Tavam bērnam - līka mugura. Nepieļauj!

Mazkustīgs dzīvesveids, stundām ilga dirnēšana pie televizora ar iešķiebtu galvu vienā pozā vai arī pie datora, zodu atbalstot plaukstā...  Kā gan var cerēt, ka agri vai vēlu nav sagaidāmas muguras problēmas? Pie labas stājas ir jāpiestrādā! Nevar cerēt, ka to darīs pats bērns, kontrole jāuzņemas vecākiem. Skolēna poza, pildot mājas darbus vai sēžot skolas solā, kā arī mugursomas izvēle un nēsāšana ļoti iespaido mugurkaulu, tāpēc, sākoties jaunajam mācību gadam, vērīgi seko līdzi, vai tavs bērns netraumē muguru. Jo šķība stāja ir dažādu slimību priekštecis.

Retajā no skolām Latvijā pašlaik ir dažādiem bērnu augumiem piemērotas mēbeles. Ja senāk klasēs bija atšķirīgu augstumu soli, pie kuriem bērni tika sēdināti atbilstoši augumam, tad tagad pārsvarā gadījumu visi galdi ir vienādi, bet bērni taču tādi nav! Tad nu sanāk – Mazais Kārlītis un garais Jurītis abi sēž pie viena galda, vienam kājas kūļājas pa gaisu un knapi galva sniedzas pāri sola malai, otrs atkal sēž sakumpis un nezina, kur lai savieto garās kājas.

Ja skolēns sūdzas par galvassāpēm, iespējams, vainīgs galds. Sēžot pie horizontālas virsmas, lai rakstītu, ir jānoliec galva. Nelielie muskulīši atrodas nemitīgā iestiepumā, un rezultātā mugurkaula kakla daļā pārslogojas sīkās galvas locītavas. Tā iespaidā muskulīši var uzpampt un sākt traucēt asinsriti. Šis saspringums ir tas, kas rada sāpes. Lai tā nenotiktu, labāk tomēr izvēlēties galdu ar slīpu virsmu. Sēžot pie tāda, galva atrodas gandrīz fizioloģiskā stāvoklī – nolieciens vairs nav tik krass.

Ja ģimenē ir skolēns, ar to būtu jārēķinās. Nevar būt tā – kad novākti vakariņu trauki, bērns tiek sēdināts pie virtuves galda uz ķeblīša un pilda tur mājasdarbus. Skolēnam jābūt savam stūrītim, kas ir ergonomiski iekārtots, kur ir labs rakstāmgalds. Šī vieta pieder tikai viņam, tajā būs psiholoģisks komforts, turpretī, ja bērnu mācību laikā nemitīgi rausta un baksta, viņš var sakt rauties «ezītī».

Kā pareizi sēdēt?

Bērnam pieaugot, rakstāmgalds jāmaina atbilstoši augumam. Tam jābūt tādam, lai starp seju un burtnīcu rastos aptuveni 30 līdz 40 cm atstatums. Sēžot pie galda, mugura jāatbalsta pret krēslu, rokām jāatrodas uz krēsla roku balstiem, gūžas ir 90 grādu leņķī, ceļgali – 90 grādu leņķī, pēdiņas pie zemes. Ja bērns tomēr rakstot sakumps vai būs spiests celt roku augšā, uzraut plecu, acīmredzot nav pareizs galda augstums.

Daudzi bērni labprāt uzrāpjas uz krēsla, pievelkot zem sevis kājas, vai sēž sāniski. Ja cilvēkam ir „O tipa“ kājas, viņš bieži sēdēs dažādās turku sēdēs, bet, ja ir tā sauktās „X“ kājas, viņš sēžot satuvinās ceļgalus. To nevajadzētu ļaut. Ideālais stāvoklis locītavām, kad to kapsulas ir relaksētas, muskuļi apkārt normālā darba režīmā, nevis ekstrēmā iestiepumā, ir tad, kad tās atrodas centrā.

Vecākiem noteikti vajadzētu sekot līdzi, lai bērns sēdētu pareizi, nevis ieritinātos ekstravagantā jogas pozā. Pašu atvasi motivēt ir grūti. Jāatceras, ka bērns mācās no tā, ko redz. Ja vecāki izgāžas krēslā un prasa, lai bērns sēdētu taisni, tas nedarbojas. Pieaugušajiem jāseko līdzi, kā paši sēž, pretējā gadījumā uz aicinājumu: «Sēdi taisni!» no bērna pretī saņemsi: «Un kā tu pati sēdi?»  Tā ir stājas higiēna, tāpat kā zobu tīrīšanas process. Ergonomika un  vingrošanas kultūra arī ir tāpēc, lai vēlākos gados nebūtu jāiet pie neiroķirurga. Stāja jākopj jau no bērnības un visai ģimenei.

Sagūlis pie galda bērns, iespējams, ir tāpēc, ka viņam ir vāja muskulatūra – motorā sistēma nogurst turēt ķermeni. Bērns pēc savas būtības ir izzinātājs, pētītājs. Ilga statiska slodze, kurā viņš stundām sēž, mācās, lasa, nesakrīt ar bērna smadzeņu funkcijām. Tās protestē, un nenobriedusī motorā sistēma nespēj tik ilgi «turēt». Ar savu gribasspēku vai, vecāku piespiests, viņš sēž pie galda, bet, nespējot sevi noturēt, ieņem atslogojošas pozas.

Jāatceras, ka bērns visu dienu jau pavadījis skolas solā, pēc tam vēl varbūt pie klavierēm vai gleznošanas pulciņā, atnākot mājās pie televizora vai datora... Parēķini, cik tad daudz viņš dienā nosēž? Bērnībā intelektuālā un motorā attīstība iet roku rokā, tāpēc sēdēšana jādozē un kustības jāveicina. Vecākiem jāstimulē tas, ka bērns skrien, lec, atsperas, nevis staigā tikai iestīvinātā kleitiņā, baidoties nošmulēties. Dienā noteikti jābūt kaut vienai fiziski aktīvai stundai.

Smagumi, ko skolnieks ir spiests nest uz savas muguras, diemžēl ir daudz par lielu. Jau no mazotnes bērni „stiepj“ grāmatām un burtnīcām pārpildītas somas, lai gan jaunāko klašu skolēns nedrīkst nēsāt vairāk kā 3,5 kg uz muguras vai 3 kg vienā rokā.

Protams, bērnam augot, pieļaujamais svars palielinās, bet nav pieļaujams, ka smagums ir tik liels, ka deformē stāju. Ja mugursoma bērnu «velk atpakaļ» vai viņš iet, salīcis uz priekšu, kā nesdams uz muguras kartupeļu maisu, smagums ir par lielu. Tāpēc tas sāk liekt nenobriedušo mugurkaulu.

Ja bērns modes iespaidā iecienījis somu nēsāt uz viena pleca, viņu apdraud skoleoze:  tā kā galvai patīk tikai un vienīgi horizontāls stāvoklis, tā sāks liekties uz pretējo pusi, cenšoties ķermeņa stāvokli izlīdzināt. Bērns liecas uz vienu pusi, seko muskuļu disbalanss, kurš kumulējoties nostiprinās, un rezultātā bērns aug asimetrisks.

Kura soma labāka – mīkstā vai cietā, ir individuāls jautājums. Svarīgi, lai lencītes būtu platas, jo šaurās nospiež asinsvadus. Būtu pareizi somu nēsāt uz abiem pleciem, tai jāpieguļ mugurai (to var koriģēt ar lencīšu garumu). Nekādā gadījumā nedrīkst veidoties jostas izliekums, bērns nedrīkst iet saliecies uz priekšu. Neslikti, ja soma ir fiksējama arī ap vidukli. Tas nostiprina mugursomas lejas daļu, sniedzot papildu stabilizācijas punktu. Tā vairs nekarājas tikai plecos, bet arī uz iegurņa.

Bērns var būt aktīvs un sportisks, bet, ja mācīsies, sēžot uz virtuves taburetes, sapinis kājas krustu šķērsu, ja nēsās somu uz viena pleca, ja skatīsies gadu no gada televizoru, galvu iegriezis uz vienu sānu, nevar cerēt, ka viņa mugurkauls neizrādīs savu neapmierinātību. Stājas korekcija – pirmkārt, ir ikdienas ieradumu korekcija. Vecākiem pašiem jāsēž taisni, jāskatās, kā sēž bērni, jākoriģē tas, jāpiemēro mēbeles, jāizvēlas pareizi apavi, jāskatās, kāda ir soma un kā tā tiek nēsāta… Tas ir nopietns darbs mājās. Jo 15 gadu vecumā stāju var koriģēt, līdz 21 gadam vēl var mēģināt, bet pēc tam vairs tikai lāpīt sekas.

Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock