Trausla blondīnīte, bet patiesībā gāž kalnus. Maldinošie stereotipi
Uz viņām paskatoties, kļūst skaidrs, stereotipi par to, kā jāizskatās un jāuzvedas sievietēm, kas dara veču darbu, ir garkājainas blondīnes vai kurai mājās ir bariņš bērnu, var būt pat ļoti maldinošs.
Liena Kalniņa (33) desmit gadu dienēja armijā, bija komandiere. Citi, to uzzinot, maigi sakot, bija šokā.
Visbiežāk, kad atklāju savu nodarbošanos, cilvēki domāja, ka nesu viņus cauri. Nu nevar taču būt – maza, smalka sieviete dien armijā! Stereotipi par to, ka tur ir vieta tikai masīvām kundzēm bez jebkādām sievišķības pazīmēm, joprojām ir dzīvi. Tas vienkārši neiet kopā, ka sieviete var darīt veču darbu, bet ārpus tā staigāt skaistās kleitās un augstpapēžu kurpēs.
Armijā netiek dotas nekādas atlaides tikai tāpēc vien, ka esi sieviete. Nevarēju būt nabaga meitenīte, kurai visi nu palīdzēs. Ja kaut ko nespēj, laipni lūgta doties prom. Turklāt kā komandiere vienkārši nevari atļauties kaut ko nevarēt, jo karavīriem pret tevi jābūt respektam. Un, ja vēl esi sieviete, sevi jāpierāda divtik. Iedomājies, kā jauniesaucamie mani uztvēra: atnāk kaut kāda meitenīte un saka: „Labdien, esmu jūsu komandiere!” Sejās parasti parādījās smīniņš – nu, nu, paskatīsimies! Bet, kad ķērāmies pie lietas un es simtprocentīgi darīju visu to pašu, ko liku paveikt viņiem, ironija ātri vien pazuda.
Apmācībās Bavārijā, kur ieguvu virsnieka pakāpi, izturēju arī tos pārbaudījumus, kādus retais vīrietis spēja izturēt. Piemēram, pēc noskrietajiem 3000 metriem un šķēršļu joslas mums bija orientēšanās.
Vakarā, kad visi bija pārguruši un jau tikuši autobusā ar cerību, ka mūs vedīs uz kazarmām, autobuss nogriezās uz citu pusi. Mūs aizveda diezin kur, izsēdināja un deva komandu kazarmās nonākt pašiem. Tika izvēlēts viens no mūsu grupas, kam tika norādīts virziens, kurā mūs jāved mājup. Tikai ceļš veda uz pretējo pusi...
Knapi vilkāmies, bet ceļā bija jāizvairās arī no uzrīkotas apšaudes, jāpāriet strauts un pēc tam ar slapjām kājām jākāpj stāvā kraujā un jāturpina ceļš. Divi mūsu grupas puiši tikpat kā vairs nevarēja paiet, tāpēc uz maiņām nesām viņu somas. Kad nonācām galā, redzēju, kā izskatās cilvēks, kurš novests tik tālu, ka uz apkārt notiekošo nespēj reaģēt.
Piedzīvots daudz, un man nav nekāda pamata uzskatīt, ka sieviete saknē spētu paveikt mazāk par vīrieti. Bet tas, ja viņa to spēj, nebūt nenozīmē, ka viņai jāizskatās pēc vīrieša.
Daudzbērnu ģimenes dažādus stereotipus uz savas ādas izjūt pēc pilnas programmas. Visspilgtākais – daudz bērnu dzimst nelabvēlīgās ģimenēs dziļos laukos, un to vecāki ir nepieskaitāmi ļautiņi ar alkoholiskām tieksmēm.
Otrs – ja sievietei ir daudz bērnu, viņa noteikti neko citu savā dzīvē vairs nedara, kā tikai stāv pie plīts ar ap vēderu apsietu priekšautu un trauklupatu rokās. Tas noteikti nav stāsts par mani! Esmu Latvijas Modes padomes valdes locekle, producēju modes raidījumus, kas nozīmē – man ir jābūt lietas kursā par to, kas notiek modē arī citviet pasaulē.
Divreiz gadā obligāti braucu uz Londonu, Barselonu, Berlīni. Man vienkārši jāpārzina nozare, kurā daudz kas mainās pat pa stundām. Turklāt nedomāju, ka mātēm gadiem būtu jādzīvo mājās ar bērniem. Ja vecāki dara darbu, kas viņiem patīk, arī bērni saņem pozitīvu signālu.
Mana mamma, arī vīrs nāk no daudzbērnu ģimenēm, tāpēc daudz atvašu – man tas nav nekas ārkārtējs. Mēs visi viens par otru krītam, ģimenes sajūta ir ļoti pamatīga, un man patīk. Citiem šķiet, daudz bērnu – tās ir lielas grūtības, bet patiesībā bieži pat neapzināmies savas potences. Un, ja reiz mēdz teikt – bērns no debesu maliņas skatās un izvēlas savus vecākus, varu teikt: mazos laist pasaulē man ir liels gods. Bet tas nebūt nenozīmē, ka man vai vīram būtu jāatsakās no savas dzīves.
Iespaids, ko radu darbā, ir pilnīgs pretstats stereotipam par sievietēm – daudzbērnu mātēm.
Daudzi vispār domājuši, ka esmu vecmeita. Izdzirdot par manu bērnu skaitu, cilvēki izskatās, kā no krēsla nokrituši. Nu neizskatos pēc mammuķīša, kas cep pankūciņas.
Mārketinga speciāliste Agnese Upīte-Upeniece (30) smej, ka ar cilvēku stereotipiem sastopas bieži – ja reiz garkājaina blondīne, tātad ne pārāk gudra, ja smalkas miesasbūves – visdrīzāk nevarīga. Agnese pierāda pretējo.
Visbiežāk attieksme ir tāda: šī sieviete noteikti nevarētu kalnus gāzt! Taču neesmu nekāda nevarīgā būtne. Jau bērnībā man patika ar puikām kokos kāpt un spēlēt kazakus - „razboiņikus”.
Patlaban braucu ar moci, piedalos rallijos, kuros vienmēr sēžu pie stūres, jo tas adrenalīns, ko gūstu, man ļoti patīk. Stāstot par saviem piedzīvojumiem, jūtu – cilvēki tam īsti negrib ticēt. Tāpat, kad ierodos uz darba tikšanām ar ķiveri galvā, parasti jautā: pati atbraucāt vai kāds atvizināja? „Protams, pati!”, taču allaž tiek pārvaicāts: „Tiešām?!”
Man dažkārt jautā, kāpēc braucu ar motociklu, kas sver trīs reizes vairāk par mani. Tad tik atsmeju - četras reizes, bet es taču netaisos to stumt vai nest!
Savukārt, ja jautā: „Kāpēc tādai smalkai dāmītei vajadzīgs mocis?”, dodu pretim: „Vai man svarā jāpieņemas, lai tas šķistu pieņemami?”
Otrs stereotips, ar ko saskaros ikdienā, saistās ar izskatu. Esmu garkājaina blondīne, un, tādu ieraugot, vīrieši nereti nodomā – šitā blondīnīte jau neko nesapratīs. Īpaši to izjūtu būvmateriālu veikalos, kur man cenšas iestāstīt visādas muļķības.
Kad nodemonstrēju, ka no šiem jautājumiem tomēr kaut ko saprotu, pārdevējs ne pa jokam sapīkst – laikam dikti nepatīk, ka nošāvis greizi. Arī darbā vienmēr bijis sevi jāpierāda. Taču tas mani norūdījis. Turklāt jāteic, sevi vienmēr esmu spējusi pierādījusi. Nu kaut vai bērnībā, kad ar puikām kokos kāpu – no sākuma viņi skatījās ar smīnu, bet kad uzrāpos augstāk par viņiem, kļuvu par savējo čomu.
Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis
