Bērni no laukiem atgriežas sakūdīti jeb Vasara pie omītes
Maritas bērni, 12 gadus vecais Artis un sešpadsmitgadīgā Ina, līdz šim vasaras brīvlaikus pavadīja laukos pie šķirtā vīra vecākiem. Jāpiebilst, diametriāli pretējas vērtību sistēmas dēļ attiecības ar šķirtā vīra vecākiem Maritai ir „nekādas”.
Vecvecāku domu gājienu varētu raksturot „jo lielāks džips, jo labāks cilvēks”. Maritai izlīferēšanās starp principu nenopulgot vecvecākus un vienlaikus neļaut bērnu prātos sazelt viņu sētajai sēklai prasījusi daudz skaidrošanas darba, tomēr līdz šai vasarai vilki bija daudzmaz paēduši un kaza puslīdz dzīva.
Kas notika šovasar? Tā kā vecvecāki audzē vairumā dārzeņus un nodarbojas ar biškopību, bet produkciju ved uz tirgu, mazbērniem piedāvāja nopelnīt ar ravēšanu. Tā nu Artis un Ina devās uz laukiem. Ina apzinīgi strādāja pusotru mēnesi bez pārtraukuma – gan ravēja, gan palīdzēja pie bitēm. Artim koncentrēties uz darāmo bija grūtāk – ko padarīsi, vēl pamazs. Tad Inai radās vajadzība atbraukt uz pilsētu, bet ... doties atpakaļ uz laukiem nepavisam negribējās. Tiekoties ar draudzenēm, saradās tik daudz plānu... Turklāt – jo vecāka Ina kļuva, jo dīvaināki šķita omītes uzskati. Bet omītei bija strikti nolikts: skuķim jātur mute un vecvecāku teiktais jāpieņem par neapspriežamu patiesību. Arguments, ka mamma gan tā nemāca, izpelnījās nicīgu šņācienu. Marita ļāva meitai izlemt pašai, un Ina laukos neatgriezās. Kas nu sākās...
Ak un vai, šausmone vedekla esot sakūdījusi viņas mīļo mazmeitiņu pret viņu, kā tādus zeme nes... Viss ciems uzzināja, kā viņa ir apvainota. Tomēr Ina, saņēmusi dūšu, zvanīja omītei, lai pajautātu, kā būs ar nopelnīto naudiņu. Ak, ar naudiņu, teica omīte. Viņa padomāšot. Diez kāds jau tas darbs neesot bijis. Artis, šis mīļais puika, tas gan mākot darbu darīt! Un lai Ina parēķinot, cik medus burciņu izēdusi. Labi ja piecītis beigās sanākšot. Ina jutās, kā pa muti dabūjusi, acu priekšā stāvēja agrā celšanās, garās vagas un bišu stropi. Piecītis...
Tikmēr Artis zvanīja mammai lielīties, kā viņam dzimšanas dienā uzdāvināti 60 lati, un tikpat viņš nopelnīšot (Ina jubilejā saņēma puslitra burciņu ar medu, uz kuras vāciņa gozējās divlatnieks). Patiesais vecmāmiņas sašutuma iemesls nāca dzirdams pēc pāris dienām bodē – ārprāts, ogu lasāmais laiks nāk virsū, nu tā skuķa dēļ man būs jāalgo cilvēks par naudu!
Marita ir nolēmusi nedz Inu, nedz Arti pie vecvecākiem vairs nesūtīt. Galvenais iemesls – bērni sarīdīti viens pret otru. “Paņemot no ielas kaķi, tev tas jāattārpo, man bērni pēc vasaras ir jāatkretīno!” tā Marita.
Diemžēl vai par laimi, šī omīte ir dinozaurs, un tādi drīz izmirs. Tāpat kā izmirs vārdu salikums „vasara pie omītes”. Jo... šodien vārdam omīte drīzāk atbilst vecvecmāmiņa, bet, 38–45 gadus vecu sievieti nosaucot par omīti (kas viņa realitātē ir), var iedzīvoties nepatikšanās. Omītes folklorizētais tēls ir izbalējis, veco laiku tikumi un likumi – sajaukušies, pārmainījušies, daudzi no tiem – izzuduši. Daža sieviete 39 gadu vecumā ir vecmāmiņa, kamēr cita nule laidusi pasaulē pirmdzimto, tātad – jaunā māmiņa.
No omītes vairs nevar pieprasīt mazbērnu auklēšanu, bet no vedeklas – pakļaušanos vīramātei. Un cik omīšu, kurām ir starp 50 un 70, vada brīvu dzīvi laukos, kur mazbērniem pavadīt vasaru? Viņas, tāpat kā 45 gadus vecās, strādā. Daļa tādēļ, lai atļautos to, bez kā nācās iztikt garajos „padomijas” gados (piemēram, ceļot), daļa – lai izdzīvotu. Vēl citām iestājusies mūžīgā jaunība, viņa aizrautīgi svin dzīvi, jo beidzot bērni ir lieli un prom, beidzot nodzītais padomju zirgs var atvilkt elpu. Lai viņa iegūto brīvību mainītu pret mazbērnu auklēšanu? Nu, nē! Viņas, saskatījušās seriālus par saldo dzīvi, arī grib vismaz kriksīti, kaut vai padzert Romā kafiju. Un kas to var liegt? Protams, to visu, ja ir gribēšana, var apvienot ar mazbērnu periodisku pieskatīšanu.
Bet... ir arī otra puse. Jaunie un ne tik jaunie vecāki sāk apsvērt, vai vispār grib, lai viņu bērnus kaut vai tikai periodiski audzinātu vecvecāki, jo omītes ir dažādas (lūk, kāpēc bija vajadzīgs piemērs ar Maritas bērniem). Nereti izveidojas situācija, kad bērnu auklē feina kaimiņiene, kamēr ome mazbērnus neredz gadiem. Tā nu katra ģimene veido pati savus likumus, un, tā kā psihologi prot izskaidrot jebkuru rīcību, var teikt, ka valda sauklis – ja nepatīk, neēd. Grūti tiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir atkarīgi, – vai nu bērni no vecākiem, vai vecāki no bērniem. Rezumējums: nav ne labo, ne slikto, ir stiprie un tie, kas spiesti pakārtoties. Stiprs ir tas, kurš savai dejai mūziku spēj pasūtīt pats. Vēlams, mūža garumā.
