Uzraksti atvadu vēstuli ziemai. Pavasaris jau ir gaisā. Jūti?
Kuru vairs interesē padomi, kā pārlaist ziemu – tagad ir aktuāli, kā sagaidīt pavasari! Un pavasaris, kā zināms, sākas tieši tad, kad esam tam gatavas.
Ar pavasari ir tāpat kā ar mīlestību. Dažas domā – to nevar ne pieburt, ne izplānot – ir jāpaļaujas uz veiksmi vai nejaušību! Bet ir teorijas, visai pamatotas turklāt, ka mīlestībai iespējams sagatavoties gan fiziski, gan morāli.
Neesmu droša, kā ir ar mīlestību, bet par pavasari man pilnīgi skaidrs – tam var un vajag sagatavoties. Nu, protams, astronomiskais pavasaris pienāks tik un tā, bet kurš tad tik ilgi var sagaidīt? Turklāt tu pati zini, kā ir. Sākumā tev šķiet, ka ziema nekad nebeigsies. Beigās visapkārt zaļo, pumpuro un mutuļo, bet tu to pat nepamani! Kamēr vienu brīdi – BANG! – ieraugi, ka pavasaris sen jau klāt. „Pa kuru laiku?!” tu klusi sauc, un tad ir tik žēl, ka daudz jau palaists garām, vai ne?
Iegrimušas darbos, grūtsirdībā, sadzīves un sirdslietu mudžekļos – vārdu sakot, joprojām dzīvojot ziemā, riskējam palaist garām nevis kārtējo pavasari, bet daudz ko svarīgāku. Iedomājies: riskējam palaist garām iespēju pilnasinīgi, priecīgi un, izbaudot katru mirkli, nodzīvot VESELU PAVASARI NO SAVAS VIENĪGĀS DZĪVES!
Tā nu gan es neesmu ar mieru! Sarunājam, ka šogad nelaidīsim garām pavasari nevienu mirkli! Man ir dažas idejas sākumam, kas varbūt noderēs arī tev.
Ir vēstules, kas nav domātas nosūtīšanai. Lai kāds būtu nenosūtīto vēstuļu adresāts, patiesībā mēs rakstām pašas sev. Man tas reizēm palīdzējis, piemēram, līdz galam neizrunātās attiecībās. Un reiz es uzrakstīju vēstuli vienam riebīgam priekšniekam. Pēc tam jutos labāk. Jo ne jau viss jāizrunā aci pret aci. Reizēm der kaut ko norunāt vai norakstīt no sirds, lai pašai būtu vieglāk dzīvot!
Nu pamēģini atbrīvoties no ziemas smaguma un uzraksti vēstuli Ziemai!
Nebaidies rakstīt nepareizi, nebaidies būt pilnīgi atklāta un, ja vēlies, pat rupja, ja tava ziema to pelnījusi. Pasaki visu, ko par viņu domā, pasaki visu, kas sakrājies kā akmens, tas ir, kupena uz sirds! Starp citu, pasaki ziemai paldies arī par labo – jo bija taču arī labais, vai ne?
Es izmēģināju un savu vēstuli Ziemai tiešām uzrakstīju. Skaidrs, ka nav jau tā, ka ziemas postījumus var novērst ar vienu vēstuli, bet tā palīdz sakārtot domas, formulēt, kas tad tieši man nepatika, kas bija vissāpīgākais un galvenais – tā palīdzēja man saprast: lai kas arī notiktu, esmu stiprāka par visiem ziemas sagādātajiem sirds un sadzīves kreņķiem. Ja padomā vēl dziļāk – ne jau ziema tos kreņķus sagādāja. Bet izkliegt to visu ārā vajadzēja. Un nu ir labāk. Daudz labāk. Kupena sirdij ir nost, un es esmu gatava cīnīties ar ziemas postījumiem savā dvēselē, mājā, makā un pārējās dzīves frontēs. Jo skaidrs, ka es to varu un viss būs labi. Tu arī vari visu, ko vēlies, ja vien to gribi.
Atzīšos: es neticu daudzajiem labajiem padomiem, kas dzirdēti no astrologiem, zintniekiem un citiem speciālistiem, kas darbojas ar netveramajām matērijām. Zīmīšu dedzināšana, dzijas dzīparu siešana ap roku un tamlīdzīgi – tas patiešām nav domāts man! Ja tam tic, šādas maģiskas darbības, iespējams, palīdz. Bet man nekādas pieburšanas metodes nav tuvas – kaut tā būtu personiskā pavasara pieburšana.
Taču ir viens paņēmiens, kuram es ticu gan! Un tieši ar šo paņēmienu šajās dienās strādāju. Ja vēlies, pamēģini arī tu – katrā ziņā sliktāk nebūs.
Princips ir vienkāršs, un tu par to, visticamāk, esi dzirdējusi: sapņi un ilgas ir jāvizualizē. Piemēram, ja vēlies sev skaistu māju pie ezera – vizualizē to! Uzzīmē vai atrodi tādu māju un ezeru fotogrāfijas, kas tev patīk, un izgatavo sev glezniņu. Pieliec to pie ledusskapja vai kādā citā redzamā vietā un domā par to. Izsapņo savu skaisto māju pie ezera līdz sīkākajām niansēm. Un kādu dienu varbūt tiešām dabūsi māju pie ezera! Protams, ne jau sēžot mājās un skatoties uz savu pašdarināto bildīti! Bet, iespējams, būsi piesaistījusi savām vēlmēm un darbībām Visuma spēkus, un tie galu galā ir visu vareni.
Es ticu un pašlaik vizualizēju savu pavasari. Lieku uz lielas papīra lapas bildīti pie bildītes un šo to uzzīmēju pati.
Kas būs manā pavasara ainavā? Jāsaka – tas ir pārāk privāti; baidos arī, ka tad, ja izstāstīšu, burvestībai (vai kas nu tas ir) zudīs spēks. Dažas detaļas gan atklāšu: tur ir vīrietis. Divi suņi – viens zeltainā krāsā, otrs melns. Tur ir lidmašīna un... Nē, stop, tāpat jau pateicu par daudz!
Esmu pilnīgi droša: kādu pavasari es izdomāšu, tāds man arī būs! Un tev būs tāpat. Pat, ja netici bildītēm – domas spēkam taču tu tici?!
Ja nolemsim būt laimīgas šajā pavasarī, tādas arī būsim.
Man šķiet, ka esmu gatava pavasara starta pogu nospiest tūlīt pat. Nu tā gribas!
Ilgi gaidīt vairs nespēšu, jo pavasaris jau ir gaisā. Jūti?
