Galvu reibinošs salto un sarunas ar lāčiem. Cirka mākslinieču stāsti

Kad mamma pirmajā klasē aizveda mani dejot, jau tad sapņoju, kā cirkā dejošu baletu. Esmu no Kijevas, pabeidzu tur slavenu deju studiju, ieguvu horeogrāfes diplomu un iepazinos ar cirka klaunu. Apprecējāmies, bet mums tā dzīve bija tāda – katrs brauca uz savām viesizrādēm pilnīgi pretējos virzienos. Tad piedzima meita, un man nekas cits neatlika, kā pāriet uz cirku. Vīrs taču nevarēja pēkšņi sākt dejot!

Izdomājām, ka dresēsim dzīvniekus, bet kādus? Ja gribam sākt no nulles, mums vajag kaut ko, kas nav citiem. Nopirkām zoodārzā trīs lamas (tas bija pirms 18 gadiem), un pirmo pusgadu mums nekas nesanāca. To tik darīju, kā sēdēju stallī, baroju, tīrīju, ķemmēju. Līdz tomēr uztaisījām divus priekšnesumus, sākām uzstāties un abi ar vīru tajā pat brīdī izšķīrāmies. Paliku ar meitu un lamām.

Turpināju viena, braukāju uz festivāliem, viss bija super puper. Pagāja 15 gadi, un manas lamas kļuva pensionāres. Iekārtoju tās privātajā zoodārzā, bet pati otrreiz apprecējos. Vīrs arī zvēru dresētājs, strādāja ar plēsējiem: viņam bija hiēna, paņēmām vēl leopardu, un abi kopā uzstājāmies. Kad arī abi plēsēji pensionējās, izdomājām – nu gan vajag ko mazāku, lai pašiem vieglāk. Iegādājāmies degunlāčus. Ļoti mīļi un šiverīgi dzīvnieciņi, mazliet atgādina vāveri un lapsu. Divus paņēmām pavisam maziņus, divus – lielākus. Mazie joprojām grib dzīvoties pa klēpi (smejas). Viens no lielajiem ir ļoti talantīgs, bet otrs, kā lai tā maigāk pasaka, nu, pilnīgs bremze. Viņam sanāk tikai ar devīto reizi (smejas). Bet tā jau nav viņa vaina. Ar cilvēkiem taču tāpat.

Zvēri vispirms pierod pie manis, tad pie mēģinājumiem, un tad viņiem jāsaprot, ka ir jāstrādā: jāaprod ar manēžu, kas pilna publikas, ar gaismām, mūziku. Kad tikko sākām strādāt, viens degunlācītis ģenerālmēģinājumā apžilba no gaismas, nokrita no spoguļbumbas, nobijās un aizskrēja uz skatītāju tribīnēm paošņāt, kas tur labs. Bija vien viņam jāsaka – draudziņ, stop, sākam visu no jauna.

Mājas mums jau sen ir paliels amerikāņu treileris, ar kuru braucam no viena cirka uz otru. Mēs pat nedzīvojam viesnīcā. Degunlācīšiem vajag siltumu, tāpēc viņi ir treilerī kopā ar mums. Nekādas romantikas, taču bez šādas dzīves arī vairs nevaru.

Bērnības mans sapnis bija kļūt par zvēru dresētāju un strādāt cirkā. Tā arī sākumā sanāca – asistēju darbā ar lāčiem, suņiem un kaķiem. Bet tad izdomāju – gribu tomēr būt klauna dāma. Un tik vienkārši tas arī notika – pašmācības ceļā. Turklāt pieredzējušie kolēģi neturēja sveci zem pūra, palīdzēja.

Mana vecmāmiņa ar vectētiņu cirkā darbojās kā amatieri. Toreiz dzīve bija sarežģīta, vajadzēja grūti strādāt, un cirks kā hobijs bija viņu dzīves gaišākā puse. Kara laikā abi sniedza priekšnesumus, izklaidējot karavīrus. Varbūt manī tas pārmantojies? Sākumā visi centās atrunāt, sakot – padomā, kāda tev būs dzīve, tu nekad nebūsi mājās. Godīgi iestājos universitātē, Pedagoģijas fakultātē, mazliet pat skolā pastrādāju, bet cirks ņēma virsroku. Tā, pa īstam, cirka manēžā nokļuvu, kad iepazinos ar savu nākamo vīru, kurš bija ekvilibrists, un mēs abi izveidojām duetu – esam tā saucamie manēžas klauni.  

Atceros, reiz tētis bērnībā pēc cirka izrādes teica – klaunam jāmāk darīt visu. Tā tikai izskatās, ka viņi pieprot vien muļķošanos. Vismaz tik daudz kā akrobātika, žonglēšana un ekvilibristika mums arī jāmāk. Akrobāte gan es švaka (smejas), bet arī bez tā vēl ne reizi nav bijis, ka publika nesmietos. Mēs jau nevienu neizsmejam. Klauni ir labestīgi. Mūsu kā manēžas klaunu galvenais uzdevums ir uzjautrināt publiku priekšnesumu starplaikos. Tāpēc vienmēr esam līdzās skatītājiem gatavi reaģēt.

Mēdz teikt, reālajā dzīvē klauni ir nopietni, bet mēs ar vīru pēc būtības esam jautri tipiņi. Mums nešķiet, ka smiekli – tas ir mūsu darbs, bet mājās – tur gan jābūt nopietniem.

Ja jālec salto, tad jālec. Stāsta akrobāte Jekaterina Rubana

Kad braukāju līdzi vīram, šķita – nu kas tur sevišķs – griezt riņķi. Tagad saprotu, kādu spēku un lokanību tas prasa. Tas ir tāds darbs, ka tvaiki pa ausīm nāk ārā. Tev „jāpumpējas” un jāstaipās vienā baltā gabalā. Akrobātiem pirmās divas nedēļas, uzsākot mēģinājumus, un vēl divas pēc sezonas lauž visu ķermeni.

Reiz mana māsa pie mums bija atbraukusi tieši tad, kad no vienas pilsētas braucām uzstāties citā. Viņa skatījās un teica: „Es pat pusgadu tādu dzīvi neizturētu!” Mēs jau līdzi vedam ne tikai rekvizītus un tērpus. Mēs braucam ar visu savu iedzīvi, traukus ieskaitot. Tas viss jāiesaiņo un, nonākot galā, atkal jāizsaiņo. Bet tu ar to tā aprodi, ka tādu mierīgu dzīvi labi ja pusgadu vari izturēt. Citreiz, kad tā ilgāk sanāk kaut kur būt uz vietas, es jau divās pēdējās nedēļās nepacietīgi sāku kaut ko krāmēt kastēs. Pat mūsu kaķis pieradis nemitīgi ceļot. Kolīdz sāku kārtot čemodānu, viņš jau tajā iekšā, lai tik neaizmirstam viņu. Tā gan ne reiz vēl nav noticis (smejas).