Aktrise Jana Čivžele: „Manī ir kaut kas no blondīnes”
Aktrise Jana Čivžele pēc fotosesijas izmisīga cenšas noslaucīt sarkanās lūpas. Un intervijas vidū es to saprotu – viņai nepatīk izdabāt skaistuma etaloniem, viņa ir tāds pats cilvēks kā mēs visi. Arī viņai sanāk atnākt mājās ar rīta gaismiņu un izplūst asarās, redzot, ka patrepē nozagts viņas ritenis ar visu bērna sēdeklīti.
Viss izvērties tā, kā tam noteikti bija jānotiek. Tajā gadā, kad stājos aktieros, iestājos – nezinu, kā to fakultāti sauc –, bet būtu skolas direktore. Biju budžetā pirmā. Un tad bija izvēle – par maksu aktieros vai budžetā par skolas direktori. Izvēlējos pirmo. Tā ir ļoti reta reize, kad nodomāju – vau, kā man paveicās! Prieks ir tik īss mirklis. Nespēju uz savu veiksmi vai izdošanos, vai par to, kur esmu, ilglaicīgi priecāties. Vairāk esmu darba cilvēks. Tāpēc – nopriecājos par to, ka esmu nopriecājusies.
Arī par to, ka nokļuvi Jaunajā Rīgas teātrī?
Protams, mūsu kursam tā bija veiksme – mēs tik daudzi nokļuvām Jaunajā Rīgas teātrī. Domāju, daudzi jaunie aktieri gribētu te strādāt. Es tikai atceros – bija teātra dienas, un mēs kā studenti tajās piedalījāmies. Tajā vakarā pēc izrādes atnāca viss Jaunais Rīgas teātris, un Māra Ķimele mani iepazīstināja ar Alvi Hermani, sakot: „Tā ir Jana, mana studente.” Man šausmīgi tajā vakarā sāpēja galva, nevarēju pateikt ne jā, ne nē. Pēc tam Alvis uzaicināja piedalīties projektā, un atkal notika tā, kā notika. Neviens jau īstenībā neko nevar paredzēt. Nē, nu var jau izvirzīt mērķus, un tas pat tagad ir moderni. Tāpat kā domāt pozitīvi. Bet domāju – vienkārši vajag darīt to, kas patīk, un tad jau viss „saliekas”. Es netiecos kaut kas būt, es vienkārši nepretojos.
Kad ar draugiem un klasesbiedriem runājām, ko kurš darīs, pavisam noteikti zināju –braukšu uz Rīgu mācīties. Mamma bērnībā bieži mani veda uz teātri vai mēs vienkārši braucām brīvdienas pavadīt Rīgā pie radiem. Vasarās – uz tirgu, kur vecāmamma pārdeva zemenes un ābolus. Man jau tad šķita, ka negribu dzīvot mazpilsētā. Kaut gan tagad, kad man pašai bērns, ir sajūta, ka vajadzētu mazu stūrīti laukos, kur paslēpties no Rīgas. Bet tikai kādā mežā nostūrī, ne ciematā.
Biji tikai nieka trīs gadiņus pastrādājusi teātrī, kad pieteicās Krišs. Nebaidījies, ka būs pārtraukums un kā būs ar karjeru?
Ļoti baidījos. Es raudāju, kad paliku stāvoklī. Domāju, viss pagalam, viss beidzies. Es arī pati vēl nebiju tam gatava. Krišs nebija plānots bērns. Gribēts – jā, bet tas bija – o, ir! Otro reizi es nebaidītos vispār. Ja būtu tagadējā likumdošana, varētu gadu sēdēt mājās, jo citādi jau nevar saņemt māmiņu algu. Bet toreiz mana pirmā izrāde bija, kad Krišam palika mēnesis. Varbūt es būtu priecīgāka šo laiku pavadīt mājās, jo man ir sajūta, ka es kā mamma, ja man būtu otrais bērns, nemaz nemācētu viņu „noņemt” no pampera, atradināt no pupa, iemācīt iet uz podiņa. To visu iemācīja mana mamma tajās nedēļās, kad biju ar izrādēm ārzemēs. Man vienkārši tika paziņots. Pirmais zobs Krišam iznāca, kad biju Maskavā... Nu jau Krišam tūlīt būs četri gadi. Viņš ir kārtīgs puisis, foršs čalis. Bet tā jau katra mamma teiks par savu tā saukto ideālo vīrieti. Bet viņš man arī pasaka, kā ir. Biju ierunājusi vienu reklāmu, viņš dzird televīzijā un saka – slikti. Tad paklausos – nu jā, tur uzsvars nepareizs un tur... Taču es zinu, ka negribētu būt bez bērna. Jo tas, ko viņš dod, to jau katra mamma zina. Neatliek nemaz tik daudz laika uztraukties par darbu. Tu jūties kādam vajadzīgs. Nav jāiet uz nevajadzīgiem pasākumiem, nav jādomā, ko darīt. Dzīvē parādās citas gradācijas.
Mammai slimnīcā bija diennakts dežūras, un no rītiem man matus pina vectēvs. Kad vienreiz viņš bija slimnīcā, vecāmamma man katru rītu deva konfektes, jo viņai laikam bija stress, ka nekad nav man matus pinusi. Bet vecāmammas lielākā vērtība, ko ceru iemācīties, bija tā, ka viņa nekad, pat ja viņai bija interese, nejautāja – uz kurieni iesiet vai kas tur bija. Viņa vienmēr gaidīja, ka pats to izstāsti. Forši ir nekontrolēt, bet tajā pašā laikā visu saturēt kopā.
Tas jau tāds projekts mūža garumā.
Bērnībā bija tāda grāmata, ko man bija bail lasīt – „Palle viens pats pasaulē”. Tur puisītis palika viens pats, visi pazuda. Es zinu šo sajūtu, jo esmu vienīgais bērns ģimenē. Kādreiz grūtos brīžos, kad vajag palīdzību, nodomāju, kāpēc man nav māsu vai brāļu. Mamma taču nevar viena pati. It kā ir māsīcas un brālēni, bet tas nav tas. Sāku saprast – par otru bērnu ir jādomā. Tā jau šķiet – tagad vēl ne, tagad tā loma un šī sezona, bet tā arī nevar atlikt. Es varētu būt tik liela egoiste, ka man tagad jātaisa baigās lomas, bet, kad paskatos uz to mazo bērnu, kurš izaugs liels, bet es palikšu veca... Nu nē, negribu, lai viņam ir bēdīgi vai viņam nav brāļa/māsas, ar ko izrunāties. Tāds varētu būt mans projekts. Nezinu, cik tuvā laikā, bet tas ir daudz, ja sieviete par to sāk domāt.
Vispār jau nav kur iet, vai ne?! Neesmu tā īsti pasākusi viņu vest uz Leļļu teātri. Krišs atnāk te pie manis uz darbu (smejas). Viņi ar tēti iet uz multfilmām, ko rāda kinoteātros. Bet Krišam nemaz daudzas lietas nepatīk, ko rāda bērniem. Protams, viņš uzķeras uz to milzīgo biznesu, kas ir vāģi, bet es necenšos iet uz kaut kādiem pasākumiem. Foršāk ir kaut kur aizbraukt. Vai vakariņas restorānā. Mēs tieši vakar bijām restorānā. Mazajam zaķim atnes porciju ar mazo dakšiņu un nazīti, bet viņš paziņo – vajag lielo. Un tad viņš cenšas griezt. Ejot ārā, viņš oficiantei saka – tev smukas kurpes! Nodomāju – redz, kaut kas tur ir – mazs vīrietītis. Tādu vakaru man ir interesantāk pavadīt.
Man pētījumiem īpaši daudz laika neatliek. Mana diena sākas starp sešiem un pusseptiņiem. Varētu celties mazliet vēlāk, bet, ja pusstundu nevaru dzert kafiju un nedomāt neko, tad rīts sabojāts. Tāpēc izvēlos celties to pusstundu ātrāk. Tad aizvedu bērnu uz bērnudārzu, nāku uz mēģinājumu, tad ir izrāde un pēc tam eju mājās. Esmu prasīga pret sevi, acīmredzot tas mani padara nervozu. Nevaru pēc tās dienas apstāties. Nospēlēju „Otello” un tad vēl mājās pusvienpadsmitos kaut ko šiverēju. Tas, protams, nomierina, bet tā atkal ir slodze. Šķiet, kāpēc nevarētu vienkārši sēdēt lielā mantu kaudzē? Bet es pat nevaru palasīt grāmatu, ja man tā apkārt.
Diezgan kaitinoši.
Katram jau kaut kas sevī nepatīk, un tad mēs nejūtamies ērti un par sevi pārliecināti. Es arī. Tāpēc mani kaitina šā laikmeta standarti par to, kas ir smuks, kas nav. Sakrāso cilvēkus uz žurnāla vākiem, uztaisa par tik ļoti smukiem, tik tieviem... Šķiet, ārprāts, ārprāts, visiem tik sakārtota dzīve, visi tik labi izskatās, visu paspēj, visu zina. Kur lai es to saķeru? Un tad pēkšņi ieraugi to cilvēku uz ielas – viņš taču ir tik parasts kā es.
Tagad ir smuki tās ļoti tievās. Bet katram jau nesanāk būt tik tievam.
Man taču bija periods, kad pirku XL izmēra drēbes. Saku mammai – es nopirku jaunu kleitu. Kādu? XL. Protams, visas tās kleitas atdotas mammai, jo tagad esmu pārgājusi uz savu īsto izmēru. Bet tad man šķita – jāpērk tādas lielākas, jo domāju, ka esmu resna. Esmu pieķērusi sevi pie domas, ka tas viss mani pārņēmis pārāk daudz. Tāpēc pēdējā laikā neskatos tos žurnālus. Gribu būt forša tāda, kāda esmu. Man nesanāk ne to frizūru no rītiem sataisīt, ne uzkrāsoties, kā gribētos.
Un tad vēl pēdējais punkts –smaržas un ai... Tā sajūta jau forša, ka esi visu laikus paspējusi un uzvilkusi kleitu, kas tev patīk. Tādas dienas taču nedēļā ir. Un tad pēkšņi viena diena – kaut kāda kļūme: no rīta desmit minūtes vēlāk piecelies, kaut kas nesanāk. Man kaut kas tāds var ļoti āri izsist no līdzsvara. Gribas vienmēr būt krāšņai. Bet, kā man teica Artis Bandonis – kāpēc tu gribi būt krāšņa? Vai kāpēc citi grib? Tur jau apakšā kaut kas slēpjas. Manī tomēr iezogas tā nepārliecinātība par sevi. Kaut apzinos – man tūlīt būs 30, tas jau ir sievietes statuss.
Esmu ļoti, ļoti kārtīga un tad noraujos. Vajag man iziet ārā no mājas. Izdauzīties. Aiziet un atnākt no rīta ar gaismu. Reizēm mums tā sanāk ar Lienu Šmuksti (Janas kolēģe Jaunajā Rīgas teātrī – aut. piezīme). Mans pēdējais gadījums bija tāds. Ar Lieni ejam mājās no darba, viņa saka – kā gribētos iedzert šampanieti! Kaut kā negribas, bet – ai nu labi, Liene grib. Bija atbraukusi arī mazākā māsīca no laukiem. Domāju, kur Lienei tāda gribēšana?! Parasti tā nav. Es taču nezināju, ka viņai otrā dienā vārdadiena.
Trijatā izdzeram trīs šampaniešus, Lieņuks iet uz mājām, un man tik ļoti sagribas pastaigu. Ejam uz McDonaldu pēc saldējuma. Jau pusnakts, ieejam iekšā, tur divi puiši: „Ai, meitenes pēc saldējuma!” Puiši aiziet, mēs nopērkam saldējumu, staigājot ejam mājās, un tas viens puisis saka: „Atvainojiet, jūs esat aktrise.”
Tajā momentā man šķita – es taču gāju kā es. Kā Jana. Forši, priecīgi, galvā šampanieša burbulīši... Un pēkšņi – o, tā īstenībā nevar. Nav jau popularitāte man tik liela, bet, kad man tā pateica, sarāvos – ko es izdarīju? Tā taču arī nevar. Es uzvedos kā zaķis.
Bet izskaties tik skarba!
Šovasar mēs, visi kolēģi, bijām ciemos pie Viļa Daudziņa viņa lauku mājās. Es tiešām biju iedomājusies – man tie melnie mati un tā bālā āda, esmu šerpā meitene. Un tur man pasaka – tu esi liega. Man gluži vai zosāda. Aizbraucu mājās, skaidrojošā vārdnīcā atrodu vārdu – liegs. Nuja – maigs un kāds vēl ne... Ilgi nevarēju pārdzīvot. Varbūt tieši tas manā personībā nesatiekas. Pati domāju, ka esmu stingra, bet īstenībā manī ir kaut kas no blondīnes. Varbūt, kad man ir tas sliktais garastāvoklis, blondīne cīnās ar to otru. Ar katru dienu vairāk saprotu, ka īstenībā no tiem maniem melnajiem matiem ir tikai tie mani melnie mati. Ka īstenībā esmu ievainojama, trausla, emocionāla. Bet asums arī man ir. Man nepatīk gara pļāpāšana – ja ātri saprotu, tad pasaku asi. Ja mani kāds nokaitina, varu būt nelaipna, fui.
Mēs abi esam ļoti, ļoti aizņemti, bet laikam esmu sajutusi pareizo modeli – ja neregulēju un ļauju draugam daudz strādāt, viņš to ļauj arī man. Ja sākšu kaut ko noliegt, viņš noliegs mani. Mēs respektējam viens otru – šodien tu, rīt – es.
Mani laikam arī neprecēs. Man jau to pateica. Nu neprec, tad neprec. Bet es neteikšu, ka tāpēc jūtos sliktāk. Nekad bērnībā neesmu sapņojusi par balto kleitu. Toties esmu sapņojusi, ka varētu būt princese un man būs kleita obligāti ar to stieni apakšā. Bet par kāzu kleitu nekad, nekad neesmu sapņojusi. Man pat mamma prasa – tu tiešām negribi, lai tevi apprec? Un zināt – nē! Un tas nav tāpēc, ka mani neprec un man tagad tāda pozīcija. Es zinu sevi – es tajā kāzu gājienā apsmietos. Ja varētu trīs reizes, ceturtajā reize neapsmietos, jo būtu jau apsmējusies. Es tiešām nespēju iedomāties, ka es tagad ietu, tur būtu visi draugi, un man tā kleita un mati... Neredzu to bildīti!
