Lielā mīlestība ar gadiem noplakusi. Normāli vai tomēr ne?

Līga un Kaspars, cerot uz „ilgi un laimīgi”, apprecējās pirms pieciem gadiem. Kaut gan viņu vecākiem laulības nebija izdevušās, abi ticēja, ka ir viens otram īstie un kopā sagaidīs vecumdienas. Taču viņu laulības ostā viss nebūt nav tik idilliski, kā varētu domāt. Kaspars ir pārāk atturīgs gan fiziski, gan emocionāli. Līga stāsta, ka viņi labākajā gadījumā pārmijot pāris vārdu par pilnīgi nekādām tēmām no sērijas: „Vai izdarīji to un to?” „Kasparu interesē tikai sports un draugi,” atzīst Līga. Amerikāņu psihologs Duglass Vaiss šādām attiecībām, kad viens no pāra aktīvi un ilglaicīgi neizpauž emocionālu un seksuālu tuvību, devis zinātniskāku nosaukumu – tuvības anoreksija. Jā, jā, tāpat kā bēdīgi slaveno neēšanu, tikai šoreiz ir runa par nepārvaramu tieksmi izvairīties dot un saņemt emocionālu barību. Un diemžēl attiecības, kurās iezagusies tuvības anoreksija, nebūt nereti iznīkst. Parasti sākas ar nevainīgo „mēs par attiecībām nerunājam”, bet ar laiku pāraug pilnīgā emocionālā izolētībā – it kā attiecības ir, bet jūties tajās bezgala vientuļi. Pētnieki uzskata, ka tas apdraud veselību daudz vairāk nekā cigaretes vai augsts asinsspiediens. Tuvības anoreksija jau nebūtu nekas jauns šajā pasaulē, taču, Veisaprāt, tieši modernās tehnoloģijas ir tās, kas ļauj šai ligai plesties un zelt. Skaipi, feisbuki, draugi un tviteri mums palīdz izvairīties no īstām attiecībām. Nu kāpēc gan kārtējo reizi kaut ko klāstīt „nepateicīgajai” sievai/vīram, ja tīmeklī čum un mudž no anonīmajiem pielūdzējiem, kas tevi apber ar mīļvārdiem un komplimentiem.

Kā zināt, vai šī liksta uzglūn arī tavām attiecībām? Parasti par tuvības anoreksiju sāk bažīties, kad viens no partneriem vienmēr ir pārlieku aizņemts, visā vaino otru, klusē un dusmojas, lai atgrūstu, sodītu vai kontrolētu, nedalās jūtās un emocijās, nedara neko no tā, ko no viņa gaida, un kronis visam – pat seksu vairs negrib. Pavisam bēdīgi ir, ja vienā dienā atskārsti: vīrs tev vairs nav vīrs, bet gan dzīvokļa biedrs vai kaimiņš.

Tikai mieru!

Protams, kopdzīvē  visiem laiku ik pa laikam iezogas kāda no anoreksijas pazīmēm: attiecībās ir strīdi un zināma deva stresa, kāds patiešām var būt ļoti aizņemts darbā un tāpēc arī pārlieku noguris kaislai kopābūšanai. Problēma ir tad, ja viens no jums mēnešiem vai pat gadiem izvēlas dzīvot bez emocionālas un seksuālas tuvības. No tā diemžēl cieš ne tikai pats „anorektiķis”, bet arī otrs iesaistītais spēlē – attiecības. „Šāds cilvēks parasti nenojauš, ka moka savu partneri, kas ir spiests lūgties, lai viņu mīl, viņam pieskaras, ar viņu mīlējas. Nereti viņš pieņemas svarā, zaudē pašcieņu un kļūst depresīvs. Lai izvairītos no ciešanām, arī partneris var kļūt par anorektiķi – dusmīgu, depresīvu un nestabilu indivīdu,” atklāj Veiss. Savā pieredzē dalās mārketinga speciāliste Katrīna (31): „Pēc vairāku gadu kopdzīves izšķīros. Pusi no kopā pavadītā laika mocījos un domāju, ka arī viņš nebija līdz galam laimīgs. Sākumā mums ilgi nebija tuvības, un toreiz tas man netraucēja, bet, kad viņš uz laiku devās uz ārzemēm, sapratu, ka mūsu attiecībās tas radīja plaisu. Braucām, protams, viens pie otra ciemos, un tās naktis bija labu labās, jo bijām noilgojušies. Šķita, mūsu seksuālajai dzīvei salīdzinoši īsā atšķirtība nāca par labu. Taču, dzīvojot atkal kopā, „ilgo paužu” un negribēšanas periodi atsākās. Jāatzīst, mana negribēšana vēlāk bija sekas viņa negribēšanai, nevarēšanai jeb vēlmes trūkumam gan mīlēties, gan tuvoties, gan pārrunāt mūsu attiecības. Iesākumā viņš vainoja sevi un nogurumu, taču vēlāk es biju tā, kas ne tā pieskaras, ne tad pieskaras, vai arī citreiz traucēja mājdzīvnieki, kas uz mums tumsā (it kā) skatījās. Ar laiku vairs necentos, jo negribējās aplauzties. Emocionālās un fiziskās sajūtas nebija patīkamas. Biju nelaimīga. Sāku atsaukties citu vīriešu komplimentiem un ne tikai. Beidzot tam pieliku punktu, viņš – daudzpunkti, taču nekas nesanāca. Kaut kas manī bija salūzis, tostarp – arī mana sievišķība, kuru vēl tagad cenšos lāpīt. Pēc nepilna gada brīvas meitenes dzīves satiku savu tagadējo vīru, un mums ir viss – ne tikai kopējas mājas un mājdzīvnieks, bet arī bērns, lieliskas naktis un dienas. Es atkal jūtos iekārojama, esmu atguvusi spēju just. Dažreiz grūti izrādīt mīļumu un iniciatīvu pirmajai, kas laikam ir iepriekšējo attiecību trauma, taču es zinu – mūsu mīlestība to sadziedēs.”

Tuvības anoreksijas tāpat kā daudzu psiholoģisku kaišu cēloņi parasti meklējami pagātnē: emocionāli smagas attiecības ar vecākiem, grūtības veidot attiecības ar pretējā dzimuma vecāku, mīlestības un atbalsta trūkums vai vēl ļaunāk – seksuālā izmantošana. Liela nozīme ir arī tam, kāda bijusi mātes un tēva laulība – ja bērns vecāku starpā nekādas mīlestības izpausmes nav redzējis, pēcāk arī viņam savā pieaugušajā dzīvē varētu ar to būt grūtības. 34 gadus vecā Ina tam lielisks piemērs. Viņas vecāki kopā jau 35 gadus, taču, cik vien jaunā sieviete sevi atceras, viņa nekad nav redzējusi tos viens otru skūpstām vai samīļojam. Drīzāk plēšamies par katru sīkumu un risinām sadzīviskas dabas problēmas. „Lai arī man nekad negribētos tādu laulību, jau vairākkārt esmu sevi pieķērusi – tiklīdz attiecības stabilizējas, tūdaļ sāku distancēties. Tā ir kā saldumkāre – tu labi apzinies, ka nav labi, bet tāpat našķojies. Domāju, atturīgu attiecību modelis manī ieaudzināts,” atzīst Ina. „Attiecību sākumstadijā šie cilvēki parasti ir lieliski, bet laulības dzīvē vai ilgstošā kopdzīvē viņi noslēdzas,” atklāj Veiss. Taču diagnoze „tuvības anoreksija” nav nekāda mirstamā kaite un nav arī tā, ka, fiksējot to, attiecību dzīvei jāpārvelk krusts. Veiss, kurš konsultējis anorektiskos pārus, savā praksē piedzīvojis arī brīnumus: „Esmu redzējis pārus, kam seksa nav bijis 10 gadu, bet pēc sešu nedēļu intensīva darba viņi atkal mīlējās.” Process notiek līdzīgi kā anonīmo alkoholiķu seansos – vispirms jāatzīst, ka tev ir problēma un tu esi bezspēcīgs pret to. Tad attiecībās jāvieš stratēģija, kas pārtrauc iepriekšējos paradumus. „Bieži anorektiķi labi zina, kā jāmīl. Viņi vienkārši to nedara. Bet, ja to vari identificēt un atzīt, tad vari arī pārvarēt,” saka psihoterapeits, kurš iesākumam iesaka ik dienas veltīt 10 minūtes tikai jums diviem – katrs no jums pastāsta par divām tās dienas sajūtām un pasaka otram divus patiesus komplimentus.

Maija Liepiņa / Foto: Shutterstock