„Lapsa virtuvē”: Liene Tomsone atklāj dievišķo recepti
Tiem, kas ēdienu raduši uztvert vienīgi kā degvielu, lai varētu skriet uz priekšu, Liene Tomsone raidījumā „Lapsa virtuvē” māca apstāties. Un izjust – kādās gaisīgās putās sakuļas olas dzeltenums, draudzējoties ar brūno cukuru, cik kraukšķīgi lūst pašceptas maizes garoziņa, cik jutekliski ir iegremdēt rokas mīklā. Un cik lieliski ir kopā būt. Pie viena galda. Ar sev tuvajiem. Bez tā visa – Liene šajā sarunā – arī par gavēni, šķiršanos, naudu un biznesu.
Nesen Liene Tomsone atgriezās no Itālijas. Jūs jau varat iedomāties, kādu salauztu siržu revolūciju viņa aiz sevis tur atstāja. Bet ne jau tāds bija Lienes nolūks. Viņa ir atspērusies jaunam lēcienam, noilgojusies pēc svaiga gaisa, un tāpēc brauca mācīties. No visas pasaules sabraukušie šefpavāri gatavoja kaut ko tradicionālu no savas zemes virtuves, taču Liene nē – nevārīja zirņus un necepa cūkas šņukuru, bet gatavoja kūkas. Un tā viņa sirdis salauza otrreiz.
Mēs ar Lieni sēžam pie viņas mīļākā galdiņa – pašā „Kūkotavas” stūrītī, pie loga. Nezinot par Lienes simpātijām, vērotāja būdama, to esmu aizņēmusi arī es. No tā kā uz kamerteātra skatuves pārredzama visa telpa. Un īpaša scenogrāfija – vaniļas, rūgtās šokolādes un grauzdētu riekstu smaržas gaisā jaucas ar balsu murdoņu un trauku šķindu. Kā tādas princeses stendā grozās apaļās beļģu šokolādes kūkas ar biezu baltās šokolādes kārtu un tik koķeti pavedinošām svaigām melleņu un aveņu ogām. Tiem, kas jau paguvuši nobīties, varu apgalvot, ka nekā šķērmi salda tajā visā nav. Tās ir Citas Kūkas – tajās galvenā sastāvdaļa noteikti nav cukurs.
Liene smaida. Tā ir viņas valstība. Ne velti viņu Itālijā noturējuši par kādu kino dīvu vai princesi. Un tik tiešām – ko tādu – saldi maigi glazūrainu viņa no sevis izstaro. Ja vēl neesat redzējuši nevienu raidījumu „Lapsa virtuvē”, esat daudz ko zaudējuši.
– Man ar svētkiem un svētku radīšanu ir īpašas attiecības. Tāpēc man arī raidījums tāds – radīt svētkus. Radīt svētkus tad, kad to patiesībā nemaz nav. No nekā. Un man tas nenormāli patīk. Varbūt ikdienā, mājās, man tas mazāk izdodas – ja būtu vairāk laika, tad es noteikti varētu rīkot vairāk visādu pasākumu. Kaut pankūku vakaru vai rītu sestdienā, svētdienā... Tas ir tas, kas mani aizrauj, kas sagādā prieku un gandarījumu.
– Ko tu darīji visus 35 gadus, kamēr biji pagrīdē?– Īstenībā es nemaz nebiju pagrīdē. „Laimā” sāku strādāt sen, sen, 14 gados sākās darba grāmatiņa.
– Pa vasarām?– Arī pēc skolas. Pēc 8. klases iestājos Tirdzniecības tehnikumā, jā, manā – Tomsona ielā. „Laima” bija turpat netālu, pēc mācībām gāju strādāt.
– Jā! Un ne tikai. Koka kastēs, piemēram, bija jāpako Ave sol konfekšu izlase. Nenormāli smagas skārda kastes, kurās gāja 12 vai 24 iepakojumi, tās bija jānaglo ar naglām ciet, jākrauj kaudzēs.
– Tas gan neizklausās pēc svētkiem, vai ne?
– Jā, bet tiem svētkiem jāiziet caur ko tādu... Man nekad nekas nav bijis viegli. Esmu gājusi cauri visādām grūtībām, un man tas īstenībā pat ir paticis. Jo man nepatīk, ka man ieliek rociņās. Es visu esmu izcīnījusi pati. Vecāki izšķīrās, kad man bija deviņi gadi, es redzēju, cik mammai ir grūti, smagi, sapratu, ka man vajag ātrāk pašai pelnīt, pašai sevi nodrošināt. Man galvenais bija – lai viņai būtu vieglāk. Jo viņa ir tāds cilvēks, kas domā tikai par bērniem. Es to nevarēju saprast! Kad teicu – nopērc taču arī sev kādu kleitu vai kurpes, viņa – nē, viss tikai bērniem. Nu, un man gribējās kļūt patstāvīgai.
– Mašīnu!
– Par pirmo!?
– Es sakrāju.
– Mhm...
– Un Kūkotavai arī sakrāji?
– Kad vēru vaļā Kūkotavu, man nebija sākumkapitāla, lai es to varētu darīt, bija tikai aizņēmums no draugiem. Tas arī viss. Tā es sāku. Bija ticība, ka tas aizies, ka man to vajag.
– Ir jābūt ļoti labām attiecībām, lai spētu ne tikai aizdot, bet arī aizņemties.
– Man galīgi tas nesanāk. Šķiet, tā bija viena no retajām reizēm manā dzīvē. Kā man pēc tam teica tas, no kā biju aizņēmusies (viņš vairākiem bija aizdevis), es esot ārpus konkurences, jo es pat pārskaitīju naudu pirms termiņa. Katru mēnesi tā bija mana prioritāte. Nevis kaut kāds elektrības rēķins, bet parāda atdošana man bija pirmajā vietā. Kā gan citādi tu pēc tam ar to cilvēku – ne normāli parunāt, nekā... Īstenībā arī no manis ir aizņēmušies naudu, un... Es gan, godīgi sakot, cenšos neaizdot. Ir smagi, jo visbiežāk ir situācijas, kad mēnešiem neceļ telefonu, pazūd... Kam to vajag? Es cenšos citādā veidā palīdzēt.
– Pamazām, jā. Sākumā visas prognozes man bija šausmīgi pesimistiskas. Biznesa plānā bija ierakstītas divdesmit kafijas tasītes dienā.
– Tik pesimistiski taču nebija?
– Nebija. Lai gan parasti esmu optimiste, man vienmēr ir bijuši lieli plāni. Vienmēr ir gribējies visu tā – ar vērienu. Pirms tam man bija Pūres šokolāde, bet gadījās rūgta pieredze gan ar pārējiem akcionāriem, gan ar to, ka gribēju, lai viss būtu uzreiz, pēc pēdējām tehnoloģijām, lai viss būtu perfekti. Es gribēju, lai man būtu vislabākās konfektes. Tagad es varbūt būtu darījusi tā, ka sāktu ar kādu lietotu virtuves mašīnu, un tad lēnām palēnām... Nu, tā bija pieredze, par to esmu pateicīga. Tāpēc šeit viss notiek lēnām, pamazām. Kaut vai trauku mašīna – nokalpojusi trīs gadus un vairs neiet. Jo paņēmām lietotu. Tajā Pūres laikā es noteikti būtu pirkusi jaunu, pēc pēdējā modeļa – būtu ilgāk kalpojusi, un nebūtu problēmu... Tas, redz, koks ar diviem galiem.
– Nu, dažas stundas par kūku cepšanu bija. Pārsvarā jau mācīja, kā šniceles, kotletes taisīt, mērces, stroganovu, biezpiena plācenīšus... Bija arī konditorejas daļa, bet tolaik es tam vispār nepievērsu uzmanību. Es mājās vienmēr esmu cepusi kūkas, rolbiskvītus, plātsmaizes, cepumus. Visiem radiniekiem, draugiem, kad gāju ciemos, vienmēr cepu kūku. Kad mana vecmāmiņa vēl bija dzīva, katru reizi, kad viņa brauca pie manis ciemos, es uzcepu kaut ko. Tas bija iegājies.
– Kas tev to samācīja? Mamma?
– Tas ir iedzimts, tagad tas man ir vairāk nekā skaidrs. Mana vecmāmiņa cepa kūkas, rolbiskvītu iemācīja mamma. Pati laikam sāku ar kēksiem, kaut kādiem cepumiem. Manai krustmātei bija pavārgrāmata, klade, kur viņa pati bija daudz ko sarakstījusi, un es no viņas ņēmu daudz recepšu. Pārrakstīju, mājās pamēģināju. Mamma ievēroja tradīcijas, piemēram, katru gadu uz savu vārdadienu cepa rolbiskvītu. Un nekad nemainīja, neeksperimentēja. Savukārt man patīk eksperimentēt. Es varu visādas garšas salikt kopā – lai ir kaut kas citādāk. Kad man piedzima meita, es veselu gadu katra mēneša 24. datumā cepu kūku – un katru reizi pilnīgi citādāku! Jā, tā mēs svinējām.
– Vai saproti, kas tie par talanta ķieģelīšiem ir tevī ielikti?
– Jā, es apzinos, no kā man tas ir. Man ir bijušas divas ļoti, ļoti mīļas vecmāmiņas, katra pilnīgi citādāka. Viena – tāda teātra, operas un baleta dāmīte, viņai bija divas augstākās izglītības, ļoti gudra, tāda sabiedrības dāma. Aizrāvās ar šūšanu, tāpēc man bērnībā vienmēr bija skaistas kleitas. Kādu laiku es pat gribēju būt šuvēja. Bet man nepatika, ka tam jāvelta tāda pacietība, kamēr visu sašuj. Ja nesanāk, jāārda ārā – tas man bija par traku. Es varēju uzzīmēt kleitu, piegrieztnes, izgriezt – un tālāk neko. Ar to vecmāmiņu gājām uz teātri, baletu, operu. Protams, bija operas, kurās es vienkārši gulēju, jo nespēju to visu izturēt. Bet pārsvarā jau bija ļoti interesanti. Viņa strādāja Ārzemju mākslas muzejā, un es pavadīju tur diezgan daudz laika.
Otra vecmāmiņa bija kūku cepēja. Viņa bija tāda vienkāršāka, sirsnīgāka... Abas bija sirsnīgas, bet tā viena bija tāda – nepieejamāka. Viņai bija ļoti daudz draugu, un viņai ļoti patika iet ciemos. Kaut arī mājās būtu kas svarīgs, ja viņai ir sarunāts tusiņš ar draugiem, viņa noteikti ies tur. Viņai patika atpūsties, iziet sabiedrībā. Otra, mammas mamma, bija mājas cilvēks, kā tāds mājas gariņš, pie kura jebkurš varēja pieiet, paraudāt uz pleca. Ļoti jauks cilvēks. Otra atkal tāda... Man liekas, es nekad netiku redzējusi, ka viņa raudātu. Ja viņai bija slikti, ja viņai sāpēja, to neviens nezināja. Tā. Interesanti... Pilnīgi dažādas. Bet es esmu ļoti priecīga, ka man no viņām abām ir tiešām daudz.
– Gribi teikt, ka tevī ir vairāk no viņām, nevis no vecākiem?
– Man liekas, ka jā. Es ticu, ka no vecvecākiem pārmantojas pat vairāk nekā no vecākiem. Tā iekšēji. Mamma, tētis un es – mēs nemaz neesam līdzīgi. Man iekšā ir vairāk iet, skriet un darīt, panākt, cīnīties, bet mamma ir ģimenes cilvēks. Viņa nostrādāja Laimā visu mūžu, aizgāja pensijā. Es tā nevaru. Man vajag tur, tur, tur – izbraukāt, paskatīties, riskēt. Mamma nekad neriskētu.
– Es domāju – būs jābrauc mācīties. Taizemes ēdienus. Man pašai tie ļoti garšo. Itālijā iepazinos ar vairākiem šefpavāriem, viens no viņiem aizbrauca uz Taizemi, pamācījās tur. Man arī bija doma braukt līdzi, bet labi vien bija, ka neaizbraucu. Viņam tur īsti nepatika, viņš izpētīja situāciju un tagad var ieteikt, kur labāk braukt.
– Tavs meitēns jau tik liels, ka laiž tevi?
– Mēs sarunājam, jā, viņai ir jau deviņi gadi.
– Nu, noteikti no manis! Kaut gan viņa ir arī drusku līdzīga manai mammai, viņas ir dzimušas gandrīz vienā datumā. Es, piemēram, esmu šausmīgi maiga, nespēju dusmoties uz darbiniekiem, nespēju uz viņiem bļaut, taču viņa ir vairāk kā priekšniece, viņa pateiks, nobļausies! Tas vairāk atbilst manai mammai, kas visu savu darba mūžu vadīja lielas nodaļas Laimā. Viņai arī balss ir riktīgi skaļa, un Kristija man liekas tāda pati. Viņa pati gan to noliedz, viņai gribas būt līdzīgai man. Reizēm, kad pavēroju viņu un sevi, redzu, ka kaut kādā ziņā mēs tomēr esam ļoti līdzīgas. Es arī skolā biju tāda... citādāka. Varēju viena pati sēdēt, zīmēt, rakstīt, kaut ko savā nodabā darīt. Es nevarēju sākt sarunu ar jebkuru, iet, kaut kur bāzties pa vidu, sākt draudzēties. Arī tagad vēl nespēju tā vienkārši pieiet pie cilvēkiem. Aiziet ciemos un uzreiz iejusties. Citi bērni momentāni aiziet spēlēties, sāk jau podus gāzt. Viņa nē. Tikai uz beigām atveras un tad negrib braukt mājās.
– Es nezinu! Nu, protams, ir kādi uzmanības apliecinājumi. Dzejoļus, piemēram, man raksta...
– Visādi jocīgie arī?
– Es cenšos no tā visa norobežoties. Man ir tāds savs kupoliņš, varbūt pašas izveidots, un es necenšos baigi no tā visa ietekmēties.
– Tieši tā. Jo citādāk...
– Bet šie simpātiju apliecinājumi un uzmanība, ko jūti, vai neesi sev teikusi – vairāk man tos vajadzēja pirms gadiem piecpadsmit, kad biju jauna meitene?
– Nē.
– Laikam jau jā. Jo tas ir tas pats, kā skatos uz savu meitu tagad. Es redzu sevi skolas laikā. Man vienmēr bija tā, ka klasē trīs puiši cīnījās par manu uzmanību, sūtīja zīmītes. Un viņai ir precīzi tas pats. Un tā ir bijis visu laiku.
– Tu esi izlutināta. Tāpēc jau tu staro!
– Nu, tādā ziņā laikam jā. Bet tam jau ir arī sliktā puse – es esmu ļoti piekasīga, redzu mīnusus. Es tiešām pamanu – kaut negrieztus nagus vai netīras kurpes, piemēram, lietas, ko kāds cits varbūt pat nepamanītu. Bet man tas uzreiz krīt acīs, un ir – ā! Diemžēl.
– Man šķiet, ka jā. Apprecējos septiņpadsmit gadu vecumā. Mēs kopā bijām jau tā kā no četrpadsmit gadiem, draudzējāmies, rociņās staigājām un kādos sešpadsmit gados sākām dzīvot kopā, tad arī apprecējāmies.
– Un viņš atkāvās no visiem, kas sūtīja zīmītes. Uztrenēja muskuļus.
– Jā, jā. Bet man patīk tādi, kas – kā lai labāk noformulē... Teiksim, mans pirmais vīrs bija atšķirīgāks. Varbūt citi uzmācīgi raksta zīmītes, vēstules, zvanās vai ko, bet viņš – nē, viņš citādā veidā. Mēs kaut kā... Citi atkal ir tādi, kas glauda rociņu, saka – kā tu man patīc... Tas mani uzreiz atgrūž. To ne. Jā, kaut kā tā... Es pati esmu citādāka laikam. Es pati tā jūtos.
– Ir, ir, jā.
– Tas bija tavs lēmums?
– Laikam jau jā. Mans.
– Nu, bija tā, ka pārāk ilgi gadi bija kopā nodzīvoti... Patiesībā es esmu ļoti, ļoti pacietīga un visu laiku esmu cerībās, ka kaut kas mainīsies. Es gadiem varu gaidīt un pieļaut visu ko. Bet tad vienā brīdī, nezinu, kas notiek, ir tā, ka viss – pietiek, un ir jāmaina. Nu, ir jau arī tās bailes – mainīt kaut ko. Arī tas, protams. Bet tad tu saproti, ka nevari vairs īsti tā dzīvot. Es nevaru neko sliktu teikt, bet vienkārši ir tā, ka cilvēki ir dažādi. Ja padzīvo kopā un saproti, ka nav īsti tas... Īstenībā – kāpēc mocīties? Kāpēc pilnīgi dažādiem cilvēkiem kopā dzīvot? Tad ir jāšķiras labāk. Diemžēl.
– Tas kupoliņš tev apkārt ir, lai neviens nespētu nodarīt pāri?
– Jebkuram cilvēkam jau var nodarīt pāri. Es esmu emocionāla. Ļoti ņemu pie sirds, ja, piemēram, esmu cilvēkam kaut ko labu izdarījusi, bet viņš pasaka kādu apvainojumu par to. Visbiežāk īstenībā tas pat ar tuviniekiem gadās. Tu dari visu, lai viņam būtu labi, bet viņš uzskata, ka ar to ir par maz. Diemžēl tādas rūgtas atziņas man radušās.
– Ir kādreiz, protams. Man vienmēr ļoti raksturīgi ir bijis, ka eju un cīnos pati, liela un varena. Bet patiesībā jau ir vājums – tas sievišķīgums – iekšā, kas laužas ārā, kas grib, lai pažēlo, lai parūpējas. Visu laiku ir bijis tā, ka es visu varu, par visu rūpējos, man par visu jādomā. To tagad esmu sākusi atmest. Ir jākļūst vairāk par sievieti, jo pirms tam sanāca, ka vairāk līdzinājos vīrietim – itin visās savās izdarībās. Cīņa, darbs, visa atbildība. Tā nevar.
– Kādu padomu tad tu meitai dotu?
– Es tomēr gribētu, lai viņa dara tāpat kā es, lai saprot, ka jāpelna pašai, ka par to jādomā. To nu gan es negribētu mainīt nedz sevī, nedz viņā. Es vienmēr esmu zinājusi, gribējusi, lai pati varu par sevi parūpēties, lai pati esmu sev noteicēja, lai neesmu atkarīga ne no viena. Jo dzīvot uz kāda rēķina – es nekad to neesmu varējusi saprast. Man liekas, tas nav godīgi arī pret to otru cilvēku.
– Cik viegli vai grūti tev bija sākt televīzijas raidījuma vadīšanu? Pirms tam taču neko tādu nebiji darījusi.
– Kad man vēl nebija nekāda sakara ar televīziju, kamerām, tas vienmēr bija šausmīgi grūti – iziet auditorijas priekšā, sākt runāt. Atceros, kad jau biju absolvējusi Universitāti un gāju ar studentiem runāt, man bija tāds uztraukums! Pilnīgi nesaprotu, kāpēc. Kad man piedāvāja vadīt šo raidījumu, pirmajā momentā nemaz īsti neapjēdzu, teicu – jā, jā, es varu. Gribu. Mums bija jāieraksta demo versija, tad to rādīja LNT, un komisija sprieda – būt raidījumam vai ne. Divas dienas pirms demo rakstīšanas sarunājām, ka viens aktieris parunāsies ar mani, lai palīdzētu man iejusties kameras priekšā. Pirmajā dienā runājām, viss forši, viņš saka – jā, tev ir šarms, smaidi, pielaboja, pamācīja. Sapratu – es jau to visu daru, viss kārtībā, varēšu.
Pienāk nākamā diena, mums sarunāts, ka filmējam režisores dzīvoklī, vēl papļāpājam, izsmejamies, un aktieris saka – tagad ej tajā vietā, kur tu rīt stāvēsi, un stāsti man kaut ko. Kamerā! Es aizeju un vairs nevaru pateikt neko. Stāvu, skatos un saku ko pilnīgi muļķīgu – labdien, un vispār... Domāju – viss, tūlīt sākšu raudāt... Visi satraukti, šokā – producenti, režisori uz mani skatās, kas tagad būs? Un tad man saka – nerunā tos tekstus, ko esam izrunājuši, runā no sevis. Un es saprotu, ka no sevis vispār neko nevaru pateikt! Tā mēs šķīrāmies, biju pilnīgā panikā, gribēju teikt, ka viss – atsakos...
– Naktī gulēji?
– Nezinu, kā tas ir, bet man vienmēr šādos gadījumos nostrādā kaut kas nesaprotams. Normāli gulēju. No rīta pamodos, nenormāli forši jutos. Laiks bija perfekts. Paņēmu savu tekstu, ko iepriekšējā dienā nekādi nevarēju norunāt, divreiz izlasīju, paskatījos spogulī, sataisīju matus. Filmējām Vērmanes dārzā. Man prasa – tu vari? Tiešām? Neticēja. Bet viss aizgāja.
– Šķiet, kāda saldā siera kūka, un tad vēl bija kaut kas ar baklažāniem, laikam zivs, menca, un avokado. Salāti. Protams, tagad skatoties pirmo raidījumu, viss liekas tik smieklīgi. Bet es uzreiz sapratu, ka tas ir tas, kas man patīk un jāattīsta. Protams, viena filmēšana ir labāka, otra sliktāka, viena raitāka, otra varbūt ne tik, tas no ļoti daudz kā ir atkarīgs. No mēness un saules. Citreiz vienīgā diena, kad spīd saule, ir otrdiena! Un tieši tad mēs filmējam. Mums vienmēr kaut kā paveicas ar laiku.
– Vai tev ir ģenerālmēģinājums katram ēdienam?
– Nē, nē. Tā ir intuīcija. Ir kāda veca recepte kladītē, ko es kādreiz, sensenos laikos, esmu rakstījusi, un es, pēc tās gatavojot – jaucot sviestu ar miltiem –, jūtu, ka kaut kas tur nav. Tad saku – nē, vajag piecdesmit gramu miltu vairāk! Tas jājūt. Tāpēc pieņemt, ka kāda recepte ir absolūts kanons, arī nevar. Arī manējās – katram tā var sanākt citādāka. Ir cilvēki, kas gatavo burtiski – grams gramā pēc receptes, bet tā ir grūtāk. Turklāt jāraugās taču arī pēc garšas īpatnībām – vienam vairāk patīk lazdu rieksti, otram – dzērvenes, tad pieliec vairāk dzērveņu. Kaut pavisam vienkārši – pankūkām – ir taču dažādi milti un dažāds piens, un tev ir jājūt, cik to pievienot, cik biezai jābūt mīklai, lai tā būtu pareizajā konsistencē.
– Kas tavā dzīvē ir bijis garšīgākais ēdiens?
– Es pagājušajā gadā ieturēju lielo gavēni, šogad raidījuma dēļ nesanāk, jo visu laiku jāgatavo arī kādas saldas lietas, nevar cilvēkus tikai uz dārzeņiem uzsēdināt. Pagājušogad tajā gavēnī man nebija ne kafijas, ne saldumu, ne miltu izstrādājumu, ne gaļas, protams. Nu, gaļa man ir vienaldzīga arī tagad. Trakākais bija, kad kādā trīsdesmit sestajā dienā aizbraucu pie puišiem, kas mums tirgo kafijas aparātus. Viņi tādi – ļoti jautri, es aizbraucu ciemos, viņi saka – nu, uztaisīsim tev kapučīno. Un es pēkšņi saprotu, ka nevaru pateikt – nē! Es tā – nu, labi... Un tas laikam bija garšīgākais kapučīno manā mūžā. Un tad vēl pa vidu tam gavēnim sapratu – es vairs nevaru izturēt, gribas šokolādi! Nu, tā, ka vienkārši nevar izturēt... Un tad es tādu mazu krikumiņu noplēsu, burtiski stūrīti, un mēģināju to turēt mutē, cik ilgi vien iespējams. Bet garšīgāko ēdienu ir daudz. Ļoti daudz! Man jau pašai ļoti bieži, gandrīz katrā raidījumā, liekas: ārprāts, cik garšīgi! Ir lietas, ko es ikdienā nemaz nelietoju. Teiksim, vakar gatavojām grieķu sacepumu, ko es biju gatavojusi varbūt sen, sen, ēdusi kādreiz Grieķijā. Un tas sanāca tik nenormāli garšīgs! Tā ir ļoti bieži – ka āāā!
– Parasti es neatsaku nevienam. Tiem, kas pie manis piesakās ciemos, vienmēr uzrīkoju kādu pasākumu. Tiešām reti saku nē, nevaru. Man, piemēram, saka – gribam atbraukt uz pirti, bet man ir grūti pateikt – nē, es šodien slikti jūtos, šodien ne. Tāpēc, ka patiesībā tā nav. Jā, es gribētu atpūsties, bet nemāku samelot, ka man ir slikti vai es braucu kaut kur prom. Ja man kāds prasa palīdzību, arī nevaru pateikt – nē, es nepalīdzēšu, nedarīšu. Tieši tāpat kā nosaukt cenu par kādu savu darbu man ir ļoti grūti. Es labāk dodu, lai ar to nodarbojas kāds cits. Jā, man tā ir problēma – pateikt nē.
– Tu meitai māci to improvizācijas, sajušanas mākslu? Droši vien, ka tikai caur praksi, līdzdarbojoties to var apgūt – nolaizot karotes.
– Vēl jau tā diezgan grūti. Viņa, piemēram, vakar pastu gatavoja. Omleti cep, kūku palīdz cept, puto... Jā. Bet jāskatās, kā būs tālāk, vai ir tas viņai iekšā vai nav. To jau, man liekas, nevar tā ielikt. Tas ir iedzimts. Neviens no malas nevar iemācīt. Tās sajūtas, izjūtu... Kad biju Itālijā, mums bija jāgatavo savi mīļākie ēdieni. Un es, protams, cepu kūkas.
– Cep, cep!
Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris
