla audzināšanu un jāņem viņš visur līdzi.”

Lai arī Ilonas vīram jau iepriekš bijušas problēmas ar sirdi, nekas neliecināja, ka viņš tik pēkšņi aizies no dzīves. „Tas notika pēc operas „Jevgeņijs Oņegins” pirmizrādes, kurā es atveidoju aukles Fiļipjevnas lomu. Ar vīru vēl vakarā mums bija skaista saruna, kurā pārrunājām izrādi, bet nākamajā rītā viņš vienkārši nepamodās. Tāda ir dzīve. Laulībā bijām nodzīvojuši desmit gadu. Pērnā gada 14. novembrī, kad notika mēģinājumi operai „Jevgeņijs Oņegins”, svinējām desmit gadu jubileju, tieši todien mani režisore palaida uz mājām, lai varu šajā dienā pabūt kopā ar vīru. Mūzika un skatuve šobrīd palīdz atgūties un dara mani stipru, gan arī liek paraudāt, atminoties mūsu kopīgi pavadīto laiku,” skaidro Bagele.

Lai arī Ilona jau ilgus gadus darbojas Rīgā — gan dzied operā, gan piedalās dažādos muzikālos projektos —, kad vēl vīrs bija dzīvs, viņa neapsvēra iespēju ar ģimeni pārcelties uz galvaspilsētu, skaidrojot to ar savu un ģimenes piederību dzimtajai Daugavpilij, kur Bagele ir arī docente Daugavpils Universitātes Mūzikas un mākslu fakultātes Kora diriģēšanas katedrā. Tagad, kad Ilonai nav vairs vīra drošā pleca blakus, situācija ir mainījusies un operdziedātāja apsver iespēju, ka nākotnē varētu pārcelties uz Rīgu. „Pagaidām gan turpinu dzīvot starp divām pilsētām. Domāju, ka jautājums ar dzīvesvietu tiks risināts gada garumā. Tad redzēsim, kā man būs ar štata vietu operā, jo astoņus gadus strādāju kā ārštata soliste. Ceru, situācija mainīsies. Taču man arī patīk strādāt Daugavpils Universitātē. Daugavpilī ir arī apglabāts mans vīrs un vecmāmiņa, šeit ir arī manas mājas,” bilst Bagele.

Operdziedātāja arī kaļ plānus par savu solokoncertu: „To projektu es jau sen, sen loloju. Arī vīrs gribēja, lai es dziedu Astora Pjacollas mūziku. Projektā gan nepiedalīšos viena, bet manā sirdī šis projekts, kurš, visticamāk, būs gatavs vien šā gada oktobrī, būs kā veltījums vīra piemiņai.”