29. februāris - vecmeitu laimīgākā diena. Jaunavas bildina neprecētos

Savukārt, ja puisis atsakās precēt meiteni, kura viņu bildinājusi, viņam jāmaksā atraidītajai dāsna sāpju nauda. Ir vairākas leģendas, kāpēc 29. februāris ir izvēlēts par dienu, kad meitenes drīkst droši bildināt puišus, bet viņi nedrīkst atteikties. Kasjauns.lv ielūkojas populārākajās leģendās, kas vēsta par to, kādēļ neprecētas sievietes 29. februārī pretēji vispārpieņemtajai kārtībai bez aizspriedumiem pirmās drīkst puisim atzīties mīlestībā un vilkt viņu pie altāra vai uz dzimtsarakstu nodaļu.

29. februāris – vecmeitu laimīgākā diena ir nosaukta Svētā Osvalda vārdā, jo viņš tāpat kā Svētais Valentīns ir visu mīlētāju aizbildnis. Tikai Osvalds, atšķirībā no Valentīna, vairāk rūpējas par dāmu sirdīs liesmojošām mīlestības liesmām.

No dāņu augstmaņu dzimtas nākušais Svētais Osvalds ir miris 992. gada 29. februārī un tādēļ arī šajā kalendāra dienā katoļu baznīcas piemin Osvaldu.

Viņa tēvocis bija Kenterberijas arhibīskaps, bet kāds cits tuvs radinieks - Jorkas arhibīskaps. Pateicoties radiniekiem, arī Osvalda dzīve gāja augšup pa reliģiskās karjeras kāpnēm. Tomēr Osvaldu nesaistīja laicīgās dzīves slava un krāšņums, ko tolaik piedāvāja atrašanās augstos baznīcas amatos. Viņš iestājās kādā klosterī Francijā, tomēr vēlāk kļuva arī par augstu baznīcas amatpersonu - Jorkas arhibīskapu.

Osvalds savas dzīves laikā ir dibinājis vairākus klosterus, kā arī rūpējās par jaunu baznīcu celtniecību un ir sarakstījis vairākus reliģiska satura traktātus. Viņu cienīja un apbrīnoja ne tiki gudrības un labo darbu dēļ, bet arī sava skaistuma dēļ. Ticīgie viņu dievināja arī kā ļoti izskatīgu un labsirdīgu cilvēku ar samtainu balsi. Tieši šī iemesla dēļ, pēc visa spriežot, viņš ir kļuvis par mīlestības aizbildni. Tā kā Osvaldu, droši vien dievināja arī daudzas vecmeitas, kurām viņš bija neaizsniedzams, neprecētās jaunavas varētu būt izdomājušas viltīgu veidu, kā iekarot iecerēto puisi. Pēc Svētā Osvalda nāves, šis viltīgais veids jau tika oficiāli „nostiprināts” viņa piemiņas dienā.

Tomēr īri uzskata, ka Osvalda dienas tradīcijas pie viņiem jau ir ieviestas vairākus gadsimtus pirms paša Svētā Osvalda nākšanas pasaulē – 5. gadsimtā.

Leģenda vēsta, ka pirms apmēram 1500 gadiem pie īru aizbildņa Svētā Patrika

Ieradās Svetā Īrijas Brigita jeb tā dēvētā īru Marija, lai pastāstītu par tām sirdsmokām, kuras jāizcieš jaunām meitenēm, kuras nolēmušas dzīvot klosterī tādēļ, ka viņas atraidījuši viņu noskatītie puiši, kuras nelaimīgajām meitenēm nepievērš ne vismazāko uzmanību. Brigita bija neizpratnē, kādēļ sievietēm liegts izrādīt iniciatīvu un piedāvāt roku un sirdi izredzētajiem puišiem.

Svētais Patriks tad, atļāva vienā noteiktā datumā – 29. februārī meitenēm bildināt puišus. Viena no šīs leģendas versijām vēsta, ka Svētā Brigita arī esot bildinājusi Svēto Patriku, bet viņš bildinājumu ir atraidījis. Iespējams, lai vīriešiem samazinātu galvassāpes, Svētais Patriks sievietēm bildināšanai atvēlējis tik reto 29. februāri.

Skotijas karaliene rūpējas par aristokrātu demogrāfiju

Savukārt skoti uzskata, ka Svētā Osvalda dienas svinības ir noteiktas ar speciālu karalienes rīkojumu. Savulaik Skotijas karaliene Margareta no Norvēģijas bija satraukta, ka skotu augstmaņu mājās bija saradies pārāk daudz vecmeitu un draudēja izmirt slavenas skotu dinastijas. Skotu vecmeitām arī nebija lielas izvēles, jo vīrieši, kļuvuši par bruņiniekiem, krita vai nu divkaujās vai arī kara laukos.

Tā nu skotu parlamenta lordi 1288. gadā, sekojot karalienes norādījumiem, esot noteikuši, ka turpmāk 29. februāris būs tā diena, kad sievietēm ir atļauts bildināt vīriešus un viņi nedrīkst atteikties. Ja nu tomēr uzrunātais vīrietis nevēlējās precēties, tad viņam vecmeitai bija jāmaksā ievērojama atkāpšanas nauda, kā arī jādāvina zīda kreklu vai cimdu pāri un citus, kā arī citas noderīgas lietas. Viens no daudzajiem sodiem bija arī pienākums vīrietim noskūpstīt atraidīto daiļavu.

Vēsturnieki Skotijas parlamenta arhīvos gan šādu lordu rīkojumu nav atraduši.

Savukārt Dānijā puisim, ja viņš atraidīja meitenes bildinājumu, viņai bija jādāvina 12 jauni cimdu pāri, bet Anglijā – sarkanas krāsas zīda kleitu. Tā esot bijis ierakstīts anglosakšu tiesību ruļļos. Tomēr pēc tā laika britu likumiem 29. februārim nebija juridiska statusa un tā neskaitījās īsta diena, kurā obligāti jāievēro likumi.

Jāteic, ka arī mūsdienu katoļu baznīcai vajadzētu atbalstīt Svētā Osvalda dienas tradīcijas, jo pašreizējais 1927. gadā dzimušais Romas pāvests Benedikts XVI taču ir kristīts Bavārijas pilsētiņas Marktlas baznīcā, kas nosaukta par godu Svētajam Osvaldam.

29. februāris – arī „visgrēcīgākā” svētā diena

Tomēr kristīgā pasaule 29. februārī svin ne tikai Svētā Osvalda dienu, bet arī, iespējams, paša grēcīgākā svētā – Kasiāna dienu.

Kāda sena leģenda vēsta, ka senajos laikos pa ceļu gājuši divi svētie – Svētais Kasiāns (Rietumu baznīcas klosteru dzīves tēvs) un Svētais Nikolass (Ziemassvētku vecīša prototips). Abi svētie tēvi bija tērpti baltās drānās un gāja tikties ar Dievu to Kungu. Pa ceļam viņi sastapa zemnieku, kura rati bija iestiguši pamatīgā dubļu lāmā. Kasiāns negribēja nosmērēties, lai Dieva priekšā nebūtu jārādās netīrās drēbēs, un zemniekam nepalīdzēja. Toties Nikolass palīdzēja zemniekam izstumt ratus no dubļu peļķes un no ausīm līdz kājām nosmērējās ar dubļiem. Tā nu abi svētie – viens tīrs, bet otrs ar mēsliem aplipis – nostājās Dieva priekšā. Kad Dievs tas Kungs uzzināja, kāpēc Nikolass ir notašķījies kā sušķis, Viņš Nikolasam par godu katoļu baznīcā noteica divas svētku dienas gadā – 9. maijā un 6. decembrī. Savukārt Svētā Kasiāna dienu katoļi svin tikai reizi četros gados, jo viņa piemiņai noteikts 29. februāris. Tā Dievs sodīja cilvēku, kas negribēja palīdzēt grūtības nonākušajam zemniekam un apbalvoja labdari.

29. februāris – svētā Osvalda diena