Kamēr citi brīvdienu rītos guļ, viņas dodas vērot dabu
Kamēr citi brīvdienu rītos laiski guļ, viņas jau ir tālu gabalā: cēlušās līdz ar rītausmu, dodas mežā vai pļavā, lai vērotu. Viena – putnus, otra – tauriņus, bet trešā – jaunas un jau redzētas sēņu sugas.
Kas tas par putnu?
Kristīne Ulberga ar putnu vērošanu „saslimusi” jau divus gadus. Guļot milzīga labības lauka malā un pirmoreiz vērojot putnus, viņa tik nodomājusi – bet kur es biju agrāk?
Putnu ievērošanu sāku līdz ar lielām pārmaiņām pirms diviem gadiem. Man paveicās iepazīt kādu brīnišķīgu cilvēku, kas man atklāja citu dzīvi ārpus manas čaulas. Es ieraudzīju melnalksni, īvi, žubīti, dižknābi, jūraskraukli, zeltstarīti, pienpulksteni un sevi pa vidu šiem dabas brīnumiem. Pirms tam nezināju, ka pavasara pārlidojumos Latvijas laukus pieskandina tūkstošiem zosu un gulbju. Tieši tā notika mana pirmā tikšanās ar putniem – agrā pavasarī guļot milzīga labības lauka malā, klusējot nesaprašanā – kur es biju agrāk?
Gar mūsu mājām plūst upe, tāpēc martā un aprīlī mūs bieži apciemo gaigalas, lielās gauras un cekulpīles. Tad mēdzu noslēpties un vērot gaigalu riesta dejas. Nereti draugs izpurina mani no gultas, lai mēs kopīgi dotos medņa riesta meklējumos. Es īpaši nepretojos, jo zinu, ka pēc pusstundas īgnums par neizgulēto miegu pazudīs un mēs bridīsim pa purviem un mežiem. Laimīgi. Mans „medību” ierocis ir fotoaparāts, bet ģērēšanas tutenis – dators. Fotokamera putnu vērošanā ir nepieciešama, jo ne vienmēr var saredzēt un pazīt dziedātājus, lidotājus, sēdētājus un peldētājus. Izdzirdot, ka esmu putnu vērotāja, cilvēki šķetina savus stāstus par „dīvainiem putniem” uz palodzēm, dīķos, pie lauku radiņiem. Stāsta beigās parasti ir jautājums: kas tas par putnu? Atceros, reiz man vaicāja, kas tas esot – pelēks ar sarkanu, mazāks par melno meža strazdu, katru dienu nākot pie barotavas. Ilgi domāju, beigās parādīju vairākas bildes, un izrādījās – tā ir zīdaste, kaut arī apraksts un uzvedība īsti nesakrita. Vēl nesen man piezvanīja – Vidumgrāvī peldot dīvaina pīle ar sarkanu knābi, pelēcīga ar baltu. Draugs apjucis aizbrauca, izrādījās ūdensvistiņa...
Putnu vērotāji bieži dalās ar saviem vērojumiem, taču, ja esi iesācējs, neapvainojies, ka pieredzējuši ornitologi nevēlas atklāt medņu riesta vietas, tāpat kā sēņotājs –baraviku plantācijas. Padomā pati, kā tu justos, ja tavā guļamistabā ik pa brīdim dzirdētu neizprotamus trokšņus?! Visa apetīte pārietu – tā gan! Tāpēc medņa, rubeņa un vēl dažu putnu riesta dejas drīkst skatīt pieredzējuša ornitologa pavadībā. Tikai tad, kad viņš teiks: „Žagojies!”, tu to drīkstēsi darīt. Putnu vērošanas ekspedīcijās jāuzvedas klusi un nemanāmi. Latvijā ir daudz aizsargājamu putnu, tāpēc ļausim tiem vairoties, lai mūsu bērni tos varētu satikt mežā, nevis tikai grāmatās.
Sintijas Elfertes sirdsāķītis ir tauriņi. Viņa agrāk pat iedomāties nevarēja, cik liela ir to daudzveidība tepat, Latvijā.
Esmu uzaugusi laukos, tāpēc daba un tās vērošana man ir tuva jau no bērnības. Ne velti esmu beigusi arī Bioloģijas fakultāti.
Piederu cilvēkiem, kas dabu vēro ar fotoaparāta palīdzību. Pēc digitālās kameras iegādāšanās uzņēmu dabasskatus, līdz ieraudzīju citu autoru skaistās kukaiņu un dzīvnieku bildes. Un arī man gribējās tādas radīt. Pirms kādiem trim gadiem iegādājos speciālu objektīvu tuvu priekšmetu fotografēšanai, un ar kukaiņu iemūžināšanu nodarbojos joprojām. Tādēļ ļoti gaidu silto pavasari un vasaru – tauriņu un citu kukaiņu laiku.
Dabā parasti dodamies divatā ar vīru. Viņš pēc izglītības ir biologs, tāpat aizraujas ar dabas vērošanu un fotografēšanu. Vīram gan vairāk interesē putni. Bet tas jau netraucē kopā doties dabā gan ar auto tālākos izbraucienos, gan ar velosipēdu vai kājām tuvākajā apkārtnē. Tāpēc, ja skaists laiks un brīvdiena, mājās mūs nesastapt!
No visiem kukaiņiem mani visvairāk interesē tauriņi, jo tie ir tik skaisti, krāsaini, kā arī fotogēniski. Sākotnēji vienkārši gribēju iegūt skaistu foto, taču pakāpeniski radās interese uzzināt, ko īsti esmu iemūžinājusi. Meklēju informāciju internetā, nopirku tauriņu noteicēju. Trijās sezonās esmu sakrājusi fotogrāfijas aptuveni pusei visu (ap 120 sugu) Latvijas dienas tauriņu sugu. Kauns atzīties, bet pirms dažiem gadiem pat nezināju, cik daudzveidīgi mums te ir tauriņi. Biju pārsteigta, ieraugot, ka tie nav tikai balti vai raibi, bet arī zaļi, zili, oranži. Nu, dodoties dabā, ir vēlme nofotografēt kādu jaunu, neredzētu tauriņu. Tam gan ir arī sava sliktā puse – ja zinu, ka tas ir kas jauns vai vēl trakāk – rets, sirds sāk sisties straujāk un rokas trīcēt. Turklāt arī doma: „Ka tik tas neaizmūk!” nemaz nepalīdz fotografēšanai.
Lai vērotu kukaiņus, nav nekur speciāli jābrauc – tie ir mums apkārt, vajag tikai pieliekties tuvāk augiem vai zemei un ieskatīties. Ideāla vieta tauriņu vērošanai var būt arī piemājas dārzs vai tuvējā pļava.
Inita Dāniele jau trīsdesmit gadus interesējas par sēnēm. Viņa smej, ka darbs ir viņas hobijs un labākais brīvā laika pavadīšanas veids.
Jau studiju gados izlēmu – specializēšos uz sēnēm. Tajā laikā sēņu pētnieku tikpat kā nebija (patiesībā arī tagad to ir ļoti maz), un es izdomāju, kāpēc gan man neielēkt brīvajā nišā. Izrādījās, sēnes ir ļoti interesanta pasaule. Tās ir maz pētītas, un katru gadu tiek atklātas arvien jaunas sugas. Lielākoties tās ir mazās brūnās sēnītes, kuras var atšķirt tikai pēc mikroskopiskām pazīmēm. Retāk, bet katru gadu atrodam tādas, kuras sēņotāji atzīst par sēni. Pērn jaunu sugu ieraudzījām tepat, Rīgas centrā, pie kanāla. Jo vai tad viens sēņu zinātājs spēj vienkārši tāpat parkam cauri iziet? Acs ietrenēta, ej un skaties, vai tik kaut kur nav izaudzis kas jauns. Tas pats notiek mežā. Lai sēnes labāk pamanītu, ir svarīgi celties agri no rīta, jo tad gaisma pareizi krīt. Man tas nekādas grūtības nerada, jo arī ikdienā mostos ap pieciem, sešiem. Un tas nav nekāds vecuma bezmiegs – man arī jaunībā bija grūti izturēt nakts ballītes, savukārt piecelties līdz ar gaismu vienmēr esmu varējusi.
Es specializējos uz tā sauktajām „cepurīšu sēnēm”, un to Latvijā ir vairāk nekā tūkstotis. Bērzlapju vien ir pāri par simt sugām. Protams, visas Latvijā reģistrētās sēnes neesmu raudzījusi savām acīm, ir tādas, kas zināmas tikai pēc literatūras. Taču esmu skatījusi arī daudzas ļoti retas. Bet ar mērķi ieraudzīt kādu īpašu eksemplāru mežā doties nav vēlams. Sēņu mūžs ir ļoti īss, un, pat ja tā ir izaugusi, atliek aiziet kokam pa otru pusi, un tu to nepamanīsi.
Kad ir lielais sēņu laiks, Dabas muzejā nākas konsultēt cilvēkus. Viņi rindā stāv un grib zināt, kas tā par sēni, ko mežā atraduši. Nāk arī ar saviem sēņu groziem, lai izšķirojam – ēdamās, neēdamās. Jāteic, cilvēki ir ļoti vieglprātīgi. Piemēram, zvana un prasa: „Mēs vakar atradām ļoti interesantu sēni. Nu pirmoreiz tādu redzēju. Brūns kātiņš un tāda īpatnēja brūna cepurīte. Vai gadījumā tā nav indīga?” Saku, lai atnes un parāda. Bet cilvēks atbild: „Nevaru, jo mēs to apēdām!” Ar šādu attieksmi pat brīnos, ka saindēšanās Latvijā notiek tik reti. Nav jau tā, kā dažs labs iztēlojas: apēdīšu un uzreiz nokritīšu zemē beigts. Jārēķinās ar lielām mokām.
Kaut sēnes man interesē, pati nekāda lielā sēņotāja neesmu. Savā mūžā neesmu iemarinējusi nevienu sēni! Ja redzu kādu gaileni, tad nogriežu tik, cik vienām vakariņām nepieciešams, bet konservus ziemai nekad neesmu gatavojusi.
Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, Shutterstock
