Riju asaras, lai neraudātu bērnu priekšā. Kā pārstāt mīlēt bijušo vīru?

Mans vīrs bija mans pirmais vīrietis un manās iedomās vienmēr bija arī mans vienīgais uz mūžu... Es viņu mīlēju kā mācēju, es gribēju viņam atdot sevi visu, audzināt kopīgos bērnus gan priekos, gan bēdās, bet man... nesanāca. Mums nesanāca.

Mēs dzīvojām kopā 3 gadus. Mums piedzima divi lieliski bērni. Tomēr, kopumā atskatoties uz šiem gadiem, kopdzīve bijusi smaga un neveiksmīga. Bijām un esam jauni, egoistiski, nebijām gatavi ģimenes veidošanai, nebijām gatavi atteikties no savām vajadzībām. Mēs nepaspējām izbaudīt kopā būšanu, kad viens aiz otra piedzima bērni. Savās atmiņās es glabāju ļoti daudz labu brīžu, labu vārdu, bet, ja sāk atcerēties, tad tam visam pretī var nolikt virkni ļoti smagu vārdu, smagu brīžu un notikumu.

Es noteikti nebiju ideāla sieva, bet viņš nebija ideāls vīrs. Es gan gribētu apgalvot, ka nekad neesmu viņu sāpinājusi speciāli. Jā... sāpināju, bet netīšām... aizsargājot sevi, aiz izmisuma, aiz nespēka. Mūsu starpā auga milzīga spriedze. Es mēģināju izrunāties, mēģināju pielietot visādas "sieviešu" viltības, ko vien varēju iedomāties, bet viņš kļuva auksts un vienaldzīgas, citreiz man pat likās, ka viņa vārdi ir cietsirdīgi.

Es pavadīju visu laiku mājās ar bērniem, retu reizi mēģināju tikties ar draugiem, bet kļuvu nervoza, histēriska, raudulīga, man vajadzēja ar kādu runāt. Viņš ar mani praktiski nemaz nerunāja un visu turēja sev iekšā. Rezultāts - strīda laikā dabūju pļauku. Pirmajā reizē es to visu noriju. Iespējams tas bija muļķīgi, jo tas atkārtojās vēlreiz - dabūju jau uzreiz trīs pļaukas pa seju. Es nevarēju pieļaut, ka tas atkārtojas vēlreiz. Es nevarēju pieļaut, ka mani sit. Es nevarēju pieļaut, ka bērni dzīvo tādā atmosfērā.

Nu, jau pagājis gads, kopš dzīvojam atsevišķi. Gada laikā esam piedzīvojuši visu ko, visu ko esam pateikuši viens otram. Bērnam ir neiroloģiskas problēmas. Es ar to cīnos praktiski viena. Eju pie neirologa, eju pie psihologa, taisu bērnam analīzes. Tēvam nav laika. Viņš strādā un tiekas ar citu. Viņš tiekas arī ar bērniem, bet, manuprāt, šīs tiekšanās varētu būt pilnvērtīgākas. Manuprāt, viņš varētu vairāk par viņiem interesāties utt.

Realitāte ir ļoti vienkārša - viņš mani nemīl un viņam ir cita. Viņš iespējams ir laimīgs un tādēļ es nedrīkstu traucēt viņa laimei. Es viņu mīlu un vēlu laimi.

Bet mana sirds šo vienkāršo patiesību nevar pieņemt. Man ir ārkātīgi smagi. Man likās, ka pa gadu esmu jau visu sagremojusi, bet tagad viss atnācis atkal atpakaļ un ar dubulto spēku. Vārdi "es viņu mīlu" mani vajā kā uzmācīga doma. Kā pārstāt mīlēt vīrieti, kurš darīja tev pāri, kurš tiekas ar citu un kurš tevi nemīl? Es to nevaru. Mans prāts saka - "Tev ir divi bērni! Atrodi spēkus bērniem un sev! Liec viņu mierā - viņš varbūt atrada savu laimi", bet sirds tik ļoti sāp un aptumšo prātu. Un tiešām šo gadu laikā esmu sapratusi, ko nozīmē teikums "sirds sažņaudzas" un "sirds sāp". Tagad rakstu šīs rindas un to labi jūtu. Es riju asaras, lai neraudātu bērnu priekšā. Man visu laiku skan galvā - "Es viņu mīlu. Es viņu mīlu. Es viņu mīlu."

Es gribu viņam piezvanīt un pateikt - piedod man, es tevi mīlu, es tev visu piedošu, tikai paņem mani atpakaļ, es gribu tevi, es gribu tevi tādu, kāds tu esi, es tev došu to, ko tu no manis nesaņēmi agrāk... bērniem vajaga tēvu, bet man vajaga vīru... un tu esi tas, ko mums vajaga... mēs izrunāsimies, mēs centīsimies un līdz nāve mūs šķirs.

Jā, bet es to nedarīšu. Es netraucēšu viņa laimei. Es pacietīgi audzināšanu savus bērnus un rīšu nost šo sāpi, kamēr tā pazudīs. Un nāve mūs nešķirs, mūs drīzumā šķirs paraksts zem lapiņas "laulības šķiršana" un tad es nezinu, kur es likšu bērnus, jo es būšu nekāda.

Prāts secina vienu - mīlestība ir muļķīga, mīlestība ir akla, mīlestība ir sāpīga... bet es esmu akla muļķe, kas nespēj pārdzīvot šķiršanos.