Platoniskā mīlestība mūsdienu virtuālajā pasaulē. Bet ĪSTAS attiecības?

Dzīve kā sapnis. Un sapnis kā dzīve. Bet kur robeža? Un galvenais – par kādu cenu...

Reiz sensenos laikos kāds jauns students gremdēja spalvas kātu tintes traukā un pie vējā dziestošas sveces visu nakti rakstīja vēstuli savai iemīļotajai, meklēja īstos vārdus, burzīja vēstuli pēc vēstules, nežēlojot krāsu, jūtas un sveces. Bāls pēc negulētās nakts no rīta viņš iesmaržināto vēstuli kā lielu dārgumu pasniedza, pastniekam. Mazais sainītis mēnešiem ceļoja zirga pajūgā un kuģa pasta nodalījumā līdz to satvēra trauslas cimdotas rokas un vēl ilgi nēsāja pie krūts, un tikai tad kādā nomaļā vietā, sirdij sitoties kā negudrai, brīnumainie vārdi izbira kā krelles. 18., 19. un vēl 20. gadsimtā platoniskā mīlestība, kas ilga gadiem, bija modē, varētu pat teikt – tas labais tonis un dzīves realitāte.

Mūsdienās, ikdienas apritē ienākot komunikācijām, iepazīšanās un tikšanās notiek zibens ātrumā. Klik, klik – dažas īsziņas, norunāta tikšanās, buhti-barahti, un viss notiek. Bet vai tiešām viss ir tik vienkārši? Vai pasaule būtu tā mainījusies? Dziļākajā būtībā cilvēki ir tādi paši kā senāk, saka psihologi, jo ilgošanās, cerības, nepiepildītas fantāzijas un ideāla meklējumi cilvēcei vienmēr bijuši raksturīgi. Bet kāda ir šī gadsimtiem apdziedātā platoniskā mīlestība mūsdienu variantā? Un kādi esam mēs?

Maģiskie vārdi

Pieņemsim, ka viņa vārds ir Andris un viņš dzīvo kādā skaistā Kurzemes mazpilsētā, piemēram, Saldū. Bet tikpat labi viņa vārds varētu būt Aigars, Juris, Jānis vai jebkurš cits... Mana sarunbiedra dzīvesstāsts ir unikāls – kā jau ikvienam. Un tomēr, speciālisti atzīst, ka mūsdienās kaut ko līdzīgu varētu pastāstīt daudzi.

Andrim ir gaiši, nedaudz vijīgi mati, zili pelēkas acis, sirsnīgs, mazliet mulss smaids. Slaids, ģērbies sportiski bezpersoniskos džinsos un svīterī ar augstu apkakli, 33 gadus vecs. Satiekoties nemanu ne satraukumu, ne kautrību, vienīgi sarunas tonis ir nedaudz pieklusināts. Viņš ērti iekārtojas krēslā man iepretim, silda plaukstas pie tējas tases un pēc neliela pārdomu mirkļa sāk savu stāstu. Skatītājs no malas varētu izdarīt paviršu secinājumu: izskatīgs puisis, kura vienīgās problēmas ar meitenēm varētu būt – viņas skrien pakaļ un aizšķērso ceļu. Taču Andris jūtas pavisam citādi, un, ja vien viņu nepazītu, tādam stāstam būtu grūti noticēt.

Ar Ilzi viņš iepazinās pirms vairākiem gadiem. “Iepazinās” gan nav īsti precīzi teikts – pamanīja LTV7 nakts čatā un sāka sarakstīties ar īsziņām. Tobrīd viņš jau gadu bija viens un ilgojās pēc normālām attiecībām, mīlestības, sapratnes. Kādu meiteni viņš meklēja? Nu, protams, visskaistāko, vislabāko, vismīļāko. Maģiskie vārdi, kas kā magnēts pievilka un pilnībā pārvērta Andra dzīvi, bija tie paši, ko mīlnieki viens otram teica arī pirms simt un tūkstoš gadiem: “mīlu”, “ilgojos”, “gaidu”, “vēlos”, “domāju”. Vēlāk jaunais vīrietis atzīsies: viņš zinājis, ka tie ir tikai vārdi... nē, patiesībā elektroniskas ciparu kombinācijas mazā spožā ekrānā, bet pretoties bijis pāri viņa spēkiem. Un tā divus gadus dienu no dienas viņi sarakstījās, pa retam sazvanījās. Andris visu dienu pavadīja, gaidot vakaru, kad saņems kādu īsu, aprautu ziņu no mīļotās. “No tuva cilvēka” – tā viņš dēvēja sievieti, par kuru zināja tikai to, ka viņai ir telefona numurs ar astoņiem cipariem. Kāpēc viņi nesatikās, ja šķita, ka ir kā radīti viens otram? Ilze dzīvojot citā Latvijas pilsētā, un Andris saka, ka bijis kā apmāts, centies viņu atrast, satikt, taču, kad nekad neredzētā mīļotā kārtējo reizi izdomājusi iemeslu, lai uz randiņu neierastos, viņš nav bijis pietiekami uzstājīgs.

“Viņa apgalvoja, ka ir mistiskas bailes no manis, ka dzīvē jau bijuši zaudējumi, ka tas tāpēc, ka sākumā neesmu viņai uzticējies,” skaidro Andris un atzīst, ka pamazām virtuālā aizraušanās abiem kļuvusi par māniju, par apgrūtinājumu, nevis prieka avotu. Drīz vien jaunā sieviete abu saziņu saukusi par atkarību, no kuras gribētu tikt vaļā... un vispār vairāk neko par dažām mīļām īsziņām pirms gulētiešanas nevēlas. “Viņas attieksme pret mani vienmēr bija silti mātišķa, saprotoša. “Kaktusiņ, tu vari bozties, dusmoties, iekārot, bet tu nedrīksti mani pamest, tad man vairs nekā nepaliks,”” Andris smaidot citē viņas rakstīto un ar īpašu siltumu balsī atceras, ka pirms gada Ilze solīja atbraukt, un viņš šajā laikā jutās gluži kā spārnos. Neesot bijis miera ne dienu, ne nakti – nedēļu pirms tam viņš veica dzīvoklī kosmētisko remontu, nopirka viņas iemīļotās vannas bumbas, našķus, tomēr viss beidzās ar fiasko – Ilze neatbrauca. Ne toreiz, ne citu reizi.

Vai tik mazā valstī kā Latvija, kāds cilvēks spēj tā noslēpties un nozust, klausoties Andra stāstā, gribas gluži vai iekliegties. Te gan atklājas, ka Andra virtuālā draudzene bija samelojusi gan savu vārdu, gan nodarbošanos, bet taujāts – kā tas ir iespējams, ka jauns, izskatīgs vīrieti iemīlas virtuālā tēlā, būtībā tikai fantāzijā, vīrietis skumji atzīst, ka pats sevi līdz galam nesaprot. “Ar prātu daudz ko var izdomāt... Es sen jau biju sapratis, ka nekas tur nevar iznākt, bet... 95 procentus sava laika pavadu viens un tikai piecus – cilvēkos. Jau trīs gadus man nav intīmu attiecību, pat ne skūpstu,” neslēpj Andris, kurš pēc šī vientulības laika vairs nespēj pieiet klāt meitenei uz ielas vai kafejnīcā, jo uzskata – viņa ienākumi ir par mazu, sociālais statuss nav pietiekami augsts, bet, izpētot glancētos žurnālus, secina: “Neesmu tik izskatīgs.” Kurai viņš tāds būtu vajadzīgs? Nē, meitene noteikti izvēlēsies citu, Andris ir pārliecināts un nekautrējoties stāsta par visu, kā viņam NAV, un gandrīz neko par to, kas viņam IR.

Te laikam vietā būtu piebilde, ka Andris audzis bez tēva, vecāmamma bijusi despotiska un diez vai vispār viņš bijis gribēts bērns ģimenē. Vai tiešām tas viss ir tik lineāri? Vai tikai zemā pašvērtējuma dēļ šis jaunais cilvēks vairāk nekā 1000 brīnišķīgu dzīves dienu veltīja, lai mīlētu un alktu pēc iedomu tēla, un vēl skaidrāk izjustu savu vientulību? Šādu cilvēku ir daudz, no dažādām ģimenēm, dažādā vecumā, ar atšķirīgiem dzīves mērķiem. Kas viņus visus vieno? To jautājām psihoanalītiķim Arkādijam Pancam un seksoloģei, hipnoloģei, ģimenes un laulību konsultantei profesorei Inārai Rojai.

Māksla nesatikties

Izrādās, ka iemīloties virtuāli, ķīmiskie procesi cilvēku smadzenēs ir tieši tādi paši kā tad, ja attiecības ir bioloģiskas. Tomēr tie ir mākslīgi izraisīti. Kā salds miegs pēc tabletes, kā smiekli pēc vīna glāzes, kā asaras, skatoties sentimentālu filmu.

“Šis vīrietis ir atradis saprotošu cilvēku, un faktiski viņam ir vienalga, vai tāds reāli eksistē vai ne. Melo? Tas nekas! Nav iespēja satikties? Tas arī nekas! Viņa taču mani saprot tā kā neviens cits,” Arkādija Panca viedoklis iesākumā pārsteidz. Psihoterapeits skaidro – tieksme pēc kontakta, sapratnes un mīlestības ir raksturīga un dabiska, bet ne visi vienlīdz labi spēj šīs pozitīvās emocijas dot un saņemt. Protams, pozitīvs virtuāla kontakta iznākums ir reāla tikšanās, pretējā gadījumā tas ir fantāzijas auglis, kas dzīvo tikai iztēlē.

“Interneta sarakstē ir viegli pateikt: “Es tevi saprotu, mīlu.” Ja blakus ir reāls cilvēks, to izdarīt ir daudz grūtāk, jo šis cilvēks kādā brīdī var jums nepatikt, viņa sejā var atspoguļoties emocijas – īgnums, aizkaitinājums. Daži spēj pieņemt, ka mīļotajam ir kādi trūkumi un netīkamas rakstura īpašības, bet dažiem tas šķiet nepieņemami, viņi vēlas ideālu. Visu vai neko! Viņiem ir svarīgi pilnībā kontrolēt situāciju, un virtuāla sarakste šo iespēju sniedz,” skaidro Arkādijs Pancs. Psihoanalītiķis uzsver: ja cilvēks saka, ka vēlas satikties, tomēr viņam vienmēr gadās kāds šķērslis, tad ir skaidrs, ka patiesībā viņš to nemaz nevēlas.

“Bailes satikties darbojas apziņas līmenī, bet iemesli jāmeklē dziļāk – zemapziņā. Ja puisis raksta: “Mīļā Anna, gribu Tevi satikt”, bet viņa atsaka un puisis samierinās un necenšas viņu uzmeklēt vai pierunāt, tas nozīmē, ka reāli viņš to nemaz negrib. Tas ir labs veids, kā nesatikties, jo atliek vien izvēlēties kādu grūti aizsniedzamu objektu un stāstīt: lūk, man nevienu citu nevajag, tikai viņu. Ja es, piemēram, iemīlēšos Keitā Vinsletā, varēšu sapņot par viņu, rakstīt vēstules un gremdēties sāpēs, ka viņa man ir neaizsniedzama. Un tieši te sāk atklāties aisberga slēptākā daļa, un rodas jautājumi: vai man vispār patīk sievietes, varbūt es no viņām baidos, varbūt esmu gejs? Un, ja kāds labvēlis pacenstos man izkārtot iespēju iepazīties un pasēdēt blakus Keitai Vinsletai, iespējams, tā būtu katastrofa, jo tad viņa kļūtu reāla.”

Nespēja iziet no virtuālās pasaules un veidot reālas attiecības nepāriet kā iesnas, tā ir daudz smagāka slimība, secina Arkādijs Pancs. “Virtuālā pasaule katram nozīmē ko citu. Vienam tas ir attiecību treniņš, otram iespēja iepazīties, trešajam – vieta, kur izzināt, izpētīt pasauli vai tieši pretēji – patverties no tās. Kad cilvēks meklē palīdzību pie speciālista, problēma parasti slēpjas nevis virtuālajos kontaktos, bet cilvēka pašsajūtā un viņa attiecībās ar dzīvi. Taču, bēgot un slēpjoties no ārpasaules, var nonākt ne tikai virtuālajā pasaulē, bet arī psihiatriskajā slimnīcā,” brīdina psihoterapeits, piemetinot, ka ar virtuālo realitāti ir līdzīgi kā ar automašīnām – tāpēc vien, ka ar to var iebraukt grāvī, nav jāņem miets un tās jāsadauza.

Savukārt profesore Ināra Roja pret virtuālajām attiecībām noskaņota kaujinieciskāk. Viņasprāt, šī atkarība ir vēl postošāka nekā alkohola un narkotikas. “Puisis ir zaudējis daudz no savas dzīves laika, viņš varēja aiziet uz klubu un iepazīties, lasīt grāmatu, klausīties mūziku. Turklāt man žēl cilvēka, kurš 21. gadsimtā neiedomājas, ka komunikācija ar telefona īsziņu starpniecību var būt manipulācija. Jāsaprot, ka ar segvārdu internetā mūsdienās var rakstīt jebko!” ģimenes un laulību konsultantes satraukums ir pamatots, jo darba gados uzkrāta liela pieredze.

“Protams, var gadīties, ka abiem vai vienam no sarakstes partneriem ir sociāla fobija – bailes satikties, sarunāties, paskatīties otram acīs, tomēr speciālisti konferencēs stāsta par gadījumiem, kad aiz kāda no segvārdiem slēpjas vesela sekta vai grupa cilvēku, nav izslēgts – ar deviācijām seksuālajā orientācijā. Tie var būt gan vīrieši, gan sievietes, gan transseksuāļi. Kad cilvēks ir jau apstrādāts, emocionāli sasaistīts, no viņa viegli izvilināt naudu vai pamudināt kaut ko izdarīt. Ir cilvēku grupas, piemēram, vientuļās māmiņas, kuras viegli pakļaujas šādai ietekmei.”

Atgriežoties pie Andra stāsta, Ināra Roja pauž pārliecību, ka, visticamāk, šajā SMS sarakstē bijis kāds āķis, kuru atklājot un analizējot varētu sākt šķetināt problēmu kamolu. Viņasprāt, jau pēc dažām vēstulēm psihiski normāliem cilvēkiem, ja viņi atrodas vienas valsts teritorijā, vajadzētu tikties. Sarakstei vien uzticēties nedrīkst, jo cilvēki var sūtīt iestudētas frāzes, norakstīt kaut kur izlasītus spriedumus, konkrēti sakot, virtuālajā vidē var mānīties uz velna paraušanu un pat mācīts psihologs netiks gudrs. Bet ko darīt ar mūsdienu sērgu – vientulību? Profesore piekrīt, ka tā ir 21. gadsimta problēma. Lai izkratītu sirdi, kādreiz meklēja garīdznieku vai devās pie draugiem, bet mūsdienās kā lieliska iespēja parunāties tiek piedāvāts čats kādā interneta portālā. “Tomēr uzskatu, ka SMS vai e-pasta vēstules ir attiecību pornogrāfija, nekas vairāk. Arī pēc kara sievietes palika vienas ar bērniem, jo vīri nepārnāca, bet toreiz nebija kā tagad – uzaicina meiteni uz dejām, bet pēc tam atrod mežā noslepkavotu,” teic Ināra Roja.

Savukārt Arkādijs Pancs nav tik skeptiski noskaņots. Viņš saka, ka cilvēki ir pārāk sarežģītas būtnes, lai ieliktu viņus kādos stingri noteiktos rīcību modeļu rāmjos: “Nevar taču noteikt – ja pēc divu nedēļu sarakstes cilvēki satiekas, tas ir normāli, ja pēc četru – nav normāli. Katrs dara to, ko attiecīgajā brīdī var izdarīt. Un nevar novilkt striktu robežu, sadalot cilvēkus veselajos un slimajos tāpēc vien, ka viņi izvēlējušies virtuālu komunikāciju.” Psihoterapeits piedāvā uz situāciju lūkoties plašāk: ja cilvēks jūtas labi un no viņa darbībām necieš citi, lai dzīvo, kā pašam tīk. Tikai tad, ja viņš jūtas nelaimīgs, nomākts un pārdzīvo savu situāciju, ir jāsāk raizēties un jāmeklē speciālista padoms. Taču te uzreiz rodas nākamā problēma – ārsts taču ir reāls, Arkādijs Pancs pasmaida. Jā, cilvēks, kurš radis kontaktēties virtuāli, pret realitāti izturas ar aizdomām. Kāpēc tas ārsts smaida? Varbūt smejas par mani?

Rezumējums ir viens: ja cilvēks iemīlas nevis otrā cilvēkā, bet iedomu tēlā, tas draud ar traģēdiju. Tā ir patoloģiska spēja – neredzēt realitāti.

Labi. Pieņemsim, ka kāds tomēr iespītēsies un apgalvos: nē, mīlestība vienmēr ir mīlestība, un tas nekas, ka viņš/viņa izdomāts, tik un tā es mīlu... Bet ko darīt ar ķermeni? Vai intīmas virtuālas attiecības vispār var eksistēt? Jo sekss vai nu IR, vai NAV.

Tam Arkādijs Pancs iebilst, sakot, ka virtuāls intīms sakars bez reālas otras personas klātbūtnes ir iespējams. Līdzīgi kā sapnī – otra ķermeņa nav, toties sajūtas ir reālas. Psihoanalītiķis uzskata, ka biežāk gan tiek uzturētas virtuālas attiecības, kas varbūt pāraug arī mīlestībā, un sekss virtuālajā pasaulē tiek meklēts daudz retāk. Viņš piesauc franču amurologu (jā, tieši amurologu nevis seksologu), kurš konferencē stāstījis, ka kopš seksuālās revolūcijas, kad sievietes atklāja klitoru, vīrieši – iespēju masturbēt, bet homoseksuāļi – leģitīmu iespēju būt kopā, lielākajai daļai cilvēku vairs nav problēmu ar seksu. Toties tagad ir problēmas ar attiecībām, vēl vairāk – ar motivāciju vispār kaut ko gribēt.

“Kādreiz, ļoti sen, ņēma žurnāla vāku un masturbēja. Tagad kontakts var būt daudz tuvāks. Var ieslēgt skype un kameru, skatīties pornogrāfisku filmu, sarunāties un gūt apmierinājumu. To var darīt divatā, trijatā. Un tas nenozīmē, ka šiem cilvēkiem nav reāla kontakta – viņi izmanto jaunu virtuālā seksa iespēju. Tā ir pašapmierināšanās ar kontaktu,” Arkādijs Pancs paver durvis uz jauno pasauli, norādot arī šo virtuālo attiecību pozitīvās puses. Tā ir saskarsmes iespēja bez fiziska kontakta, un tā ir jauna telpa, kurā cilvēks var izpētīt, izmēģināt sevi. “Attālinātam kontaktam ir vairākas priekšrocības. Mēs varam izveidot tēlu, kāds mums pašiem patīk, un nav jābaidās, ka tiksim atšifrēti. Cilvēks, ar ko sarunājamies, nevar zināt ne mūsu vecumu, ne izskatu, pat ne dzimumu. Mēs varam sevi radīt no jauna un cerēt, ka arī otram patiksim. Iedomāsimies cilvēku, kuram ir grūtības kontaktēties ar citiem. Viņš baidās ar kādu sarunāties un sēž viens pats istabā. Internets ļauj sākt sarunu un nejusties tik vientuļam. Cilvēks ieraksta savu vārdu, un nekas ļauns nenotiek, ievieto savu fotogrāfiju un saņem pozitīvas atsauksmes. Ja nebūtu šo jauno komunikācijas iespēju, cilvēks sēdētu mājās un nekur neietu. Tā ir iespēja gan pasargāt sevi, gan veidot attiecības.”

Savukārt Ināra Roja kritizē plašsaziņas līdzekļos tiražēto viedokli, ka masturbēt bez kontakta ar otru ir veselīgi. “Šad tad lasu: masturbējiet, un jums ilgi nevajadzēs precēties, noliksiet eksāmenus, gūsiet panākumus biznesā. Cilvēkiem, protams, ir raksturīgi fantazēt, bet daba kādā brīdī par to atriebjas. No rīta līdz vakaram dzīvot pie datora un naktī to vēl uzlikt uz vēdera ir patoloģiski!”

Bet ko darīt ar reālo pasauli? Ar to, ka neprotam vairs sarunāties un skatīties viens otram acīs?

“Vai tad agrāk prata? Kas tad ir mainījies?” iesmejas Arkādijs Pancs. “Tie, kas spēj un vēlas tikties, satiekas un sarunājas arī mūsdienās. Atcerēsimies savus pusaudža gadus. Tieši tad bija visvairāk baiļu, šaubu, jutāmies neveikli, nedroši. Domāju, ka veselīgāk, ja virtuāli komunikācijas mākslu apgūst pusaudži, nevis četrdesmitgadnieki. Pusaudža vecumā ir pilnīgi normāli “ieķerties” aktrisē vai dziedātājā, uzmanīgi sekot katram jaunumam, krāt attēlus. Šāda uzvedība atbilst konkrētajam attīstības posmam, turpretī, ja 30 gadu vecumā vīrietis saka: ak, vai redzēji, kā tā aktrise uz mani paskatījās, viņa laikam ir iemīlējusies manī! – viņa uzvedība nav  adekvāta.”  Te psihoterapeits kā salīdzinājumu min cilvēkus, kuriem ir bagāta iztēle un kuri spēj sajust tējas smaržu, ko otrs sagatavojis, atrodoties 500 kilometru attālumā. Problēma ir vienīgi tajā, ka cilvēks sajutīs nevis konkrēto tēju, bet to aromātu, kas viņam patīk. Turklāt pilnīgi iespējams, ka konkrētā tēja cilvēkam nešķistu tīkama... Tāpat ir ar attiecībām virtuālā telpā. Kad cilvēki tiekas reāli, visa kā ir vairāk – gan kaisles, gan mīlestības, gan arī negatīvu emociju, jo, kaut ko iegūstot, mēs vienmēr kaut ko arī zaudējam. Tādi ir dzīves likumi. Bet virtuālajā pasaulē iespējams viss – cilvēki precas, iegādājas īpašumu, suņus, bērnus... Tas nozīmē, ka viņi negūst piepildījumu reālajā dzīvē un meklē laimi virtuālajā vidē. “Ja cilvēks sāk dzīvot interneta spēļu pasaulē, tas nozīmē, ka viņš grib kaut ko mainīt, bet nespēj un meklē vidi, ko varētu iekārtot pēc sava prāta,” secina Arkādijs Pancs.

Un tomēr mums vienmēr ir dota izvēle. Arī dzīvot pēc principa – visu tūlīt un uz paplātes! Arī izvēloties taustiņu delete (izdzēst) vai citu portālu ar vēl ātrākām meklēšanas iespējām, kur izčekot mūža mīlestību.

“Trīs gadi bez intīmām attiecībām, un visi jau kliedz, ka puisim jumts nobrucis...” pavīpsnā Liene, cilvēks, kurš ir PAR virtuālajām attiecībām. “Tibetā mūki kalnos gadiem meditē, un cik labā garīgā, fiziskā un emocionālā formā viņi ir! Slaveni mūziķi, kas savulaik bija pārņemti ar seksu, narkotikām, izklaidi, tagad no tā visa ir atteikušies, devušies garīgos meklējumos un saka, ka jūtas daudz tīrāki un laimīgāki. Piemēram, Boriss Grebenščikovs. Amerikā jau sen runā par to, ka sekss ir atkarība tāpat kā citas,” Liene ir opozīcijā. Un sava taisnība jau viņai ir – vienkāršāk ir mīlēt un būt kaislīgam vārdos, neuzņemoties atbildību. Ērti taču – nav pat jāsapošas pirms randiņa, tikai daži pieskārieni plaukstas lieluma telefona aparātiņa ekrānam, un jau esi virtuāli apčubināts un samīļots.

“Virtuālajā pasaulē ir kā banālā kino – no rīta visi mostas safrizēti, uzkrāsojušies un sasmaržojušies, smaidot pasniedz brokastis gultā, vienmēr ir seksīgi, uzmanīgi... nu īsti saldumiņi,” lasu interneta sarakstē, kas daudziem no mums ir kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Arī nākamajai sarunbiedrei Indrai, kura internetā jūtas kā mājās. Jau gadiem google ir viņas virtuve, twitter – viesistaba, satori – guļamistaba, facebook – rīta duša. Viņas virtuālo stāstu arsenālā ir daudz neticama. Piemēram, būdama līdzjūtīga pasaules lāpītāja, Indra augām naktīm pa telefonu ar īsziņām mierināja puisi, kam turpināt sportista karjeru liedza slimība. Vēlāk atklājās, ka tā ir psihiski slima meitene, narkomāne, kas ar tādiem vai citādiem bēdu stāstiem, izraisot līdzjūtību, uzrunā daudzus interneta lietotājus.

Indrai ir vēl kāds interneta stāsts. Reiz dzīvoja laimīga ģimene – vīrs, sieva, divi bērni. Tad vienā jaukā dienā gādīgais ģimenes tēvs raudāja Indrai uz pleca: “Ak, ko lai iesāku, esmu virtuāli iemīlējies, viņa ir tik skaista, raksta fantastiskas vēstules. Nevaru bez viņas dzīvot, domāju ik mirkli! Nē, tikušies vēl neesam, jo viņa ir modele, daudz uzturas ārzemēs.” Indrai kā pieredzējušai interneta haizivij tas viss likās dīvaini un aizdomīgi. Viņa palūdza fotogrāfijas un kārtīgi šo modeli izpētīja. Un? Nujā... Izrādījās, ka fotogrāfijās redzama kāda slavena Holivudas aktrise.

Speciālisti brīdina, ka interneta vide čum un mudž no dažādiem viltvāržiem vai cilvēkiem ar psihiskām novirzēm, kas spēlē te vienu, te otru lomu. Aiz trauslas, zilacainas blondīnītes var slēpties piecdesmitgadīgs tēvainis ar spalvainu muguru, aiz intelektuālas projektu vadītājas ar augstām prasībām – trīs iereibuši transvestīti, aiz muskuļotā, glītā puiša ar sporta auto kolekciju – nošņurkājies naktssargs ar dubultbrillēm.

Ināra Roja stāsta: “Mēs, ārsti, zinām, ka cilvēkiem var būt n-tās lomas, kas viņiem patiesībā nemaz nav vajadzīgas. Cilvēks var apmeklēt apšaubāmas kvalitātes seksa klubus, masturbēt, lietot narkotikas, bet sarakstē ar citu – uzdoties par baltu eņģelīti. Šis ir mušu ķeršanas laiks. Pavērojiet, kā zirneklis auž savu smalko tīklu – lēni, pamatīgi. Tas ir pavisam trausls, bet muša tik un tā tajā iekrīt, sapinas un netiek vairs laukā. Cilvēki uz ielas kā apmāti uzticas zīlniekiem, atdod pēdējo naudu, un tad žurnālisti mums vaicā: vai hipnoze? Es atbildu, ka tā nav nekāda hipnoze. Cilvēki šajos slazdos iekrīt labprātīgi.”

Kāpēc?

Atliek vien sākt sarunu, un par platonisku virtuālu aizraušanos gadu garumā pastāstīs daudzi jo daudzi jauni un ne tik jauni cilvēki. Tālab vēl viens pamācošs stāsts.

Inita dzīvo tālu no Rīgas kādā robežpilsētā. Viņai pieder neliels bizness – pārtikas veikaliņš, un sevi viņa vienmēr uzskatījusi par racionālu, lietišķu būtni, kuru ap pirkstu aptīt nevienam neizdosies. Bet te pēkšņi sākās ķibeles ar produktu piegādi. Noskaņojums uz nulli, velk uz raudāšanu, un vakarā viņa interneta vēstuļu melno burtiņu virknē pamanīja kādu atšķirīgu – pieklājīgu, sirsnīgu, uzmundrinošu. No kāda puiša, kurš gribot tikai papļāpāt. Un tā viss sākas! Viņi sarunājās pusgadu – caur skype, pa telefonu, sarakstē... Inita saka, ka šo laiku atradās dažus centimetrus virs zemes. Viņi nesatikās.

Puisis pateica “stop”, apstādināja Initas skrējienu. Un labi, ka tā. Šis nelielais piedzīvojums novietots kumodē pie laimīgajiem stāstiem, kur uzglabātās emocijas un prieks ir īsts. Tomēr sēkla ir sēta. Inita tagad prāto par to, ka varbūt mums tikai šķiet, ka visam vienmēr jānotiek brutāli, pa īstam. Kāpēc gan mēs nevaram pieļaut, ka arī visa mūsu dzīve, REĀLĀ dzīve, ir tikai mūsu domas, ilūzija?

Arī Zane savu ideālu atrada kādā iepazīšanās portālā, lasīja, izprintēja un vēlreiz un vēlreiz pārlasīja saņemtās vēstules. Bezmiega naktis, iemīlēšanās neprāts, ilgas. Kad abi beidzot saņēmās un satikās, izrādījās, ka ne viens, ne otrs neatbilst izsapņotajam tēlam. Čiks vien iznāca. Vēl dažas pieklājības ziņas, un viss kā nebijis. Zanes atziņa: vairs nekad!

“Kādreiz pēc Freida teorijas uzskatīja: ja bērnu sit, pazemo, tad pieaugot viņš no visa baidās. Darba attiecības cilvēki spēj izkopt, bet privātas veidot neprot. Tomēr ne visos gadījumos tā ir. Virtuālā pasaule ir telpa ārpus zināmajām likumsakarībām. Tā nāk jauniem, mūsdienīgiem lozungiem: visi ir uzvarētāji, uzticies mums, esi pārāks! Jā, tā nav taisnība, tomēr cilvēks, kurš nav radis zaudēt, izmisuma brīdī nonākot bioloģiskā kontaktā, ir spējīgs šaut, nogalināt. Viņam trūkst cilvēcisku kontaktu pieredzes,” virtuālās pasaules bīstamību turpina analizēt Ināra Roja. “Mūsdienu cilvēki ne morāli, ne filozofiski nav sagatavoti zaudējumam. Publiskā telpa ir piepildīta ar pamudinājumiem iegūt un paņemt, tur neveiksmēm nav vietas. Tomēr zaudējums ir dzīves sastāvdaļa, un tas nav jāuztver kā kaut kas fatāls. Līdz ar to psihoterapeiti spiesti darīt vecāku, pedagogu un sabiedrības nepadarītos darbus, skaidrojot, ko vispār nozīmē dzīvot. Lai saņemtu pozitīvas emocijas, ir jādod pretim sirds siltums un mīlestība. Tukšā vietā nekas nerodas.”

Tomēr virtuālās attiecības pēdējā laikā aizvien biežāk ņem virsroku pār reāliem bioloģiskiem kontaktiem. “Tā ir Eiropas jaunā realitāte. Arī Latvijā pēdējos gados aizvien biežāk sastopos ar to, ka cilvēki reālu mīlestību, sāpes, uztraukumu, dzimumaktu aizstāj ar virtuālo dzīvi. Austrumu valstīs šajā ziņā ģimenes ir gudrākas, un, lai gan viņi dzīvo nabadzīgi, bioloģiskie notikumi ir lielā cieņā. Mums ir krīzes, bumi, šovi, bet pietrūkst īstu attiecību. Redzot nesaskaņas ģimenē, sastopoties ar grūtībām, jaunieši izvēlas virtuālo pasauli, kurā ir viss – dzīvoklis, sieva, mīļākā. Kāds pacients man nesen priecīgi ziņoja, ka atradis trešo virtuālā seksa dalībnieku – diviem ir it kā intīms sakars, un trešais vēro. Cilvēks strādā, piemēram, ministrijā, viņam ir vairākas izglītības, labi panākumi darbā, viņš ir populārs, visi par viņu priecājas, bet tajā pašā laikā emocionālo, intīmo dzīvi viņš izdzīvo tikai virtuāli. Notiek tāda kā labvēlīga sajukšana prātā. Tādējādi, atbildot uz jautājumu “kāpēc?”, mēs varam runāt par psihes šķelšanos, “pateicoties” virtuālās pasaules radītāju spējai manipulēt ar cilvēkiem, kuri baidās riskēt un zaudēt, nespēj piedzīvot atteikumu, kaunu.”

Un tas ir daudz nopietnāk, nekā iesākumā šķiet. Ināra Roja zina stāstīt, ka virtuālajā atkarībā ieslīgušiem cilvēkiem mainās personība. “Ar šizofrēniju slimiem cilvēkiem personības dubultošanās ir objektīva, savukārt šie pacienti mainās tik ļoti, ka nespēj vairs dzīvot normālu dzīvi – baidās pārvietoties sabiedriskajā transportā, izvairās no sabiedrības. Cilvēks var melot, ka viņam ir sieva un divi bērni, bet tas viss ir tikai kādā interneta spēlē. Tas ir tāpat kā ar sievieti, kura melo, ka viņai ir orgasms, bet pienāk diena, un viņa raudot atnāk pie manis un saka, ka nekad nav piedzīvojusi īstu baudu.

Kādreiz orgasms šķita kaut kas mistisks, noslēpuma plīvurā tīts, patlaban ārsti zina, ka baudas centri atrodas galvas smadzeņu vidusdaļā. Orgasms, kas rodas laba seksa rezultātā, neatšķiras no labsajūtas, ēdot šokolādi, pērkot rotas, skatoties aizraujošu filmu vai kolekcionējot pastmarkas. Ķīmija visos variantos ir vienāda,” skaidro profesore un stāsta par gadījumiem, kad cilvēks nonācis vairākās atkarībās – narkotiku, alkohola vai azartspēļu – plus dzīvojot virtuālajā telpā, vairs nespēj kontrolēt pat fizioloģiskos procesus, stostās un dabiskās vajadzības kārto gultā. Emocionālie pārdzīvojumi var būt tik baisi, ka cilvēkam rodas infarkts, un viņš nomirst. “Pie manis nāk pacienti un lūdz: atgrieziet mani īstenībā, es vairs nepazīstu sevi. Ja cilvēks ir piedzēries, viņam objektīvi ir redzes dubultošanās, bet virtuāli atkarīgais skatās spogulī un redz nevis sevi, bet kādu citu vai vairākus tēlus. Tā ir sātaniska spēle.

Tiekdamies pēc zināšanām, Fausts Mefistofelim pārdeva dvēseli, un arī virtuālā realitāte ir manipulācija ar mūsu gara pasauli. Virtuālā realitāte saka: tu esi zemes karalis, vari sist, izvarot, piedzīvot ekstāzi, un neviens par to tevi netiesās. Bet ir labs sakāmvārds, ko cilvēki aizmirsuši: tikai siers peļu slazdā ir par brīvu. Gēte teica: viss man der, bet ne viss man ir vajadzīgs. Ir jābūt iekšējai sajūtai, cik tālu cilvēks var iet un kad jāapstājas. Vai zināt pasaku par ļaudīm, kas nonāca zelta, dimantu un spīguļu kalnā? Katram bija ļauts paņemt tikai vienu lietu. Pretējā gadījumā, austot saulei, visi aizietu bojā. Taču ļaudīm nebija sāta sajūtas, viņi grāba un piestūķēja kabatas ar zeltu, līdz uzausa saule un visus sadedzināja. Neviens cilvēks uz pasaules nezina brīdi, kad viņa psihe var izļodzīties. Vai ir vērts riskēt? ” vaicā Ināra Roja, bet es atceros izmisušo vīrieti Andri un trīs gadus ilgo platonisko mīlas stāstu, kas datēts ar 21. gadsimtu.

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve"/ Foto: Shutterstock