Maija Rozīte-Krištopane: „Kadrā esmu tāda pati kā aiz kadra”
Maija Rozīte-Krištopane gluži labi zinot, ko par viņu reizēm raksta interneta komentāros. Varbūt tāpēc pēc plaši aprakstītajām kāzām viņa nav sniegusi lielākas intervijas. Taču Maija pat netaisās cīnīties ar stereotipu vējdzirnavām.
Vai ne... Zināmā mērā tas ir apzināti. Man piekritīs katrs, kurš ir publiskajā vidē: negribas par daudz ielaist savā mājā un privātajā dzīvē. Tā nav ne māņticība, ne kauns par kaut ko vai augstprātība – katram vienkārši ir jābūt savai privātajai telpai, un šķiet, man izdevies menedžēt, lai tā nebūtu pārāk atklāta. Viss, kas jāzina par mani, šķiet, jau zināms, – neko jaunu nepateikšu, un tā arī lai paliek. Jūtu, tas man un manai ģimenei ir pareizāk, labāk un ērtāk.
Kā tev šķiet, ko par tevi zina, ko par tevi domā?
Droši vien mani uztver lielā mērā virspusēji – „blondīne”, „ieprecējusies”, vēl kaut kā...
Vienmēr to nedaru, un, protams, nu jau arī kaut kāda āda uzaudzēta. Bet šad tad rokas pašas atklikšķina vaļā internetā nepareizo sadaļu...
Neko darīt – tā notiek visā pasaulē, nav nekā brīnumaina. Mēs visi lielā mērā ņemam vērā pirmo priekšstatu – daudzi ļaujas stereotipiem, kas rodas, uz mani paskatoties, izlasot kaut kādu baumu vai ne īsti korektu ziņu par mani.
Runājot par publicitāti – laikam negatīvākais, ko esmu piedzīvojusi, bija mūsu kāzu saistībā. Jau pirms kāzām parādījās informācija par tām. Bija pietiekami liels ielūgto viesu skaits, un tādā situācijā ir neiespējami nokontrolēt informācijas izplatīšanos.
Ziņa par mūsu kāzām ātri vien aizgāja līdz preses ausīm, un beigās tas tika pasniegts tā, it kā mēs paši būtu uztaisījuši tām reklāmas kampaņu, gandrīz vai izsūtījuši preses relīzi. Bija pat sakompilēts raksts, no kura varēja saprast, ka es esmu atsūtījusi faksu uz redakciju un visiem paziņojusi – šis, lūk, būs gada notikums.
Kopš kāzām neesam ar vīru nekādas lielās intervijas devuši daļēji arī tāpēc, ka presē mūsu kāzas pasniedza gandrīz kā lielīšanos vai dižošanos, kaut visu darījām tikai sev un saviem viesiem, ne mēs kādu paziņojumu sniedzām, ne aicinājām presi bildēt ceremoniju. Tas mazliet sarūgtināja, bet neko jau nepadarīsi.
Tā ir normāla prakse – ne tas mani aizvaino, ne pārsteidz. Sūtot ielūgumus uz prezentācijām, modes skatēm, ir skaidrs, ka cilvēki padomājuši arī par to, lai pēc tam būtu zināma publicitāte. Ja pasākums man ir saistošs, ja varu to iekļaut savā darba un atpūtas grafikā, to arī apmeklēju un īpaši nedomāju, ko kāds par to uzrakstīs.
Esi pieradusi pie publicitātes negatīvās puses?! Ik pa laikam jau kāds uzraksta kaut ko ne pārāk nepatīkamu.
Protams, var teikt, ka nevajadzētu ņemt pierē un tā tālāk, bet jebkurš normāls cilvēks tomēr pārdzīvo. Mēs taču visi esam dzīvi – kaut ko dzirdot vai izlasot, tu nevari pilnībā distancēties un teikt, ka tev vienalga. Pat ja saproti, ka tas nav ne patiesi, ne konstruktīvi, tik un tā tas kaut kur paliek. Bet tieši tā jau āda uzaug...
Vissmagāk dabūju „Koru karu” laikā, kad nāca vistrakākie komentāri par tēlu, grimu, ģērbšanos. Sapratu, cilvēkiem ir visai nosacīta izpratne, kā notiek darbs televīzijā. Tāda sajūta, ka daudziem šķiet – mēs paši atnākam ar savām drēbēm, paši esam sakrāsojušies, paši sevi ielikuši kadrā...
Bet es nesaku, ka daudz mazāk kā pārmetumu bijis arī pozitīvā. Saņemu jūtamu atbalstu no cilvēkiem. Tas, ko bieži dzirdu, ir pietiekami konstruktīvas un pozitīvas atsauksmes. Tā ka viss ir saprātīgās proporcijās.
Daru, kā jūtu. Nav speciālu recepšu, kā gūstu pozitīvismu, un kā jebkuru cilvēku arī mani ietekmē, piemēram, draņķīgs laiks. Visiem jau ir kaut kas, par ko domāt un par ko kādreiz būt īgnam. Bet, ieslēdzot radio mikrofonu, to visu izdodas atstāt aizmugurē. Kad esmu kadrā, patiesībā esmu tāda pati kā aiz kadra.
TV dīva Maija Rozīte apprecas ar Krištopanu
Vispār to esmu dzirdējusi. Ar tām laika ziņām ir kaut kāds fenomens. Man šķiet, tas krāsainais karšu fons un es, kas tajā kompozīcijā „ierakstos”, – mistiski iedarbojas tieši uz mazajiem. Arī manas draudzenes un kolēģes Agneses Vārpiņas mazais puisītis tā dara. Agnese saka: „Atkal Ričards pielipis televizoram!” Man šķiet, ne jau es tur esmu galvenā, bērnus vairāk tā krāsu ņirboņa fascinē.
Es pati neteiktu, ka esmu īpašs bērnu cilvēks. Citiem gribas katram svešam mazulim pieiet klāt un pauķināties, es īsti tāda neesmu. Kadrā speciāli neko neuzspēlēju, esmu dabiska, varbūt bērns to arī sajūt.
Klišeja par blondu laika ziņu lasītāju tomēr ir spēcīga. Es, piemēram, nezināju, ka proti vairākas valodas, un nez kāpēc par to brīnījos. Bet kāpēc gan ne?!
Par laika ziņām vispār ir stereotips – ka tajā vietā var ielikt jebkuru un tas ir pirmais, ko cilvēks, kurš neko nesaprot, varētu darīt. Negribu šo konkrēto moderatora vietu izcelt, bet prakse pierādījusi, ka tik vienkārši tas nav. Nostrādāju teju trīs gadus viena pati, man tika meklēti pārinieki, bet no visām tām provēm čiks vien bija sanācis. Tagad, kad Ansis Klintsons man pieslēdzies, viņš arī saka – no malas galīgi neizskatās, ka tas nemaz nav tik vienkārši... Visu stāstam no galvas, arī sava attieksme jāpieliek klāt.
Esmu no latviešu ģimenes, bet, tā kā augu astoņdesmitajos gados, visa padomju televīzija bija pieejama ar visiem bērnu raidījumiem – biju pielipusi pie ekrāna un runāju līdzi; tā iemācījos krievu valodu.
Angļu valodu sāku apgūt tikai 5. klasē – tā mani tik ļoti aizrāva, ka gandrīz vai biju gatava iet klāt ārzemniekiem uz ielas, lai varētu parunāt angliski. Itāļu valodu iemācījos pašmācības ceļā, bija arī iespēja ar itāļiem komunicēt.
Par pārējām divām valodām – vācu un zviedru – diez vai vairs varu teikt, ka tās pilnībā pārvaldu, jo ilgi nav bijis prakses, un valodām prakse vajadzīga kā puķītēm laistīšana. Man ir plāns mācīties portugāļu un spāņu valodu. Spāniski kaut ko daļēji saprotu un varu arī pateikt.
Neuzskatu to par ko īpašu, vienkārši valodas – tā ir mana lieta. Katram savs. Man, piemēram, nav īpašas mākslinieciskas izjūtas, es nevarētu atklāt savu modes līniju.
To man palīdz izdarīt līdzcilvēki. Mums ir stipra, saliedēta ģimene, draugi, vēl arī sunīši... Visa tā mājas gaisotne, svētdienas pusdienas ģimenes lokā, lauki...
Manam vīratēvam tur ļoti patīk, un man arī iepaticies. Patīk pašai zivtiņas paķert, turpat iztīrīt, uzgrilēt. Tieši ikdienišķie sīkumi kopā veido to labo, pozitīvo sajūtu par dzīvi. Protams, darbs dod lielu gandarījumu. Esmu ļoti priecīga, ka varu darīt lietu, kas man iet pie sirds.
Arī laime ir mazi, netverami brīži. Pirms Ziemassvētkiem braucām ar vīru mašīnā uz laukiem, un Latvijas Radio 2 bija apcerīgs sižets par to, kas ir laime. Kāda psiholoģe teica, ka laimi veido tādi mazi mirkļi, kurus tu saliec kopā. Man arī laime ir tādi mazi mirklīši, kurus tu vienkārši noķer – un ir. Nav jābūt zelta kalniem, lai justos laimīgs. Laime ir sīkās lietās.
Piekrītu tam, ka vislaimīgākie ir tie, kam nav nekādu milzīgu mērķu vai nenormāli augsti uzstādītas latiņas, kuru grūti sasniegt. Protams, visu laiku šķiet, ka varētu vairāk darīt un sasniegt gan mājās, gan darbā, bet kopumā esmu apmierināta ar visu, kā ir.
Mūsu sunītis jau ir pusotru gadu vecs. Bet par sunīšiem daudzskaitlī runāju tāpēc, ka viņš diezgan daudz laika pavada pie mana vīra vecākiem, kur ir īsts suņu bērnudārzs, kā mēs smejamies: savi trīs suņi un reizēm pie viņiem vēl ir arī Nikolas, vīra māsas, sunītis.
Kad ilgi jābūt darbā, nedēļas nogalēs mēs viņus salaižam kopā, un viņi visi ir ļoti sadraudzējušies. Dzīvojam netālu no Nikolas un reizēm aizvedam suņus padraudzēties. Mūsējais ir puika, viņai ir meitene, un tur tāds mīlas pārītis veidojas, attiecības uzplaiksnījušas!
Esi vairāk nekā gadu precējusies – laulībā pēc kāda laika cilvēki parasti atslābst, bet izskatās, jums romantika turpinās...
Skaidrs, ka gan pirms, gan pēc laulības pašiem ir jārada īpašie mirkļi, jāuzbur romantika. Protams, ikdienas dunā to ne vienmēr sanāk atcerēties un izpildīt. Bet mēs joprojām par to piedomājam.
Krištopans Rozīti ved rādīt tēva māju Floridā
Kā vīrs tevi lutina?
Visādi. Esam divi tādi gardēži satikušies un arvien vairāk par tādiem kļūstam. Esot ārzemēs, neliedzam sev gastronomiskās „izvirtības”, apmeklējam labus restorānus „ar vārdu”, jo gribas novērtēt un saprast, kas tajos ir īpašs. Bieži aizejam vakariņās – man patīk pie Mārtiņa Rītiņa „Vincentā”.
Tiklīdz parādās kāda jauna, interesanta vietiņa, arī to notestējam. Tāda lutināšana notiek regulāri – tā kā vīriņam paldies par to! Arī šovakar viņš man, no darba braucot, piezvana un saka – aizejam kaut kur vakariņās... Jauki.
Novembrī bijām aizbraukuši eksotiskā ceļojumā uz Bali un Singapūru. Viss ceļojums bija kā romantisks pārsteigums, jo vīrs bija parūpējies par daudzām foršām lietām, kārtīgi piestrādājis pie apmešanās vietu izvēles, un viss bija absolūti labi...
Kā lutini vīru?
Viņš man dažkārt saka: „Tu mani par daudz lutini.” Bet man tas nāk no sirds, es daru visu, kā sievai jādara, un neuzskatu to par ko īpašu. Diendienā gatavoju, daru ikdienišķās mājas nodarbes, un man tas ļoti patīk.
Patīk dāvināt – arī mazas dāvaniņas ikdienā, to zina visi mani tuvinieki. Šajā ziņā mums ar Kasparu ir līdzīgi. Kad sarūpēju dāvanu, man no saviļņojuma un satraukuma ir grūti to noturēt līdz brīdim, kad jāliek zem eglītes vai jāpasniedz. Pirms Ziemassvētkiem gadījās, ka abi viens otram dāvanas bijām sagādājuši vienā dienā – un trīs dienas pirms svinībām, protams, nenoturējāmies, viens otru apsveicām un apdāvinājām. Un abi baigi laimīgie – mazāk par to saņemšanu, vairāk par to dāvināšanu.
Iespējams, tā atkal ir kārtējā klišeja par mani, jo es neuzskatu, ka laimīgas sagadīšanās vai veiksmes dēļ esmu kaut kur tikusi. Nesen ar kolēģi atcerējāmies, ka saņēmu „Rīgas Viļņu” lasītāju balvu „Zelta vilnis” par gada debiju tad, kad televīzijā biju nostrādājusi jau četrus gadus. Lai tevi pamana un novērtē, ir jāiegulda darbs, un es uz to esmu mērķtiecīgi gājusi. Nedomāju, ka man kaut kas ir iedalīts, kas man nepienākoties. Es to visu esmu savām rociņām salikusi kopā.
Kas attiecas uz privāto dzīvi – es vienkārši satiku savu cilvēku. Satikt īsto – nu tur ir liela daļa veiksmes, jo to nevar tā apzināti izveidot. Kā mēs satikāmies, es pat nevaru izskaidrot, – tur sakrita daudz dažādu apstākļu.
Citi varbūt domā, ka esmu uzreiz Leiputrijā trāpījusi, un saprotu, ka no tā nekad īsti vaļā netikšu. Bet ko es varu mainīt cilvēku uztverē? Kāpēc cīnīties ar vējdzirnavām? Nav jau arī mana misija patikt visiem. Tie, kam tas svarīgi, un tie, kuri man svarīgi, zina, kāda patiesībā esmu, un tas arī ir galvenais.
