Līga Liberte: „Ja vīrietis ir gudrāks par mani, es ģībstu”
Kaut Līgas Libertes zvaigznēs dejošana neesot ierakstīta, tā ir viņas lielākā kaislība. Lai gan kas to zina – ar tādu pašu degsmi viņa metās it visā, ko dara. Arī attiecībās ar vīriešiem.
Tavā kartē dejošanas nav
Mums Ādažos pirmajā klasītē bija sporta dejas. Man patika, sportiskais gars manī ieaudzināts jau kopš dzimšanas. Reiz skolotāja vaicāja, vai kāds vēlas nākt uz kultūras namu un dejot nopietnāk. Pacēlu roku. Tā ka dejot esmu sākusi pati uz savu galvu. Kopš tā laika ir pagājuši gandrīz 20 gadi, un es dejoju joprojām. Tā ir mana dzīve, bet, protams, ar to neaprobežojas viss, kas esmu un ko daru.
Reizi gadā eju pie astroloģes, un viņa ir neizpratnē: “Skatos tavā kartē, bet dejošanas tur nav!” Līdz pastāstīju, ka strādāju par pedagoģi un šis darbs mani aizrauj. “Ā! Tad man skaidrs, kāpēc tu dejo,” viņa atslāba.
Varbūt dzīvē mani sagaida vēl kaut kas, kas izrietēs no dejošanas?! Pagaidām ir mana deju studija, ko pilnīgi nejauši atvēru pirms diviem gadiem. Vienkārši katru nedēļu kāds piezvanīja un teica, ka grib nākt dejot. Beigās jau sēdēju un domāju – darbs pats nāk rokās, nedrīkst pretoties. Jau agrāk vadīju deju grupas un atklāju, ka citiem mācīt patīk labāk, nekā pašai dejot vai veidot horeogrāfiju. Un tā to studiju sāku veidot. Pārbijusies un bez mazākās saprašanas, kā to vispār paveikt. Latvijā jau patlaban dejo katrs otrais, un katram otrajam ir arī deju studija, bet es laikam esmu viena no pirmajām, kas māca džeza deju un vēlas izaudzināt profesionālus dejotājus.
Trāpīja tieši sirdī
Pēc vidusskolas galvā bija vējš un mācības neinteresēja. Biju izdomājusi – 10 mēnešos izmācīšos par frizieri, strādāšu un kaut kur padejošu. Taču mamma ieminējās par Kultūras akadēmiju. Olga Žitluhina (horeogrāfe – aut. piezīme) pielikšot mani pie stieņa, pateikšot, vai vispār vērts stāties. Konsultācijas bija trīs dienas no rīta līdz vakaram – klasika, improvizācija, tehnika... Vakarā ar savām augstpapēžu kurpēm knapi varēju iekāpt autobusā. Akadēmijā jutu, ka īsti negribas laikmetīgās dejas žanru, pārāk abstrakti. Sporta dejas arī vairs neinteresēja, jo tas tomēr tāds bizness. Gribēju ko citu. Taču ko? Pēc trešā kursa vasarā (tas bija pirms pieciem gadiem, un man bija 20) izdomāju – braukšu mācīties uz ārzemēm, jo daudzi tā darīja. Biju dzirdējusi kaut ko par džeza dejām. Ierakstīju „Google”, un pirmo izmeta Nīcu Francijā, mājaslapā bija arī video. Tas bija kaut kas klasisks, kaut kas tehnisks, kaut kas šovīgs. Viss, man širmis aizvērās, biju gatava kaut vai kājām uz turieni skriet, jo Latvijā nekas tāds nebija pieejams.
Ja esi pirmā, tas ir normāli
Mans lielākais profesionālais sapnis ir izveidot Latvijā deju teātri, kura izrādes brauktu skatīties no ārzemēm. Jo līmeni var dabūt. Ne velti man uz rokas tetovējums: “All dreams come true!” (Tulk. – visi sapņi piepildās!) Manā dzīvē ir piepildījies viss, par ko esmu sapņojusi. Pati gan to atskārtu tikai tad, kad citi sāka teikt: “Tu kādreiz padomā, ka tev tā diezgan labi iet?” Man vienmēr gribējies sasniegt daudz un augstas virsotnes. Labi tas neskan, bet nemāku viduvēji. Tas laikam tāpēc, ka man tētis bijis stingrs. Pats nodarbojās ar cīņām un regbiju. Kad dejoju sporta dejas, viņš mani nemitīgi presingoja: “Ja esi pirmā, tas ir normāli; ja otrā, tu esi zaudētāja, tas nekam neder.” Tāpēc man visu laiku dzenulis iekšā. Jo kāpēc tad vispār dzīvoju? Sev to esmu jautājusi bieži un arī atbildējusi – dzīvoju, lai baudītu dzīvi, lai to svinētu, lai piepildītu savus sapņus un vēlmes. Savukārt, no kurienes tie sapņi un vēlmes nāk, man nav ne jausmas. Laikam man kāds no turienes (rāda uz augšu) met tos lejā – re, kur tev viena dāvana, re, kur otra, liec idejas kopā, ej un dari!
„Cabaret” komandā nonācu nejauši. Kursabiedrene ieminējās, ka ir atlase. Tas tāds retums Latvijā. Protams, aizgāju. Ar kursu bijām ceļā uz Krimu, kad saņēmu īsziņu – esmu tikusi. Vēlāk prasīju, kāpēc mani uzņēma. Horeogrāfs atbildēja: “Tu jau netiki tāpēc, ka labi dejoji. Tu nepārtraukti šķobījies. Tev kaut kas nesanāk – tu smaidi, lēkā. Tu biji personība.” Man, protams, tas patika, bet vienalga domāju – kā? Es taču gribu labi dejot. Esmu mērķtiecīga. No sērijas: “Nedodiet man labi izskatīties, dodiet man dejot!”
Tas bija smags darbs, mēs visu decembri pavadījām „Sapņu fabrikā”. Mēs tur dzīvojām, un bohēma nāca līdzi. Nodejojām izrādi un palikām, kā mēs to saucām, uz sapulci. Sēdējām, runājām, meiteņu grimētavā tika ienests maģis... Pēdējos divus gadus „Cabaret” jau izrādīja „Artelī”, vairs nebija tāda gandarījuma. Ja jūti, ka strādā uz 99, nevis 100 %, tad kaut kas jāmaina. Tāpēc aizgāju. Taču šis dzīves posms bija vērtīgs pieredzes ziņā, kā apvienot mākslu ar biznesu, un dzīves rūdījums arī privātajā lauciņā. Iemīlējos kolēģī tā, ka viss apstājās un neko citu neredzēju. Tad tiec vien gudra, kā ar to sadzīvot un vēl kopā strādāt (iesmejas). Man nopietnas attiecības ir bijušas tikai ar cilvēkiem no mākslas pasaules. Es pat nezinu, kā ir būt kopā ar biznesmeni, juristu, ārstu vai dārznieku. Lai gan esmu bijusi kopā ar cilvēku ne no mākslas pasaules. Tas bija grūti. Viņš man nepārtraukti pārmeta: “Es nevaru izturēt, ka tu atnāc mājās un čīksti, ka tev viss sāp!” Bet ko es varu izdarīt, ja mans tāds darbs. Es taču dejoju, kustos, man visu laiku visas maliņas sāp.
Tev tik daudz vīriešu...
Pirmās nopietnās attiecības man bija 14 gadu vecumā, un kopš tā laika man visas attiecības ir tādas. Ja esmu ar kādu kopā, tad tāpēc, ka viņš uz konkrēto brīdi ir bijis mans cilvēks. Esmu garlaicīga tajā ziņā, ka man patīk monogāmas attiecības, patīk rutīna attiecībās, patīk, ja mājās gaida viens un tas pats cilvēks. Man patīk, ka zinu, kas viņam patīk. Pirmo randiņu fāze man vienkārši riebjas, jo tad tu tāds tizls esi.
16 gados piedzīvoju savu pirmo īsto lielo mīlu. Mēs kopā bijām tieši divas nedēļas un piecas dienas, jo, kad satikāmies, viņam kabatā jau bija biļete uz Ameriku. Piezvanīju viņam piecos no rīta, jo no viņa telefona bija atnākusi pilnīgi nesaprotama īsziņa, norunājām visu ceļu, ko nācu mājās no tusiņa Ādažos. Viņš bija vecāks par mani, bet neizmantoja to. “Man ar tevi ir tik labi, ka man pat negribas seksu,” viņš teica. Man tas šķita kompliments. Mēs runājām un apcerējām dzīvi, savus sapņus. Kad viņš aizbrauca, pusgadu raudāju. Man teica – tā taču nebija mīlestība, ko tu, tāda sīkā, vispār saproti. Bet es līdz šai dienai zinu – tā bija mīlestība. 1. augustā būs 10 gadi, kopš viņš aizbraucis. Tagad viņam ir ģimene, bet mēs joprojām komunicējam.
Pēc tam sekoja citas attiecības, kurās tikai šķita, ka ir mīlestība. Esmu arī apzināti izmantojusi otru cilvēku, jo negribēju būt viena. Bija brīdis, kad vienai iet pa ielu šķita apkaunojoši. Ilgākais, pusgadu esmu bijusi viena, un arī tad ar domu – man ir jāsaņemas, es tagad mācīšos būt viena.
Iestājos akadēmijā un iepazinos ar paralēlā kursa biedru, kurš mācījās aktieros. Tad gan bija dzirksteles: četri randiņi, un mēs jau dzīvojām kopā. Tā atkal bija pieredze, kā sadzīvot ar otru. Viegli nebija, abi bijām greizsirdīgi, it kā šausmīga mīlestība, tajā pašā laikā – es gribu dejot, es gribu būt aktieris; tu man traucē, tu arī man traucē; es tevi mīlu, es tevi arī mīlu; es tevi nemīlu, es tevi tāpat... Tas ilga divarpus gadu. Sapratu, ka aktieri nav domāti man. Man gribas būt kopā ar cilvēku, kurš ir emocionāli stiprāks, kurš nevar pateikt: “Man tagad ir grūti, tu pati tiec ar savām problēmām galā.” Vīrietim tomēr jābūt mazliet cietākam.
Esmu bijusi attiecībās arī ar precētu vīrieti. Lai gan to negribēju, bet mīlēju šo cilvēku līdz bezgalībai, un to pašu jutu no viņa. Pirmo reizi – 20ºC kāds ir atskrējis pie manis džemperī no mājām. Mēs šķīrāmies katru dienu, jo sapratām, ka viņa toreizējā sieva nav pelnījusi, lai pret viņu tā izturētos, un atkal satikāmies.
Mani vispār ir grūti savaldzināt, varu iemīlēties vīrietī, ja man ir interesanti ar viņu runāt, ja varu viņu kaut kādā veidā apbrīnot. Mani visvairāk vīriešos piesaista gudrība. Ja vīrietis ir gudrāks par mani, es ģībstu
Savu tagadējo draugu apbrīnoju par to, cik viņš ir mīļš. Pat nezināju, ka vīrieši var tādi būt. Mūsu attiecības ir ļoti pašpietiekamas. Pirmo reizi neesmu atkarīga no cilvēka. Varu būt arī viena, bet izvēlos būt kopā, jo man ir labi. Mums ir, par ko parunāt, mums ir lielisks sekss, kas nav mazsvarīgi dzīvē. Patlaban arī zinu, ko gribu no sava vīrieša. Es gribu ģimeni, gribu bērnus. Šausmīgi gribu, vairs nevaru izturēt (smejas). Vairs neesmu gatava tērēt laiku ar cilvēku, kurā neredzu jēgu ilgtermiņā. Varbūt tas skan skarbi, varbūt iedomīgi, bet man vajag redzēt, ka mēs kopā varam kalnus gāzt.
Es te tagad stāstu, ka esmu baigi ideālā, bet, protams, neesmu. Mana dzīve gan vairs nav tik traka. Kad bija 20, dzīvoju sešistabu dzīvoklī ar vēl sešiem cilvēkiem, kuri visi bija mūziķi, un ar draudzeni-dejotāju. Tas bija pilnīgs „komunaļņiks”, mēs tusējām no rīta līdz vakaram. Tā bija brīvība, ka esi prom no vecākiem, Rīgā, sava nauda... Pirms diviem gadiem pamodos 1. janvārī un sapratu, ka tā vairs turpināt negribu. Sāku lasīt grāmatas un noticēju, ka viss ir iespējams un katrs savu dzīvi padara tādu, kādu vēlas.
Īstenībā esmu pilna ar kompleksiem. Kopš 12 gadu vecuma no pedagogu puses man visu laiku pārmests – tu nevari vilkt šos svārkus, jo tev vēders karājas pāri. Pašlaik paskatos uz sevi bildēs tajā vecumā – biju tieva kā koncentrācijas nometnes skuķis. Bet manī ir slimīgi “iesēdies” tas, ka esmu resna. Vairs neredzu spogulī sevi tādu, kāda patiešām izskatos. Man bijušas problēmas no hormonālām tabletēm, un tad man kā dejotājai pārmeta – jā, jā, lielākā kleita Līgai. Tas sāp līdz šai dienai. No pārdzīvojumiem privātajā dzīvē man bija veselības problēmas, ārsts tā arī pateica: “Tavi iekšējie orgāni tik tikko tevi velk.” Ja dejotājai pareizi nestrādā vielmaiņa, tas ir smagi. Un vēl kāds pasaka – vai tu atkal neesi uzbarojusies? Cik augstu tu to kāju vispār vari pacelt? Iespējams, tā liek runāt paša skaudība vai kompleksi, jo arī tiem tievajiem, garajiem un smukajiem ar līkajām kājām tādi ir. Bet es vienalga stingri sekoju līdzi tam, ko ēdu. Un katru dienu mācos sevi pieņemt tādu, kāda esmu. Kad to iemācīšos, vispār būs superīgi.
Riskēšu un dejošu
„Draugiem.lv” klasesbiedrs Mārtiņš Oliņš, kurš jau 10 gadus ir ratiņkrēslā, man uzrakstīja: “Es gribu pie tevis dejot.” To izlasot, man bija šoks. Nezināju pat, kā lai viņam atbild, cik bailīgi man tas šķita. Gudri atteicu, ka man šajā jomā par maz meistarības, bet es zinu, ka ir tādas ratiņdejas. Beigās domāju – bet es nevaru no tā tik viegli atteikties, taisām izrādi par sapņiem! Visi piekrita, visi gribēja. It sevišķi tagad, kad visi čīkst, cik viss ir slikti un valdība ir vainīga... Nē! Viss ir labi, un tas atkarīgs no mums. Ja gribu justies labi, es varu tā justies. Mārtiņš nepiedzima ratiņkrēslā, viņš zina, ko nozīmē skriet un dejot. Taču arī tagad viņš ir laimīgs cilvēks, jo dara dzīvē neiedomājamo. Laužas uz rokām, sporto, brauc ar mašīnu, mācās... Uz skatuves mēs visi dejojam, un mums visiem ir viens sapnis – mēs gribam skaisti dzīvot. Savukārt otra izrāde „Atraitnes”, ko rādījām arī uz Dailes teātra skatuves, ir stāsts par sievietēm. Kāpēc atraitnes? Jo mēs, stiprās 21. gadsimta sievietes, tīri fiziski nogalinām vīriešus. Es būtu laimīga, ja pēc izrādes mēs, sievietes, teiktu: “Bāc, stulbās dejotājas! Kāpēc viņas tā dara?”
Aiva Alksne / Foto: Aiga Redmane, no personiskā arhīva
