Piecu bērnu mamma Agnese: "Kam tad vēl pelnām naudu, ja ne ģimenei?"

Tas ir mans dzīvesveids – pēc kvalifikācijas esmu vizuālās mākslas, mājturības un mājsaimniecības skolotāja. Es to studēju un savas prasmes lieku lietā arī ikdienā. Turklāt visu paspēt paralēli bērnu audzināšanai es mācos jau 15 gadus – tik, cik vecs ir mans vecākais dēls.

Esmu pieradusi darīt visu raiti un maksimāli perfekti, ar lielu atbildības izjūtu un azartu. Ja kam pieķeros, tad tā no sirds un nopietni – bakalaura studijas pedagoģijā un maģistrantūru absolvēju ar izcilību, ieguvu sarkano diplomu, trīs gadus studēju arī doktorantūrā un izstrādāju promocijas darbu “Vecāku izglītības modelis bērnu audzināšanā”, ko gan zināmu apstākļu dēļ neaizstāvēju. Toties tagad mana disertācija ir ne tikai teorētiska, bet piecu bērnu izskatā. Kad studēju, vēl tikai sāka parādīties tēmas par bērnu emocionālo audzināšanu, par to vispār nebija plaši pieejamas informācijas, kur nu vēl latviski.

Ir mammas, kuras sūdzas, ka zīdainis modies sešas reizes naktī, un pirmais, ko viņas dara, – metas interneta forumos un par to raksta blogus. Brīvos brīžus vajag veltīt sev, nevis rakstīt par to, kā nav gulēts, cik maz laika, kā neko nevar paspēt izdarīt. Un, re, kāds pārsteigums – līdzko katrs brīvais brīdis netiek pavadīts internetā rakstot, komentējot, lasot, atrodas tik daudz brīva laika gan sev, gan vaļaspriekiem, gan visam pārējam. Laiks atrodas vienmēr un visam, ja tikai ir vēlme ko darīt. Ja tā vēlme nav tik liela, tad atrunas atrodas vienmēr – tas nu ir fakts. Un vispār – nevajag dzīvē par visu ko pārlieku saspringt, stresot un ieciklēties. Viss notiek tā, kā tam jānotiek, un tieši tad, kad tam jānotiek.

Vai tiešām visus piecus bērnus esi plānojusi?

Esmu liela plānotāja. Man visi bērni ir rūpīgi un pārdomāti plānoti, turklāt tā, lai starp viņiem būtu apmēram gada un astoņu mēnešu starpība. Tas ir gan ekonomiski izdevīgi – tiek saglabāta māmiņalga –, gan bērniem ir, ko darīt savā starpā.

Starp puišiem ir šī vecuma starpība, starp jaunāko dēlu un vecāko meitu ir piecu gadu starpība. To rēķināju tā, lai varētu, ar ratiem braukājot, pavadīt bērnus uz skolu. Tajā laikā puišiem bija 5 un 7 gadi, viens sāka iet 1. klasē, otrs – sagatavošanas klasē. Pēc trešā bērna plānoju ceturto ar tādu pašu 1,8 gadu starpību, lai arī meitai būtu kompānija un tikpat interesanti kopā kā brāļiem. Un, re, tikām uzreiz pie dubultprieka – piedzima dvīnes.

Ienākot mājā, pārsteidza klusums. Kā iespējams, ka mājā, kurā ir pieci bērni, nevalda nemitīgs troksnis?

Mūsu mājā ir biezas sienas un istabām durvis, kuras varam dusmu brīdī efektīgi aizcirst, bet tā arī ir augstākā dusmu izpausme. Bērni katrs kaut ko dara savās istabās, bet nav jau tā, ka vienmēr ir klusums. Māju jau nevar salīdzināt ar dzīvokli. Te visiem ir ko darīt, vietas arī pietiekami gan ārā, gan pagalmā, nav jākrīt kādam uz nerviem. Mums jau uzreiz ir pilna komanda, nav tā, ka jāspēlē divatā “duraki”, var spēlēt dažnedažādas spēles, celt pagalmā būdiņas, spēlēt paslēpes, “aklās vistiņas” u.tml. Meitenes nu jau ir pietiekami lielas, lai varētu spēlēt visas spēles, kas mums ir. Tas nekas, ka mazās vēl kaut ko tik ātri nedara, – brāļi izbīda visu, kā vajag.

Par ko parasti ir tie lielākie strīdi? Par to, ka nevar kaut ko sadalīt. Bet mums te viss ir – katram savas šūpoles, velosipēds, skrejritenis, skrituļslidas, lielās bumbas, divi batuti, šūpuļkrēsli. Nav par ko īsti strīdēties. Vietas un inventāra visiem pietiek. Vecumposma īpatnības gan tiek izdzīvotas uz “urā”, bet tāpēc jau tā ir dzīve, ka dzīvojam to, pielāgojamies, mācāmies, augam.

Sākām ar ģimenes istabiņu studentu kopmītnēs, piedzima pirmais dēls, tad otrais, “izaugām” un pārcēlāmies uz mazu mājiņu ar malkas apkuri un aukstu ūdeni. Sākām ar mazumiņu un palēnām augām un veidojām vidi ap sevi tādu, kā vēlamies. Piedzima meita, un bijām “izauguši” arī līdz lielākai mājai, sākām to remontēt, un man toreiz likās – “Woou, kā mēs tādā lielā mājā dzīvosim?!” Kad ievācāmies tajā uz dzīvi, bērnu bija mazāk un katram bija sava istaba. Man šķita, ka tā ir jābūt – katram sava istaba. Bet tad izrādījās, ka viņiem katram atsevišķi ir garlaicīgi un katram sava istaba nemaz nav vajadzīga (starp citu, mums ar māsu bērnībā bija tieši tāpat). Pa dienu vēl katrs aiz savām durvīm kaut ko dara, bet, kad iestājas vakars, savā istabā paliek garlaicīgi. Lavās nakts tumsiņā cits pie cita papļāpāt. Tagad 13 un 15 gadus vecie puiši dzīvo kopā, bet otrā istabā mitinās visas trīs meitenes.

Sapratu, ka mums neder tas variants, ka pēc darba un skolas katrs atnāk mājās, ieiet savā istabā, durvis ciet un dzīvo kā viesnīcā.

Mājas augšstāvā ir spēļu istaba un pamatīga bibliotēka. Tur meitenēm ir viss, lai varētu radoši izpausties, – lelles, mājas, bērnu spēļu šujmašīna, krāsojamās grāmatas un rotaļlietu kastes. Bet puišiem – sava galdniecības istaba ar visu nepieciešamo aprīkojumu. Re, zāģis un urbis, darbgaldi... Citi jautā, vai nav bail dot īstus instrumentus rokās. Andris visu rāda un skaidro. Un kā tad citādi viņi to visu iemācīsies, ja ne paši darbojoties?

Andris ir tavs trešais vīrs. Drosmīgs vīrieša lēmums ienākt ģimenē, kurā aug jau tik kupls bērnu pulciņš. Kā viņš iekļāvās jūsu ikdienas dzīvē?

Tas viss notika tik dabiski, ka pat nezinu, ko atbildēt. Ļoti svarīgs ir ne tikai vīrieša lēmums ienākt ģimenē, bet tas, kā bērni jauno vīrieti pieņem. Man šķiet, ka bērni vispār ir sievietes “bonuss”, nevis kāds mīnuss vai kavēklis. Mums tas bija pilnīgi harmoniski. Galu galā tētis ir tas, ar ko bērni kopā darbojas ikdienā, ar ko kopā taisa smilšu kasti, labo sētu, ravē dobes, priecājas, “rīvējas”, aug un atklāj pasauli, ceļo... Turklāt bērni Andri ļoti respektē, viņš jau no paša sākuma prata nemanāmi iegūt autoritāti viņu acīs.

Man pat prātā nebija ienācis, kas daudzbērnu ģimenēm un vispār ģimenēm par bērnu jāmaksā kaut kādi pabalsti! Toreiz, pirms 15 gadiem, kad piedzima mans pirmais bērns Reinis Rainers, studēju Universitātē un man bija teicamnieka stipendija, laikam kādi 15 lati; strādājošajiem, kā arī bezdarbniekiem, kad viņi bija pieteikušies nodarbinātības dienestā, maksāja kaut kādu summu par bērniem, turpretī studējoša maza bērna māte ar stipendiju nesaņēma pilnīgi neko. Tā ka, jau esot divu dēlu mamma, nekādus pabalstus vispār nesaņēmu, vienīgi tos astoņus latus mēnesī. Tagad jaunajiem vecākiem ir pat ļoti labi!

Kad man piedzima meita (2008. gada nogalē, kad valstī sākās arī krīze), es sevi vispār neasociēju ar daudzbērnu ģimenēm. Īpaši tāpēc, ka sabiedrībā valda aplams priekšstats, ka daudzbērnu ģimene ir tāda... sociāli nelabvēlīga, trūcīga, viņiem nekā nav, viņi visiem lūdz palīdzību... Bet sevi un savu ģimeni ar tādu priekšstatu nespēju asociēt.

Paula Elizabete (7) kā trešais bērns ģimenē mums vispār iznāca “visdārgākais”. Auklīte vien toreiz izmaksāja 200 latu mēnesī. Valsts bērnudārzā viņai vietas nebija (kā jau decembra beigās dzimušiem bērniem Jelgavā), tāpēc bērnudārza gaitas viņa uzsāka privātā bērnudārzā, kas izmaksāja 180 latus. Toreiz man likās – “O, re! Ietaupīti 20 lati, tas jau ir labi!” Valsts atbalsta nebija vispār. Un vai tāpēc nedzīvojām? Nebaudījām ikdienu? Gāja laiks, mainījās likumi, Jelgavas pašvaldība sāka atbalstīt daudzbērnu ģimenes, un parādījās iespēja daudzbērnu ģimeņu bērniem valsts bērnudārzu apmeklēt ārpus kārtas. Meita pārgāja uz valsts dārziņu (paralēli valsts sāka atbalstīt privātos dārziņus, un mēs bijām pēdējie, kas tādas summas tur atstāja), un man jau likās, ka tas ir super (no 180 latiem lēciens uz 40 – iespaidīgi)!

Tad es plānoju ceturto bērnu. Un 2010. gadā piedzima dvīnes. Ja tagad par dvīņiem maksā dubulto bērna kopšanas pabalstu (171 eiro reiz 2) , tad mums nekas tāds pat sapņos nerādījās. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā mani vēl apsveica: “Vai, cik forši, ka dvīnīši! Viens ir tā kā bērniņš, bet otrs – tā kā dāvana!” Par “dāvaniņu” man piešķīra bonusiņu – 50 latu par otru dvīni. Kad piedzima dvīņi, nedrīkstēja arī vienlaikus strādāt un saņemt pabalstu.

Tā ka tagad es domāju – nu par ko tad vēl var bļaut? Tagad pat ļauj strādāt un turpina maksāt daļu pabalsta. Lieliski!

Pēc tam savās dvīņu mammu kompānijās vēl smējāmies – kad mūsu dvīņi izaugs lieli, tad mierīgi valstij varēs pateikt: “Kādi nodokļi?! Es taču valstij esmu dāvana!” :D

Tāpēc man liekas, ka čīkstētājiem un bļāvējiem jo vairāk dod, jo vairāk viņi grib. Situācija māmiņām Latvijā ir ļoti laba, īpaši, ja māmiņa iepriekš ir strādājusi un saņēmusi oficiālu algu.

Paldies Jelgavas pašvaldībai par atbalstu un pretimnākšanu daudzbērnu ģimenēm, kas ar gadiem ir attīstījusies, pilnveidojusies, un nu varu tiešām pavisam droši teikt – Jelgava ir kolosāla vieta, kur dzīvot, augt un izaudzināt bērnus!

Jā, mums ir trīs skolēni un divas sagatavošanas grupiņas dāmas. Dēli sāk iet 8. un 6. klasē, lielākā meita Paula Elizabete sāk iet 1. klasē. Viņa dosies ne tikai uz mūzikas novirziena klasi (kā vecākais brālis), bet arī jau otro gadu mācīsies Jelgavas mūzikas skolā.

Lietas skolai es nepērku kampaņveidā pirms pašas skolas, tāpēc lielu apgrūtinājumu naudas makam 1. septembrī neizjūtu, kur nu vēl negaidītu. Ja vajag apavus, pērku, kad tie ir nepieciešami, nevis tieši pirms skolas. Vai tad bērni vasarā basām kājām staigās? Feinas lietas mums atsūta arī mani vecāki no Norvēģijas un mana māsa ar vīru (kas ir visu manu bērnu krustvecāki) no Itālijas. Skolas formu meitai pasūtījām jau jūnijā, turklāt dubultā, jo drēbes katru dienu tomēr ir jāmaina.

Protams, kopumā bērni nozīmē lielus izdevumus. Ar to jau jārēķinās, nekāda pārsteiguma. Un – jo vairāk bērnu, jo lielāki izdevumi. Ejot pirkt lietas skolai, atļauju bērniem pašiem izraudzīties, ko vēlas no piedāvātā, un es tikai samaksāju. Piecpadsmit gadu vecam tīnim taču nepirkšu lietas bez viņa piekrišanas. Pērkam to labāko, nevis lētāko. Tas ir mans princips. Kā saka, skopais maksā divreiz. Man kā vizuālās mākslas skolotājai un estētei kvalitatīvi kancelejas piederumi ir svarīgi. Tā kā tos iegādājos tiešām kvalitatīvus, reti tādus var nopirkt lielveikalos akcijās. Tad jau labāk ietaupu sev uz kosmētiku vai citiem “smiņķiem” nekā pērku “lētučus” bērniem. Kancelejas preču veikalā mums katru gadu ir metru garš čeks – aizveru acis, ievelku elpu, samaksāju, un viss, miers, pelnu Ziemassvētku dāvanām.

Nopirktās svinīgās drēbes netaupām tikai īpaši svinīgiem notikumiem. Meitenes staigā princešu svārkos arī ikdienā. Citādi vienu divas reizes izvilktas izejamās kleitas tā arī paliktu nenēsātas. Kam tos tērpus taupīt? Mazbērniem?

Vai esi rēķinājusi, cik iztērē bērniem pirms skolas?

Ļoti daudz, bet, redz, es rēķinu citādi – ja man mēnesis noslēdzas kaut ar nelieliem plusiem, tad viss ir kārtībā. Līdz šim, paldies menedžmentam, veiksmei un visu augstākajam, dzīves eksāmens katru mēnesi nokārtots veiksmīgi. Dzīvojam! Katru eiro un centu nerēķinu, dzīvoju pēc principa: ja man ir divi tūkstoši eiro uz ģimeni mēnesī, saimniekošu ar tiem, ja man ir tūkstotis, iztikšu arī ar to. Ja būs mazāk, saimniekošu ar mazāku summu. Tādēļ jau mēs strādājam! Kam tad vēl mēs pelnām naudu, ja ne ģimenei? Netaisām lielos uzkrājumus. Bet mums jau ir pamats – ir, kur dzīvot, savs pagalms. Neesam nevienam parādā, kredītu arī mums nav, nekādus līzingus vai patēriņa kredītus neatbalstu.

Nē, man nepatīk dzīve vienā kvartālā. Neizvēlos bērniem tuvākās skolas, bet gan katram labāko, lai arī tā atrodas pilsētas otrā galā. Katram taču savas intereses, vajadzības, ne vienmēr tuvākā skola ir bērniem piemērota. Mums tā ir sanācis, ka bērni nemācās blakus mājai, bet pilsētas citā malā. Forši, katru dienu braucot pāri tiltam, skatīties, kā saule aust, vērot krāsas, iesākt darbdienu ar rituālu. Pēc darba man sākas “otrā maiņa”, kad visus bērnus atkal savācu, izvadāju pa pulciņiem, vedu mājās utt. Jā, es strādāju par taksisti (un ne tikai), bet aktīvā un atraktīvā daudzbērnu ģimenē nemaz citādi nevar. Tas man patīk daudz labāk, nekā visu dzīvi nodzīvot vienā kvartālā un neko neredzēt no tā, kas notiek pilsētā.     

Informācija: valsts atbalsta programma “Latvijas Goda ģimenes apliecība “3+ Ģimenes karte””