OKartes šova Antra: „Man patīk pārsteigt!”

­ Antra Stafecka ir OKartes skatuves dalībniece. Trīsreiz uzvarējusi skatītāju balsojumā. Pēdējā koncertā saņēmusi augstāko iespējamo žūrijas novērtējumu. Iespējams, viņa ir talantīgākā no visiem. Bet arī vistrauslākā.

Godīgi sakot, pat nestādos priekšā, kas notiks. Nezinu. Pieļauju domu, ka pirmo nedēļu gribēšu vienkārši gulēt savā gultā, būt ar savu bērniņu un neko citu neredzēt. Plāni, kas saistīti ar dziedāšanu, man, protams, ir ļoti lieli. Vienīgi žēl, ka darbs uz kuģa kādu laiku būs jāaizmirst. Tur man ļoti patīk. Tā ir vide, kur vari atpūsties no visa. Vari domāt, kā gribi, darīt, kā gribi. Prātam tas ir gandrīz kā tāds SPA kūrorts.

Zinu, ka pēc šova paredzēts mūzikls, būs daudz mēģinājumu, daudz koncertu. Droši vien būs ļoti interesanti. Bet ko es pati gribētu... Es gribētu rakstīt dziesmas. Un gribētu, lai pamazām manas dziesmas atskaņo radio. Es vēlētos, lai cilvēki tās dzird un izjūt kopā ar mani.

Pa lielam, jā. Es pat brīnos, jo parasti ģimenē katram ir savas domas un pārdzīvojumi. Mammas vārdi mani pat nevis iedvesmo, tie man liek uzreiz darboties ar melodiju. Es esmu mēģinājusi rakstīt dziesmas ar citu vārdiem. Bet es tos nejūtu, tie nav mani vārdi. Man ir svarīgi iziet uz skatuves un izjust dziesmu. Saprast, par ko tā ir. Esmu redzējusi cilvēkus, kas koncertos angliski dzied, ka mirst no sāpēm, ka viņu dvēsele skumjās raud, bet paši stāv un smaida. Tik priecīgi, ka ir pilnīgi skaidrs, ka nesaprot dziesmas jēgu.

Ko tu gribi pateikt publikai? Kāda ir tavu dziesmu jēga?

Katrai dziesmai ir savs stāsts. Piemēram, dziesmā Mans spēks ir vārdi: „Mans spēks ir tas, kas tevi savaldzina.” Te ir runa par sievietes spēku, par to, ka ikviena sieviete var izdarīt visu. Pat, neko īpaši nedarot, vienkārši stāvot un varbūt mazliet pakustinot gurnu.

Nepasauc, nepiesauc, Raimonda Paula dziesma, man asociējas ar mīlestību. Ar  mīlestību pret dzīvi. Tā man liek atcerēties bērnību, laukus pie omītes, dārzu, kur viņai auga tomāti un zemenes, un es tajā dārzā plikām kājām skraidīju. Un omīte tur stāvēja starp vībotnēm. „Nepasauc, nepiesauc,” viņa teica. „Vēl taču ir tikai augusts!” Dziedot šo dziesmu, es domāju par omītes dzīves gājumu.

Bet, ja es, piemēram, dzirdu, ka cilvēks dzied: „Es un tu, mēs divi pilsētā staigājam pa bruģi!”, tad ir skaidrs – tur nav nekā dziļāka. Man patīk, ka var iedziļināties melodijā, tekstā. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk to saprotu.

Jā, domāju, ka jā. Es vispār uzskatu, ka vīriešu pasaulē sieviete vienmēr būs dieviete. Kā mēs teiksim, tā notiks. Mums pat nav jāiespringst. Pietiek ar to, ka vienkārši esam.

Es to esmu izjutusi arī savā ģimenē. Bērnībā mūsu mājās noteicēja vienmēr bija mamma. Vienmēr. Mamma ir tā, kas saka, kas ir jādara, mamma pasaka, kas jāsalabo, kur malka jākrāmē – viss notiek caur mammas vārdiem. Manās mājās ir tieši tāpat. Varbūt vienīgi mēs ar Ģirtu (Antras dzīvesdraugs – red.) esam vienlīdzīgāki. Nav tā, ka viens var atļauties vairāk, otrs – mazāk.

Sajūta kā sievietei... Man nekad nav nācies izjust uzmanības trūkumu. Vienmēr esmu jutusies mīlēta. Ģirts mani vienmēr ir saudzējis. Viņš nav liels romantiķis, nedāvina man katru dienu rozes, nesūta īsziņas ar mīļiem tekstiņiem, bet viņš visu savu mīlestību parāda ar darbiem. Tieši viņš man dod to sievietes spēku. Ja blakus ir cilvēks, kas mīl, tas taču padara vēl spēcīgāku.

Īstenībā nenolēmu. Ir cilvēki, kuri tiešām visu plāno, līdz 40 gadiem mācās, strādā un pašā pēdējā brīdī attopas, ka vajag bērnus. Es laikam piemēru ņemu no tā, kā pati esmu augusi. Arī es savai mammītei piedzimu 19 gados un domāju, ka man bija skaistākā bērnība, kāda vien var būt. Es biju laimīga. Vecāki bija jauni, tētim arī divdesmit gadu, abi tikko skolu pabeiguši.

Kad vēl nebija Robīša (Antras gadu vecais dēliņš – red.), protams, visu uztvēru daudz vienkāršāk – es visu varu, naudu nevajag, galvenais ir mīlestība! Kad paliku stāvoklī, pirmajā brīdī biju pārbijusies, satraucos, kas ar mani notiks. Ja jūs zinātu, cik ļoti tas man palīdzēja saprast dzīves vērtības! Kas vispār dzīvē ir svarīgi? Līdz pat devītajam mēnesim ļoti baidījos par savu bērniņu. Atceros, bijām jau nopirkuši drēbītes, atveduši ratiņus un es visu laiku uz tiem skatījos. Simts reizes dienā pārlocīju un gludināju tās drēbītes, centos iztēloties, kā bērniņš tajās izskatīsies. Tās bija neaprakstāmas emocijas!

Mans bērniņš piedzima ar ķeizargriezienu, veselības problēmu dēļ nevarēju dzemdēt pati, bet, izdzirdot viņa pirmo kliedzienu, mana pasaule pilnīgi sagriezās. Mainījās mana domāšana, vairs prātā nebija ballītes, bija tikai mans bērniņš un mana ģimene. Patiesībā tad tikai aptvēru, kas tas ir par lielumu – mīlestība.

Kas esmu es? Viena no miljoniem cilvēku. Bet man ir bērniņš, ko esmu radījusi un kā dēļ dzīvoju.

Kas ar tavu dēlu tagad ir kopā?

Ar viņu ir tētis Ģirts. Vēl mums ir ļoti superīga mīļa auklīte. Arī mana omīte un mamma pieskata Robīti. Es tiešām esmu pārliecināta, ka esmu viņu atstājusi drošās rokās.

Kā jūties, kad tik ilgi esi atšķirta no sava bērna? Neskumsti?

Ļoti skumstu. Pat nevaru aprakstīt savas izjūtas... Pirmā nedēļa bija ļoti smaga. Es jutos tiešām kā akā iemesta. Nezināju, ko man darīt, nezināju, uz ko skatīties, kā runāt. Es vispār neko nesapratu. Pienāca piektdiena, un man atveda Robīti, arī Ģirts un mana mamma bija, un mammas vīrs – visi atbrauca. Un es stāvēju tajā āfterpartijā aiz durvīm, turēju Robīti klēpī un vienkārši pusstundu no vietas raudāju. Viņš smējās, priecājās, bet man bija tik sāpīgi! Visu izraudāju, kas pa nedēļu bija sakrājies, sabučoju viņu, samīļoju un pēc tam uzbūvēju savām emocijām priekšā sienu. Pateicu: viss ir kārtībā, jādomā pozitīvi, Robītim viss ir labi! Nākamās divas nedēļas bija mazliet vieglākas. Rakstīju mammai un Ģirtam vēstules, viņi rakstīja man. Biju jau nomierinājusies, bet pienāca trešās nedēļas beigas, atkal atveda Robīti, un visa mana siena nobruka.

Pagājušo pirmdien viņam palika gadiņš. Kad viņš tagad aizbrauca, es jutos drausmīgi. Sēdēju grimētavā pie spoguļa, skatījos sev acīs un raudāju. Man bija tāda sajūta, ka vispār nesaprotu, kāpēc te esmu. Viss vienkārši iekšā salūza. Bija brīdis, kad domāju: nodziedāšu slikti un iešu mājās. Es arī tagad neteiktu, ka jūtos tik stipra, ka varu visas atlikušās nedēļas būt prom no dēliņa. Man ir ļoti bail atsvešināties. Protams, kad viņš paaugsies, pat neatcerēsies šo laiku, bet, no mana (mātes) viedokļa, es neredzu, kā viņš sāk staigāt, kā viņš sāk runāt, pieļauju, ka pirmais vārdiņš, ko viņš pateiks, nebūs – mamma. Un tas man sāp. Vienīgais, ar ko sevi mierinu, ka man vēl būs bērni un tad varēšu atskatīties, kā viņi staigā. Turklāt – kad vēl, ja ne tagad, es varētu nākt uz šovu? Man ir divdesmit gadu, esmu jauna un varu – bladāc! – savu dzīvi uzlabot par visiem 180 grādiem. Izbalsos mani, sēdēšu mājās, nu, un ko es darīšu?

Ko darīji pirms tam?

Biju mamma, mācījos, strādāju uz kuģa. Esmu beigusi grāmatvežus Ogres profesionālajā vidusskolā, tagad studēju RTU cilvēkresursu vadību, tikai biju paņēmusi akadēmisko gadu.

Beidzot devīto klasi, domāju, ka stāšos dārziņos. Esmu beigusi Ogres mūzikas skolu, pēc tam vēl trīs gadus papildus gāju uz vijoles stundām. Man bija lieli plāni, un manai skolotājai bija lieli plāni. Bet, kā jau gadās tīņu vecumā, sagribējās vairāk izklaidēties, un tā iekavēju mācības. Sanāca, ka pēdējo pusgadu vidusskolā bija ļoti daudz jāmācās. Vijoli spēlēt vairs nebija laika. Tā pazuda plāns par dārziņiem. Patiesībā tas ļoti grauž sirdi, bet no savām kļūdām jau jāmācās. Pēc tam domāju, ka varētu stāties mediņos, piemēram, mācīties džezu, bet sapratu, ka negribu vēl iet prom  mājām. Tā kā Ogrē bija profesionālā vidusskola (tagad – Valsts tehnikums – red.) un arī mamma ir beigusi grāmatvežus, iedomājos, ka dzīvē jau tas viss noderēs. Un es nemaz nenožēloju, ka esmu grāmatvede. Varbūt negribētu strādāt kādā firmā, bet beigsies, piemēram, mans dzīves scenārijs ar mūziku, tad būs, ko darīt. Es varēšu strādāt. Tāpēc arī iestājos tajos cilvēkresursu vadītājos – ar  mērķi iegūt augstāko izglītību, lai varētu veidot savu biznesu.  Galva man uz tādām lietām  strādā. 

Kāpēc negribi attīstīt vokālu?

Vokālu es attīstu. Neeju pie profesionāļiem, bet pēc savas pieredzes varu teikt, ka vislabāk vokālu attīsta prakse. Tīra prakse, kad tu ej un mācies uz skatuves.  Ogrē dzīvojot, mans vokālais pedagogs bija Artūrs Mangulis (Ogres Mūzikas skolas direktors – red.). Viņš ļoti daudziem Latvijā pazīstamiem cilvēkiem mācījis dziedāt, Atis Ieviņš no grupas Colt arī pie viņa ir mācījies. Es apguvu daudzas tā sauktās fiškas, kas jāzina uz skatuves. Un, teikšu godīgi, kuģis man tomēr ir bijusi vislielākā skola. Tagad, kad Ieva Kerēvica mums māca (man tiešām bija sapnis iet mācīties dziedāt pie Kerēvicas), pa lielam, to, ko viņa stāsta, es jau zinu. Vienīgais, ko vēl vajadzētu iemācīties, tā ir elpošanas tehnika.

Uz kuģa? Vai, tas vispār ir liktenīgais stāsts. Bija tā. Kad es vēl biju Džūda, rokere...

Labi, sākšu no sākuma. Bija 2009. gads, laikam aprīlis. Es gribēju piedalīties Jaunā viļņa atlasē. Aizbraucu kopā ar Artūru Manguli, nodziedāju un tiku devītniekā. Tur bija arī Raimonds Pauls un visi tie, kas parasti sēž tajās žūrijās. Tad pienāca nākamā atlases kārta un uzradās citi dalībnieki. Es sapratu, tālāk tātad netikšu, tiek meklēti citi dalībnieki ārpusē.  Bet tur bija viena sieviete, kas gribēja kļūt par manu menedžeri. Tā sākās mans roka laiks. Man ļoti patīk roks, arī atlasē dziedāju roku, un vajadzēja izdomāt skatuves vārdu. Antra – tas nav roks. Antra ir kaut kas... nu, Antra. Izdomāju, ka būšu Džūda.

Pēc kāda gada, kad Eirovīzijā piedalījās Edijs Šnipke un Konters, es biju iesaistījusies vienā projektiņā, kas bija saistīts ar TTT Rīga basketbolistēm. Pasākumu vajadzēja reklamēt raidījumā SEMs. Studijā bija arī Edijs, viņš izteica man komplimentus, ka labi dziedu, es – viņam, un draudzīgi šķīrāmies. Bet pēc diviem mēnešiem saņēmu draugos vēstuli no Edija ar piedāvājumu strādāt uz kuģa par vokālisti. Tā tas viss sākās. Mēs ne tikai strādājām kopā, mēs bijām kā draugi.

OKartes skatuves 7. koncerts - Antra Stafecka - Kļūdu Paradīze

Kāda ir publika uz kuģiem?

Katru dienu citāda. Citreiz smieklīga, citreiz nopietna. Cilvēki jau brauc atpūsties, uz kuģa nav daudz tādu, kas nāk klausīties koncertu. Visi nāk uz ballīti, dejot, iedzert. Un mēs esam tie, kas izklaidē. Piektdienās, sestdienās un svētdienās bija tūkstoš cilvēku, pusotra tūkstoša; darbadienās – četri pieci simti. Atmosfēra vienmēr vienāda, mainījās tikai sejas. Bet tas, ko uz kuģa var iemācīties – vienādi labi dziedāt gan tūkstotim, gan dažiem cilvēkiem.

Atceros, reiz Džūdas laikā man bija jādzied klubā Roks Cepurē. Bija Valentīndiena, un bija atnācis tikai viens cilvēks. Puisis bija ļoti vientuļš, viens pats sēdēja un klausījās. Un es viņam dziedāju, centos visādi uzmundrināt. Bet viņam bija ļoti skumīga tā diena, tā arī nosēdēja visu vakaru nepakustējies. Mazliet smieklīgi. Bet tas viens cilvēks droši vien atceras mani, tāpat kā es atceros viņu. Kad dejo simts cilvēku, katru seju nevari ievērot.

Kā tiki pie sava tetovējuma?

Tas, kas ir uz kājas, tas ir mans otrais tetovējums.

Stāsts ir tāds. Es jau no sešpadsmit gadu vecuma gribēju tetovējumu. Pat atceros, kā pa kluso biju aizgājusi uz tetovēšanas salonu, jau izvēlējos sev tetovējumu, apgūlos uz tā krēsla, tetovētājs jau ieslēdza to mašīnīti un... es nobijos. Aizgāju mājās, godīgi visu izstāstīju mammai, teicu, ka ļoti gribu, parādīju tetovējumu – tādu laumiņu ar šķēpu, bet mamma kategoriski iebilda. Teica: kad būs 18, ej un tetovē, ko gribi. Tā es divus gadus gaidīju. Kā palika 18, nākamajā rītā aizbraucu un uztetovēju. Pie tā paša tetovētāja, viņš pat mani atcerējās.  

Kāpēc laumiņa? Tāpēc, ka tas ir tāds pasaku tēls, kas var darīt, ko grib. Laumiņas ir ļoti skaistas, viņas plivinās, dzīvo, kā grib, uzbur, ko grib ar tiem saviem spīgulīšiem. Laumiņas man asociējas ar brīvību. Bet laumiņa ar šķēpu tāpēc, lai vēl vairāk izceltu, ka es darīšu, kā gribu.

Kad bija pagājuši trīs mēneši, uztetovēju vīteni uz kājas. Vispār es šo tetovējumu gribēju uz rokas, bet sapratu, ka sievietēm tetovētas rokas neizskatās labi. Piemēram, aiziešu vasarā uz darba pārrunām blūzē ar īsām piedurknēm, un tur tetovējums izlīdis. Nu, neglīti! Uz kājas to var noturēt arī par zeķbikšu rakstu.

Vēl man ir trešais tetovējums – ūdensroze. Man šķiet, ūdensroze ir viens no skaistākajiem ziediem. Tas ir nevainīgs zieds. Kad to noplūc, ūdensroze  uzreiz novīst, nestāv vāzītē kā citas puķes. Un tas viņu padara vēl īpašāku. Mana laumiņa, kas, kā es izdomāju, esmu es – viņa dzīvo šajā mūžīgi plaukstošajā ziedā, ko nevar noplūkt.

Kādu slikto tēlu. Labie tēli ir ļoti vienveidīgi, bet sliktais var teikt taisnību un var melot, viņš var priecāties un var būt dusmīgs, viņš ir kā hameleons. Tāda loma man šķiet desmitkārt interesantāka.

Kāda tu pati esi?

Ļoti ticu, ka mani kāds sargā. Man dzīvē bijušas situācijas, kad ar daudz ko bijis jāriskē, esmu izjutusi spēcīgu psiholoģisku spiedienu. Un tad man vienmēr bijusi sajūta, ka ir kāds, kurš stāv man aiz muguras un liek domāt pozitīvi. Man laikam ir tāds lāsts uzlikts, ka izskatos iedomīga. „Ārprāts!” cilvēki saka. Melni mati, iet, groza dibenu. 

Nē, dabiskie mati man ir blondi.

Bet vispār es domāju – katrā cilvēkā ir gan pozitīvais, gan negatīvais. Piedevām vēl pēc horoskopa esmu dvīnis. Varu būt gan mīļumiņš un foršumiņš, gan ļauna un dusmīga. Es esmu jūtu cilvēks. Man patīk, ka varu dzīvot kā sapņos. Kā pa mākoņiem. Citreiz man mājās tā arī saka: tu vari vienreiz no saviem mākoņiem nolaisties? Nevaru! Es negribu. Un tie, kuri domā, ka esmu iedomīga... Nu tak domā, ko tu gribi! Nepatīku es tev? Nu neskaties uz mani! Patīku? Tu man arī patīc. Man jūs visi patīkat. Tāda nu esmu. Bļaustos par netīriem traukiem un raudu par sīkumiem.

Īstenībā par tādām lietām nav labi runāt. Man bija ļoti smagas veselības problēmas. Viss varēja ļoti viegli beigties.

Tu negribēji dzīvot?

Nē, nē, es ļoti gribu dzīvot. Neesmu no tiem, kas ies no tiltiem lekt vai vēnas griezt. Veselības problēmas man sākās stresa dēļ. Tas bija laikā, kad bija Koru kari (Antra dziedāja Lielvārdes violetajā korī – red.), daudzas negulētas naktis, galvassāpes, vēl arī jāmācās – bija emocionāli grūti ar to visu tikt galā. Ir cilvēki, kuriem ir stipri nervi, un ir cilvēki, kuriem ir vāji nervi. Es esmu ļoti emocionāla, visu uztveru pārāk personiski, ļoti ņemu pie sirds. Protams, viss ir atkarīgs no tā, kā es pati savā galvā pa plauktiem visu sakārtoju. Bet man vienkārši pienāk brīži, kad tie plaukti atveras un zeķes tiek izmētātas pa gaisu. Un tad ir jādara tā: jāapsēžas, jāpadzeras ūdens un jāsadomājas visas labās domas, kādas vien iespējams iedomāties. Tad viss pāriet. Tas ir pats svarīgākais. Man vissvarīgākās ir domas.

­

Kāzas es uztveru kā ļoti intīmu brīdi. Kad Robītis vēl nebija dzimis, Ģirts mani bildināja, bet viņš grib milzīgas kāzas. Man savukārt ļoti patiktu aizbraukt pie dabas krūts, uztaisīt kalna galā smuku ziedu altārīti, uzaicināt tuvākos radus un draugus, sarunāt mācītāju (Aizkraukles mācītājs ir ļoti foršs – kad biju maza, mēs vienmēr gājām ar omīti uz dievkalpojumiem), un viņš mūs skaisti saprecinātu. Man, protams, patīk skaistas garas kleitas, bet man tiešām gribētos, ja mana kleita būtu nevis balta, bet tādā maigā tonītī, bez kāda pārspīlēta plīvura, varētu kaut vai skaistu vainadziņu sapīt no puķēm. Katrā ziņā es nevaru iedomāties, ka varētu zagsā apprecēties. Tas man šķiet tik bezpersoniski – aizej, paraksties un ej prom. Kāzas man saistās ar kaut ko maigu, skaistu un klusu. Tāda ir arī mīlestība – maiga un intīma. 

Tavi melnie mati nemaz nerada tik romantisku iespaidu.

Melnus matus es nokrāsoju, pirmkārt, tāpēc, ka man to neatļāva darīt. Bet es izdomāju, ka gribu. Tiklīdz to izdarīju, tā sapratu, ka tā ir mana dabiskā krāsa. Kad es biju blonda un bēšīga, arī pati kā personība jutos bēšīga. Es biju neizteiksmīga, neizcēlos uz citu fona, nedarīju neko drosmīgu, vienmēr sēdēju malā. Kad nokrāsoju matus, man atvērās acis. Tie melnie mati mani mainīja, tie mani padarīja spilgtu. Tagad es sevi nevaru iedomāties ar citu matu krāsu. Lai gan, ja skatuve prasīs... Man patīk pārsteigt cilvēkus.