Skolotāja aizrāda, ka neprotu audzināt meitu. Pašai viņai bērnu nav...

„Biju pamatīgā šokā, pirms pāris dienām aizejot pakaļ uz skolu savai pirmklasniecei. Klasē mani sagaidīja manāmi satraukta klases audzinātāja un teica, ka viņai vajagot ar mani parunāt. Pār muguru pārskrēja tirpas. Tā kā mana Sāra ir dāma ar raksturiņu un sev pāri darīt neļauj, droši vien sakāvusies ar kādu, es nodomāju.

Saku: protams, es uzmanīgi klausos. Izrādās, meita histērijā izskrējusi ārā no ētikas stundas, raudājusi, ka neies atpakaļ, un stāstījusi klases audzinātājai, ka skolotāja kliedz un purina viņu aiz rokas. „Lūdzu, lūdzu, nevediet mani atpakaļ uz ētiku - man ļoti bail no skolotājas,” mazā bijusi asarās. Audzinātāja nobrīnījusies, jo Sāru tādu redzējusi pirmoreiz. Viņa ir droša un draudzīga meitene, skolā paklausīga, labi mācās, un līdz šim nevienam pedagogam ar viņu problēmas nav bijušas. Man nebija ko teikt – jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta. Iekšā viss vārījās, jo šo skolotāju pazīstu no bērnības. Arī es pie viņas savulaik mācījos un cīnījos ar paniskām bailēm. Atceros, meklēju visādus attaisnojumus, lai tajās dienās, kad ir ētika, „saslimtu” un neietu uz skolu. Vai tiešām arī manam bērnam tagad būs jāiet cauri šim murgam?

Skolotāja sagrābj aiz rokas un krata

Mājās prašņāju meitiņai, kas tad īsti noticis tai stundā. Pēc viņas teiktā, klasesbiedrs bakstījis mugurā, lai iedod dzēšgumiju. Sāra nav devusi, abi laikam strīdējušies, viņš ar pildspalvu sāpīgi bakstījis atkal un atkal, līdz Sāra skaļi iekliegusies, lai izbeidz traucēt. Skolotāja pienākusi klāt, stingri sagrābusi manu meitu aiz rokas, kratījusi viņu un pacēlusi balsi. Mazā tad ļoti nobijusies, izrāvusies un aizskrējusi prom.

Otrā rītā devos izrunāties ar skolotāju. Salīdzinot ar iepriekšējo vakaru, pārsteidzošā kārtā biju mierīga un nepavisam ne noskaņota uz konfliktiem, vienkārši vēlējos noskaidrot, kas īsti notika, kas noveda meitu līdz histērijai. Labi, Sāras versija par notikušo nu man bija, arī priekšstats par šo skolotāju man jau no bērnības ir, gribēju uzzināt skolotājas versiju, lai varētu objektīvi spriest.

Atkal sajutos kā bižains skolas skuķis

Skolotājai stādījos priekšā kā Sāras mamma, teicu, ka vēlētos parunāt par situāciju, kas notika stundā, kāpēc mana meita bija tādā panikā. Jau pēc pirmajām frāzēm burtiski sastingu - skolotāja mani kā bērna vecāku uzrunāja uz „TU”. Saprotu, ka viņa acīmredzot atceras mani no skolas gadiem un skolotājas acīs joprojām esmu naivais bižainais skuķēns, bet - atvainojiet, man ir gandrīz 30 gadi, un Sāra tomēr nav mans pirmais bērns, kurš mācās skolā! Par attiecīgo situāciju skolotājai bija sava, nelokāma versija – mans bērns esot trokšņojis, grozījies, runājis pretī... Centos pastāstīt, ko meita man sacīja, bet skolotāja tikai mala savu: cik esmu slikta māte, ka neesmu iemācījusi bērnam, ka pedagogam pretim runāt nedrīkst. Un ka mana Sāra viņas 25 gadu darba stāža laikā esot vienīgais gadījums, ka bērns ir tik izlutināts. Vārdu pa vārdam, un viņa sāka pacelt balsi, ka neprotu savus bērnus audzināt un tā tālāk. Tas bija TIK pazemojoši! Savos nepilnos 30 gados atkal sajutos kā skolas skuķis, kuru var bez ceremonijām nolamāt, nevis civilizēti apspriesties un atrisināt situāciju kā divi pieauguši cilvēki. Skaļi to, protams, nepateicu, bet pie sevis nodomāju – savu priekšmetu viņa varbūt iemāca labi, un arī darba pieredze ir cienījama, bet metodes nu gan ir diezgan apšaubāmas. Varbūt pie vainas fakts, ka pašai skolotājai bērnu nav, un viņai ir diezgan attālināts un galvenokārt teorētisks priekšstats par bērniem, kuri tomēr nav gluži malkas pagales? Tagad, kā izskatās, viss ir daudz maz nokārtojies, Sāra vairs neprotestē doties uz ētikas stundām, bet rūgtums palicis. Kāpēc skolā jāstrādā šādiem pedagogiem, kuri sava šerpā rakstura dēļ liek ciest bērniem?”