Nē, viņš man nedāvina ziedus. Tomēr esmu tiiiik laimīga!
"Savos tolaik 22 gados, lai cik arī tas skarbi skanētu, vairs neticēju tam, ka kādreiz satikšu savu sapni. Biju vīlusies vīriešos, tāpēc atraidīju visus, kas tolaik man centās tuvoties," stāstu par savu vīrieti iesāk ģimenes portāla mammamuntetiem.lv lasītāja Kitija.
Muļķīgi, bet tolaik biju samierinājusies ar domu, ka uz pasaules visi jaukie vīrieši ir aizņemti un palikuši tikai brunču mednieki, kas to vien dara, kā meklē savu nākamo upuri - lai tikai pierādītu pasaulei, cik viņi ir lieliski un neatvairāmi.
Karaliskas studentu vakariņas bez "Rolton" paciņām
Lai nu kā... tolaik dzīvoju studentu dzīvoklītī ar 3 draudzenēm. Kā jau kārtīgiem studentiem pieklājas, arī mēs pastāvīgi rīkojām ballītes, kas bieži vien pārvērtās par mājas kaimiņu saietu. Dienu pirms bakalaura darba aizstāvēšanas nolēmām sarīkot kārtējo ballīti, kas sākās ar neveiksmīgu draudzenes istabas remontu. Ballītes karstumā nolēmām, ka ir jāpagatavo karaliskas vakariņas jeb vakaru bez "Rolton" paciņām.
Tā kā bijām mazliet iereibuši, sapratām, ka vajadzēs palīgus, tā nu es kā visdrosmīgākā, precizēsim, visiereibušākā meitene, nolēmu doties modināt tikko ievākušos kaimiņu puišus, kas dzīvoja tajā pašā stāvā, blakus mūsu durvīm. Durvis atvēra samiegojies, izspūris blondīnis ar milzīgām, zilām acīm. Pārmijot pāris vārdus, tas pasauca savu draugu un taisnā ceļā devās mums palīdzēt. Savādi, tie pagatavoja vakariņas un devās atpakaļ uz savu mitekli. Jau todien sapratu, ka viens no šiem puišiem ir citādāks, nekā citi...
No viņa strāvoja milzīga pozitīvā enerģija, kas spēja pielādēt pat veselu stadionu ar cilvēkiem.
Liktenīgi pazaudēju atslēgas
Tā nu pusgadu, sadzirdot kaimiņu durvju atvēršanos, uzreiz meklēju iemeslus, kāpēc arī man iziet ārā - tad man pēkšņi savajadzējās nopirkt šokolādes batoniņu, tad nolēmu iziet uzsmēķēt. Kad es ar apbrīnu skatījos viņā, viņš tikai pasmaidīja, pārmija pāris pieklājības frāzes un devās prom, bet es gaidīju nākamo izdevību viņu satikt, cerībā, ka kādreiz būs kas vairāk par pāris nenozīmīgām frāzēm.
Tā nu vienu vakaru, atnākot mājās, sapratu, ka esmu pazaudējusi dzīvokļa atslēgas, nekas cits neatlika, kā sagaidīt draudzenes, lai beidzot tieku iekšā. Nepagāja ne 5 minūtes, līdz ieradās mans glābējs un, noskaidrojot situāciju, viņš ne mirkli nevilcinājās un aicināja pie sevis uz siltu tēju. Jā, tas bija mans sapņu vīrietis.
Pēc pusgada ilgām mocībām man beidzot bija radusies izdevība viņu iepazīt tuvāk. Pagāja aptuveni 2 stundas līdz ieradās manas dzīvokļa biedrenes, bet es nekur nesteidzoties turpināju sarunu ar savu sapni. Nezinu, kas tajā vakarā notika, varbūt zvaigznes bija nostājušās par labu man, bet pēc šī vakara pagāja tikai 3 dienas un es jau sāku dzīvot kopā ar savu sapņu vīrieti...
Nu esam kopā jau gadu un katra diena man ir kā jauns piedzīvojums. Nē, viņš man nedāvina ziedus un neaicina uz dārgām maltītēm. Viņš man nesola zelta kalnus... Bet katru vakaru, pārnākot mājās un ieraugot pie televizora pults sēžam tieši viņu, ne kādu citu, es saprotu, ka nemainītu šo vīrieti ne pret ko citu.
