Iveta Mielava. Dzīve, ideāli un sapnis par Karlsonu
Iveta Mielava apskauž tos, kas pa naža asmeni staigā. Viņa tā nemāk un saprot, ka tā laupa sev lidojuma sajūtu. Toties naktīs labāk guļ. Jau daudzus gadus viņai ir sava izdevniecība ar tik skaistu nosaukumu – „Upe tuviem un tāliem”. Nu Iveta ir metusi izaicinājumu – sev – jo raksta grāmatu par leģendu, Veru Singajevsku.
Ir tāds teiciens – ka dienā, kad gribēji piesist pie koka, attapies, ka dzīvo alumīnija un plastmasas pasaulē. Tad nu, lūk – lai tomēr kaut kur būtu sastopams nekrāsots koks – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē –, mūsu subkultūras pārpūdinātajā vidē par īstām vērtībām gādā Iveta.
– Patiesībā – tas viss nāk jau no bērnības. Man varēja būt gadi desmit, kad es Strēlnieku ielā izstāvēju grāmatnīcā rindu pēc Karlsona grāmatas un tos divus kvartālus līdz mājām to nesu piespiestu krūtīm – ar fasādi, titulvāku uz āru – lai visi, kas nāk pretī, redz un apskauž. Jā, tā viss sākās. Man nebija ne brāļa, ne māsas, neviena brālēna un māsīcas līdz pat 12 gadu vecumam, un es laikam tomēr biju ļoti vientuļš bērns. Lauku arī nebija, pilsētas dzīvoklis uz akmeņiem. Un es kāpu uz jumta skatīties, vai tur nav Karlsons. Mēs dzīvojām Dzirnavu 31, sētas mājā, un es kāpu augšā cerībā, ka varbūt viņš kaut kur ir, ka vienkārši neviens nav pamanījis, bet man varbūt izdosies. Es dzīvoju pilnīgā fantāzijas pasaulē. Un tad pēkšņi sāka rasties – piedzima māsa, māsīca, uzradās pusbrāļi, bet man bija jau pāri 12 gadiem. Tieši tas Brālīša vecums pagāja sapņojot. Mamma mani bieži veda uz teātri.
– Uz Jaunatnes teātri ar Singu?
– Jā. Es to izrādi zināju no galvas. Un teātris turpinājās mājās. Es fantazēju, ka viņš tur ir. Ka viņš ir dzīvs, un, tikai lielai esot, sapratu, un tā jau to arī Lindgrēne ir traktējusi – tā ir Brālīša pasaule, tas Karlsons. Tas viņa ego... tas pat nav pasaku tēls. Tas ir mūsu otrais es. Bet toreiz man viņš likās tāds pilnīgi... manas bērnības draugs. Kad pēc daudziem gadiem sāku ar audio lietām nodarboties, pirmais iznāca „Alfons Trīcvaidziņš”. Es Singai zvanīju, prasīju atļauju. Viņa vēlēja izdot, un es ar jaunizcepto disku gāju – nevarēju piespiest pogu pie durvīm – tā bijība bija tik liela! Es tā biju uztraukusies! Bet mums sanāca tik ārkārtīgi silti un jauki. Tad bija Karlsons, tad Ciku ciku caku. Ir palikuši daži darbi arī aiz strīpas. Bet grāmata radās... Pat nevaru pateikt, kā. Gāju pie viņas, klausījos stāstos, mūžīgi man saslēdza mašīnu, jo ciemošanās ieilga.
– Jā, un man ir tik interesanti tas viss! Arī žurnālistiem teicu – ejiet, rakstiet, laiks ir nepielūdzams! Tas cilvēks glabā sevī enciklopēdiju! Gatavoju Dailes teātrim veltītu izdevumu, un Singa man visus fotogrāfiju parakstus zināja pateikt – „tas ir tas un tas... šitajā es biju iemīlējusies... Čaks pie mums nāca, sēdēja, klusēja, vienmēr skatījās, labi pašūtā mētelī... Ā, Jānītis Zābers, es pēc viņa nevarēju uzstāties, man bija jāraud...” Tādi stāsti! Un tad es saprotu – ārprāts, tas nevar iet zudumā! Pirms desmit gadiem Gunnars Treimanis uzrakstīja grāmatu par Singu, bet viņš vairāk analizējis viņas lomas. Šī grāmata būs par ietilpību. Par to, ko viens cilvēks savā mūžā var pagūt piedzīvot.
– Protams, viņas mājas varēja būt iekārtotas daudz greznāk, ar lielāku vērienu. Acīmredzot tas viņai nav bijis galvenais. Gundars Āboliņš Karlsona diska atvēršanā teica – „man mammas nav bijis, es esmu Karlsona dēls”. Bet arī tur tā mistiski tas savijies! Viņai dzelzs priekškara apstākļos izdevās nokļūt Ņujorkā, jo viņa bija Vispasaules bērnu un jauniešu teātru asociācijas biedre. Un viņa ar šo žanru un neparasto balsi tika ievērota. Viņai sāka birt piedāvājumi no visas Amerikas, arī braukt uz Itāliju, visiem bija mutes vaļā! Bet Singa atteicās, aizbildinoties, ka viņai ir darba plāns, līgumi gadiem uz priekšu. Viņai teica – „varat braukt vasarā? Kur jūs dzīvojat?... Man ir villa jūras krastā” – viņa atbildēja. Kaut bija tikai no pagaidu dēļiem sasista būdiņa Garciemā. Un tā karjera neizveidojās, jo bija tāds laiks. Toties tagad to turpina Gundars. Tā mistiskā stīga, redz, pēc kā viņa ilgojās un kas bija liegts – tāpat kā Zāberam, Kārlim Zariņam, daudziem mūsu aktieriem... Gundars ir starp desmit pieprasītākajiem Eiropas aktieriem. Tātad viņš to stīgu ir turpinājis! Viņa saka, ka viņu kā mammu otrs dēls Mārītis vairāk redz. Viņš ir savācis par Singu albumus, izgriezumus, intervijas. Man liekas, ka viņa ir ļoti laba mamma. Ne tā – „vai šalle ir, vai tu paēdi, cikos būsi...” Esot ar viņu, mūsu sarunas bieži pārtrauc Gundars, kurš vienmēr zvana no lidostas. Laikam viņam ir ļoti svarīgi ar viņu parunāties. Kad ar Singu gājām uz Gundara izrādēm, viņš nedrīkstēja viņu redzēt un pat zināt, ka viņa ies. Viņa ir stingrākais kritiķis, un viņš ļoti respektē. Arī ar Māri viņi vairākas reizes dienā sazvanās, vienkārši – „kā tev iet, labrīt, ar labu nakti”. Man liekas, viņi ir labākie draugi. Ar Tāli (Veras Singajevskas dzīvesbiedru, aktieri Tālivaldi Āboliņu – Aut.) ir tas pats. Tikko bijām viņa 80 gadiem veltītā piemiņas vakarā. Gundars to vadīja Teātra muzejā pie Smiļģa. Arī Singa ar Māri bija atvesti, tas bija tik silti un mīļi – likās, arī viņš ir turpat!... Nevis likās, bet Tālis tur bija.
Sākumā centos rakstīt ļoti gludi, lai ir skaisti būvēti teikumi. Singa pēc noklausīšanās piezvanīja un teica: – „Atvainojiet, bet tā neesmu es. Jūs to valodu taisāt skaistu, bet es runāju prasti...” Bet viņai ir ļoti skaista, vienkārša, tīra latviešu valoda. Un tā dzīves gudrība pat varbūt tur ir iekšā. Tāda mazliet pasaka par to, ko viens cilvēks var piedzīvot savā mūžā. Un tas mūžs turpinās! Lai arī vairāk dzīvoklī, bet Dinamo šalle ap kaklu, un es saprotu, ka tur notiek!... Visi rezultāti zināmi. Arī tas, ka Ozoliņam skaists solis, jo viņš trenējis daiļslidošanā, par visiem Rēdlihiem un leģionāriem viņa zina... „Jūs pie manis nebrauciet, kad ir spēle” – viņa saka. Tā ir pilnīga fanošana. Sazvanāmies pēc spēles, viņa saka – „es nevaru atiet! Viss, nervi čupā! Kā es kliedzu!” Un es saprotu, ka tur ir īstā dzīve. Cilvēks atrod ko sev arī tādos, šķietami ieslodzījuma apstākļos. Ja viņa dzīvotu pirmajā stāvā, varētu biežāk iziet. Bez palīgiem jau nevar. Un viņa neiet, kaut varētu, man liekas. Bet dzīve turpinās.
– Tas sanāk mazliet kā dvēseles striptīzs – grāmata par cilvēku.
– Jā. Kaut gan par dvēseles striptīzu un arī miesisko ir skaista epizode par to, ka Jāņos lijis, viņa Druvienā spēlējusi, lietus izmērcējis, un ar pielipušajām drēbēm jutusies pilnīgi kaila tajā placī, kur spēlē! Tolaik, pat ja esi aktrise, nebija pieņemts to rādīt. Un viņa jutusi, ka tā sāniski nospēlē līdz galam to epizodi. Un tas pats arī ar dvēseli. Tā paaudze tur šīs lietas. Kaut es skaidri jūtu – arī tajā, ko man nepasaka – bohēma ir bijusi. Un, manuprāt – ar baigo vērienu! Dejošana uz galdiem, dzeršana, milzīga dziedāšana. Nebija ne interneta, ne datora, bet interesanta sadzīve un bohēma. Dejots līdz rītam, un pēc tam uz izrādi. Viss tā dabiski. Es nojaušu, pati esmu bijusi Mākslas akadēmijas laika bohēmā, bet tad jau bija blakus uzfrišinātāji. Te priecājās vienkārši par to, ka esi jauns un skaists! Man liekas, arī par to, ka karš beidzies, un par to, ka izdzīvojuši. Singa ir no tiem, kas dzīvojuši teātra aizskatuvītē, mazā istabiņā. Un viņi ir gulējuši tur, aizskatuvē, un tas viss ir bijis! Singai – arī nepārtraukta iemīlēšanās. Par Elzu Radziņu bijis mīts, ka viņa nekad nav raudājusi, bet Singa stāsta, kā viņas abas esot dušās raudājušas.
– Es pierakstu. Tikai. Mana vārda tur nebūs. Tas ir viņas. Obligāti! Es vienmēr esmu klaigājusi, ka katram jādara tas, ko viņš prot. Un nav jābāžas citur. Tās ir viņas atmiņas. Neviens rakstnieks neko tādu mūžam nevarētu izgudrot.
– Es par to brīnos vēl vairāk. Esam trīs meitenes, bez Ilutas, Veltiņas un Ilgas Reiznieces es neko nevarētu izdarīt. Tā mēs dzīvojam – visu darām pašas. Man nav problēmu veikalā izmazgāt grīdu. Vienīgais – pie kases aparāta mani nedrīkst laist. Tur es momentāni kaut ko salaižu dēlī. Varbūt tāpēc turamies, ka mums ir savs adresāts. Mēs viņu mīlam, cienām, uzturam kontaktus. Un mēs turamies pretī kārdinājumam paņemt kādas ātrās lietas, ierakstīt ātro mūziku, ātri, ātri iedot lielveikalā pie kases pārdot. Man ir svarīgi neizšķīst sīkumos. Bet vai tas ir ceļš... Es nezinu. Kaut kāda pieticība tā varbūt ir, citreiz neļauj pacelties spārnos, ieraudzīt lielas lietas. Mana baidīšanās riskēt varbūt citreiz liedz izdarīt lielus darbus. Bet mani kolēģi, kas ar vērienu sākuši, reizēm palikuši pusceļā. Toties viņi ir uzlidojuši, bet es tādu sajūtu nepazīstu. Kad tu naktī nevari gulēt, jo nezini, vai izlīdīsi caur adatas aci. Man tas nepiemīt. Un varbūt tas mani glābj.
– Miers un stabilitāte.
– Jā, es nevaru pa naža asmeni staigāt. Bet apskaužu tos, kas var. Jo arī adrenalīns ir vajadzīgs. Un riskēšana citreiz noteikti attaisnojas. Jo lielas lietas jau neveidojas no nekā. Bet es eju citu ceļu, izčabinu, izloloju. Nu jā, mana spītība gan varbūt mazlietiņ ļauj izdzīvot. Man ir liels sapnis – izdot latviešu valodai veltītu disku. Mums ir pieci lieli dialekti, simtiem izlokšņu. Esmu iecerējusi – ar mazliet zinātnisku vērienu – apbraukāt Latviju, lai vienu skaistu darbu man ierunā, sākot no Liepājas puses un beidzot ar Latgali Visos dialektos un izloksnēs!
– Bet tie aiziet! Tas mani visvairāk pārsteidz. Es ar tiem auklējos, kā Sibīrijas latviešu dziesmas – 300 aizgāja uz Sibīriju, tur tās tā gaidīja, ka nevarēja nedāvināt. Bet pārējie šeit atrada savu pircēju. Sventājus izdevu 500 eksemplāros – un to pietrūka! Pēc laiciņa varētu izdot vēl. „Tev mūžam dzīvot, Latvija” piedzīvojusi atkārtotu tirāžu. Kalniņa 4. simfonija, Čaks, Zābers. Tie nav lieli skaitļi, un tomēr...
– Mārtiņš man tiešām ir piemērs, kā, metot dažādus līkumus, piedzīvojot sāpīgus kritienus, spēj piecelties un atrast savu. Mani ļoti gandarī viņa Piena festivāli. Viņš ar draugiem ir spējis no Piena kafejnīcas, kas sākumā likās interesanta vieta, kur justies kā mājās – tagad ar tādām ir pilna Rīga –, iet tālāk, attīstīt riteņu lietas. Galvenais ir radošums, negaidot sponsorējumus no malas, piedaloties „Staro Rīga”, ar draugiem, Jānīti Šipkēvicu izstāstot stāstu par mūžīgo satikšanās, nesatikšanās tēmu. Pagājušajā Piena festivālā lietus gāza kā no spaiņiem, bet es stāvēju un priecājos, ka varu ieraudzīt Kauperu ar saviem „Viegli” draugiem uz skatuves. Atnācu mājās, izgriezu krūšturi (smejas), tieši tā – un jutos tik laimīga, kopš 18 gadiem neatceros, kad esmu ko tādu piedzīvojusi. Marta mācās Dizaina un mākslas vidusskolā. Vakarā saku – „vai tad gulēt neiesi?, viņa atbild – iešu, iešu, bet no rīta – re, ko es pa nakti uzšuvu!” Lai arī tā kleita varbūt ir šķība, greiza, bet tā ir viņas uzšūta. Es atšķirībā no Singas mūžīgi bērniem uzbāžos ar šallēm, karstām tējām un izgulēšanos. Krītu uz nerviem. Tagad Marta ir mans upuris, Mārtiņam jau sava dzīve. Bet viņa manī pilnīgi neklausās – un var būt, ka labi.
– Viņiem arī bija sapnis par Karlsonu?
– Viņiem bērnība bija citādāka. Mārtiņš ar Jānīti mūžīgi krita no šķūnīšu jumtiem. Tāds cinisks joks, bet vasarās bija iestaigātais celiņš uz Vienības gatves uzņemšanas nodaļu bērnu slimnīcā, kur daktere mazliet melni jokoja, sakot, ka vajag plāksnīti uzlikt – tas ir Mārtiņa Mielava un Jānīša Šipkēvica vārdā nosauktais šūšanas skapītis. Viņi tur regulāri nokļuva ar ceļgaliem un galvām. Es biju iesprostota pilsētas sētā, viņiem bija dārzs. Vēl nesen, tīrot ceriņkrūmu, atradu koka zobentiņu, jo Mārtiņš mūs sargāja! Bija teltis, šķūnīši, omes mūžīgās raizes, ka nokritīs, un nokrita arī. Mārtiņam bija kāre visu ko dedzināt, es bieži dzirdēju brēcienus, kad viņam visādi kokteiļsalmiņi kusa uz rokām, un atkal bija jāpošas kaut ko šūt. Varbūt tas nebija Karlsons, bet Dullais Dauka, ar ko Mārtiņš savu bērnību pavadīja kopā, jo vajadzēja uzzināt, kas aiz tā horizonta. Un pīpēšana aiz šķūnīša, izdedzinātās bikses...
– Nedomāju gan.
– Vismaz priecājas.
– Es ceru! Daru tikai to, kas man ļoti patīk...
Tas ābeļdārzs...
– Banāli jau skan, bet, šķiet, tu ar katru gadu kļūsti jaunāka. Tāds gaišums, miers, starojums...
– Jā, kad tev paliek piecdesmit, tu vairs neuztraucies par lietām, kas tevi dara tramīgu, kad tev ir trīsdesmit. Pa ziemu uzradies „peldriņķis” ap vidukli, un, protams, man pavasarī gribētos ielīst tajos rudens svārkos. Un tās krunciņas un kakls... Bet ko tur lai dara? Nu, tas ir. Un būs vēl trakāk.
– Jā. Jo redzi, ka tavi draugi arī kļūst vecāki. Kāds diemžēl aiziet. Un tad pēkšņi attopies – ārprāts, tu vari arī kaut ko nepagūt! Nesen runājām, ka vajadzētu laukos iekārtot tādu kā Upes māju, kur vasarās satikties, labi pavadīt laiku. Pagarināju uz 10 gadiem līgumu veikaliņā, bet domāju – es varu arī nepagūt kaut ko izdarīt! It kā varu vēl daudz ko – sastādīt ābeļdārzu, bet ieraudzīt, kā tas nogatavojas, varu arī nepagūt. Tāpēc jādzīvo šodienai. Tie mazie prieki. Tā ir mana teorija. Tu vari nerakstīt, ka es to protu. Es to ļoti gribu, man izdodas mazi mirklīši. Nu, kaut kā tā. Es mācos.
– To galveno sajūtu nepazaudēt.
– Tā apzināti jākopj. Tos mazos priekus nedrīkst pazaudēt. Jo tās sliktās lietas nāk klāt – muguras sāpes, piemēram. Nu, lai nāk! Es jau tās ar grābekli rokās gaidu. (Smejas.)
