Ģirts Ķesteris par savu vasaru: "Esmu mazpilsētas puika"

Viņš noteikti gribētu, bet tā nav. Iecere par konkrēto projektu radās pēc mana drauga aktiera Jura Bartkeviča 65 gadu dzimšanas dienas, kuru atzīmējām kafejnīcā «Osiriss» nelielā draugu lokā un pēc tam mēs aizbraucām uz tādu omulīgu namiņu pašā pļavas vidū, kurā arī radās doma par siena zārdiem, par lauku vidi. Tādā «breinstrormā» dzima ideja par izrādi, kurā viss varētu izskatīties tā, kā tagad. Starp citu, kad pirms pāris gadiem manas skolasbiedrenes Baibas Sipenieces vadītā šova «Saimnieks meklē sievu» aptaujā potenciālajām sievām vaicāja, kāds varētu būt potenciālais saimnieks, vairākos gadījumos viņas nosauca tieši... Ģirtu Ķesteri. Īsts pārbaudījums, gatavojoties izrādei, bija brišana pa kūtsmēsliem un govju barošana. Tādi, lūk, Latvijas mazpilsētu stāsti. Pirmais stāsts jau rādīts – «Gribu bērnu» – kādā no Kurzemes pusēm, otrais stāsts bija «Kukulis» – kādā no Vidzemes pusēm, «Saimnieks meklē saimnieci» tieši Sēlijā. Ne velti mēs braukājam apkārt un esam laipni gaidīti tieši šajos mazajos reģionos.

Precizējiet, lūdzu: esat galvenais šova varonis vai šova vadītājs?

Stāsts ir ļoti vienkāršs – režisors, kā jau tādai zvaigznei un odiozai personībai pienākas, ierodas viesu namā, kurā tiek organizēta fotosesija viņa mīļākajai. Tur ir viesu nama saimnieks un saimniece, kuri gan īsti nav pāris, bet varbūt arī ir... To saprast sākumā nav iespējams. Bet nezin no kurienes un kāpēc uzrodas arī sieva. Un lai no tā visa izkļūtu ar veselu ādu un skaidru saprātu, dzīvam esot, galvenajam varonim rodas ideja, ka arī šeit varētu izveidot šovu.

Esat visai populāra reklāmas seja un balss... Ja jums piedāvātu reklamēt šo izrādi, kā jūs to darītu?

To jau es daru.

(Pasmaida.) Bet šī reklāma patapināta no Vlada Goldberga. Saimnieks meklē saimnieci. Abreviatūrā – SMS! Gandrīz vai – sūti ziņu, ņem kredītu, teiksim tā (Smejas.)

Jūs tagad meklējat saimnieci, bet ko dara brālis – vai plānojat viņu šovasar apciemot?

Teiksim tā, brālis risina «Brexit» jautājumus, un lai viņam jauka šī vasara! Andris Briselē pārstāv Eiropas Savienību. Sāka viņš kā filozofs, un tas ir arī mans dzīvē nerealizētais sapnis – mācīties filozofiju. Brālis nu pierādījis savu varēšanu un gribēšanu – bija arī Eiropas Savienības sarunu vadītājs par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Man šķiet, ka izjūtam stabilu saikni un atbildību viens par otru. Lepnumu. Es tagad meklēju saimnieci un, par ciemos braukšanu runājot... Drīzāk aizbēgšu no Latvijas rudens pusē kopā ar savu dēlu Paulu, lai kārtējo reizi uzvestos prātīgi un labi.

Kas dēlam pašlaik ir aktuāls?

Viņš joprojām ir režisors: pēc izglītības, pēc prakses, pēc vēlmēm, tagad ir reklāmas aģentūras radošais direktors.

Tas skan nopietni, vecāki ir investējuši, lai tas gala rezultātā būtu nopietni. Ar dēlu mēs esam radniecīgi ne tikai pa asins līniju. Ne tāpēc, ka viņš bieži staigā pa teātri, tāpēc, ka pārzina šo jomu. Ir runa par citu – radošu – izaicinājumu. Varēja taču izvēlēties kaut ko citu. Bet tu gala rezultātā esi tur, kur pats virzījies. Man liekas, ka bērna virzīšana uz tādu gruntīgu profesiju, piemēram, nav pats galvenais dzīvē. Kad manas lauku radiniecītes savulaik uzzināja, ka esmu iestājies aktieros, viņas nebija īpaši laimīgas, jo neuzskatīja teātra būšanu par gana nopietnu.

Tad jau sanāk, ka dēls dod jums darbu – jūs reklamējat visādas kārdinošas preces, kārotākās dāvanas. Kādu dāvanu pats labprāt saņemtu?

Atklāti sakot, esmu ļoti pārsteigts: es piedalos visās iespējamajās loterijās, kas attiecas uz pirkuma čekiem – tu sasniedz 80 EUR pirkumu, piemēram, «Alfā» un vari laimēt velosipēdu. Tas pats attiecas uz automašīnām. Kur vien eju, tur man piedāvā loteriju. Mana lielākā dāvana būtu šajā vasarā, lai šādā loterijā laimētu, lai man par godu šautu salūtu (smejas) un divritenis beidzot ieripotu manā pagalmā.

Jā! Ir tās reklāmas akcijas (bet tā nav mana personiskā attieksme), kurās izmanto ātros kredītus. Tā, protams, ir cilvēku izvēle – izmantot tos vai ne, bet es uz to neaicinu. Es respektēju konservatīvās puses viedokli.

Uz Briseli, un no Briseles savukārt iesēdīsimies brāļa limuzīnā un brauksim uz Elzasas pusi. Tā patiesi būs jauka un pelnīta atpūta pēc šīs meklētāju vasaras.

Kas jūsos mainījies kopš studiju laikiem? Draugi jūs raksturo kā ļoti sirsnīgu cilvēku.

Runājot par to laiku, esmu pateicīgs, ka esmu izdzīvojis. Jo katram ir raksturīgas kādas dzīves izvēles vai pieeja, ko mēs saucam par «draivu». Var braukt mierīgi, mēreni un ir iespēja to darīt ar pirmās formulas ātrumu, – es esmu panācis līdzsvaru, un esmu priecīgs, ka man tas ir izdevies. Ja ir runa par sirsnīgumu, to nevar pazaudēt vai nospēlēt kārtīs.

Mēs kopā ar Juri Žagaru, Juri Bartkeviču un citiem kolēģiem esam šo jautājumu pārrunājuši. Ļautiņiem varbūt ir šie lauku īpašumi, bet faktiski viņu tajos nav. Lauku īpašums var piederēt cilvēkam, kurš par to rūpējas vai var nodrošināt, ka kāds par to rūpējas. Tā ir tāda trepe. Bet, ja laika ziņā tu tam netiec klāt, tas kļūst par apgrūtinājumu. Nav svarīgi, ka sestdienā vai svētdienā, vai pirmdienā tu aizbrauc un nodarbojies ar logu mazgāšanu. Tu jau nedzirdi, kā putni dzied, un neredzi, kā lapas bučojas savā starpā. Senāk dzīvoju lauku īpašumā Straupē pie Gaujas. Kad vasarās sākās formulas autosacīkstes un pēc divām trijām dienām gaidīju kārtējo posmu, braucu uz Līgatnes benzīntanku, lai vienkārši tur pasēdētu un vērotu savus mīļos autiņus... Man bija vajadzīga socializēšanās. Tāds nu es esmu – mazpilsētas puika, atrodos posmā starp laukiem un pilsētu.

Klausoties jūsu valodā, šķiet, jūs rakstāt dzeju vai prozu?

Tādu padziļināti romantisku, bet latviski piedauzīgu šobrīd.

Es jau nerakstu vējam un lietuslāsēm.