Viņam bērns ar citu. Ko darīt, lai šī cita manā dzīvē nebūtu par daudz?
Mūsdienās bieža ir parādība, ka jaunajās attiecībās jārēķinās ar iepriekšējo attiecību bērniem un... viņu vecākiem. Ko darīt, ja rodas sajūta, ka bērna mamma jaunajās attiecībās ir par daudz? Šādu situāciju kāda sieviete šķetina Mammamuntetiem.lv forumā.
"Gan man, gan manam tagadējam partnerim ir bērns no iepriekšējām attiecībām. Ar draugu dzīvojam kopā drīz jau trīs gadus. Kad iepazinos ar savu draugu, tad pirms satikos krietni izjautāju, kā tas nākas, ka ir bērns, bet nedzīvo kopā, viņa meita turklāt bija ļoti maza, šķiet gads. Viņa skaidrojums, ka tā ir gadījies, ka tas neesot bijis plānoti un ka sieviete to no viņa slēpusi un tikai vēlāk nolikusi fakta priekšā, ka būs un ka neko mainīt vairs nevar. Attiecību gan kā pārim viņiem neesot bijušas. Tad mēģinājis ar viņu kaut ko pasākt, bet no tā nekas nav izdevies.
Kad mēs uzsākām attiecības, tad biju diezgan pozitīvi noskaņota un centos pieņemt to, ka viņam ir meita, kā arī viņam bija jāaprod ar to, ka man ir dēls. Kā arī gāju ar pozitīvu domu iepazīties ar viņa bērna māti, lai rastos normāla komunikācija, lai bērniem arī nebūtu jācieš no pieaugušo nesaskaņām. Bet tā vietā, lai izveidotos normāla komunikācija, viņa izlēma izturēties pret mani ar nepatiku, kā arī sūtīt manam draugam sms par to, ko ēd vakariņās, ļoti labi zinot, ka viņam ir draudzene. Tas, protams, nebija viss, tam sekoja dažādi iemesli, kāpēc ir jāsūta ziņas viņam, vai pat jāzvana (es saprotu, ja iemesls ir bērns, bet tas tā nebija).
Satiekoties viņa neuzskatīja pa vajadzību ar mani vai manu dēliņu sasveicināties. Man, protams, bija ļoti nepatīkami, nespēju vairs par tādu cilvēku domāt, ko labu. Nepietika ar to, ka viņa mūs traucē ar saviem liekajiem sms un zvaniem, bet pauda arī klaju necieņu. Kā arī uzlika papildus slodzi mūsu ar drauga attiecībām, jo man sāpēja, es viņam to teicu, likās, ka viņam ir jāliek viņai saprast, ka viņam tagad ir draudzene un, lai liekas mierā un ievēro pieklājības normas uz privātumu. Viņš, protams, gribēja saglabāt mieru un neko neteikt, jo baidījās par to, ka viņam tiks liegta komunikācija ar meitu. Tas mūsu starpā radīja strīdus.
Ir pagājuši trīs gadi, un viņa vēl joprojām nekautrējas sūtīt stulbas ziņas par to, kas pārdodas viņas veikalā uz atlaidēm, vai vēl sazin kādus murgus. Tāda sajūta, ka raksta, lai vienkārši rakstītu, kaitinātu mani, darītu otram sliktu. (Derētu minēt, ka šajos trijos gados nav nodibinājusi jaunas attiecības!) Mīļais cilvēk, vai 30 gados tev tiešām neienāk prātā, ka mēs zinām, ka tu strādā veikalā un, ja mums ko vajadzētu, mēs tev jautātu. Es vienkārši nesaprotu, tas mani tā kaitina.
Vai arī jūsu vīriešu bijušās regulāri raksta zvana, ja arī tas nav saistīts ar viņu kopīgo bērnu? Man vienīgajai tas liek vārīties, jo liekas, ka tas nekad nebeigsies. Saprotu arī savu vīrieti, ka viņš cenšas uzturēt kontaktu normālu un neko nesaka, jo zina, ka uzreiz būs attaisnojumi, kāpēc bērnu nevar satikt, izdomās dažādus iemeslus. Pati savu bijušo traucēju tikai tad, ja ir kāds jautājums, kas saistīts ar kopīgo dēlu, saprotu, ka viņam tagad ir sava dzīve, man sava, nav pat vēlmes vairāk ne par ko ar viņu dalīties. Dienas paiet un pat neiedomājos par viņu, esmu laimīga attiecībās un ja ir, kas runājams, parasti pārrunāju ar savu draugu. Man, protams, arī negribas nekādus strīdus un gribas, lai viņa ir laimīga, bet kā, lai pieklājīgi pasaka, ka besī ārā un, ka tas ir kaitinoši.
Tāda sajūta, ka cilvēkam nav savas dzīves, es vienkārši nesaprotu, ja ir sava dzīve, kur atrodas laiks, lai domātu par to, ko rakstīt savam bijušam. Varbūt tas ir stilīgi rakstīt, kas veikalā lēts, vai kur ritenis iebāzts un, kas ir aizmirsts, vai ko ēd..."
