Elita Patmalniece aicina visu darīt ar mīlestību
Kur Elita Patmalniece – tur krāsas, jautrība, košas detaļas, uzdrīkstēšanās, vārdu sakot – šovs! Tā esam pieraduši. Viņa pati to nemaz nenoliedz: “Kas tad es esmu? Dzīves aktrise!”
Ar mākslinieci Elitu Patmalnieci tikāmies dažas dienas pirms Ziemassvētkiem, kad gaidīja kārtējo pasaules gals. Elita sagādājusi skaistu, lielu, kuplu egli, papildinājusi savu mūždien ekstravaganto frizūru ar pāris efektīgām rozēm melnā un sudraba krāsā. Viņa plivinās pa savu izsmalcināti kičīgo dzīvokli ar šampanieša glāzi rokā, izrotājusies ar maziem, melniem spārniņiem. Kā melns eņģelis pirms pasaules pēdējā šova.
Protams, kuram gan tā īsti bail no kaut kāda pasaules gala. Katrs no mums piedzīvojis vismaz pāris personisko pasaules bojāeju – Elitai tādas bijušas vairākas. Mammas pāragrā aiziešana. Jau vairākus gadus nav arī viņas mīļā, mīļā tēta. Un Jānis. Jau trešie Ziemassvētki bez Jāņa Groduma. Tieši Ziemassvētku laikā viņi satikās.
Vairs nekreņķēšos ne par ko
Labā ziņa par pasaules galu – arī tas pāriet. Katrs mēs savā dzīvē esam to pieredzējuši, un arī to var pārdzīvot.
Kad esi pieaudzis, uz lieliem zaudējumiem skaties citādāk nekā bērnībā. Man bija desmit gadu, kad nomira mamma. Viņa gadu slimoja, kļuva pavisam tieva, beigās bija uz gultas. Tā bija trauma, pēc tam visu mūžu baidījos, lai tikai tētis nenomirst. Kāda mana draudzene, psiholoģe, tā arī teica: “Elita, tu divdesmit piecus gadus esi kreņķējusies.” Ja tā padomā – tiešām. Agrāk bija briesmīgi bail no nāves.
Tētis vienmēr teica: “Kad aiziešu pensijā, atpūtīšos.” Aizgāja pensijā, saslima, un tad bija jāmirst. Varēja vēl dzīvot. Tētis tik mīļš...
Un tad – Jānis. To nāvi tu uztver jau citādāk nekā, kad tavi vecāki mirst. Mums bija divarpus gadu kopā – tik maz! Jānis teica: “Kāpēc mēs nesatikāmies divdesmit gadu ātrāk? Tad mana dzīve būtu citādāka.” Tas bija Ziemassvētku laiks, kad Jānis pie manis atnāca – kā dāvana. Toreiz tas bija brīnums... Kad tu dzīvo kopā ar cilvēku, turi viņa roku, esi tik laimīgs, un tev liekas – tas nekad nebeigsies. Un tieši tad tev viņu atņem. Un tu atkal dzīvo, kā dzīvojis, ej visur viens, strādā, nāc mājās... Es viņu nekad neaizmirsīšu. Bet, kā raksta, laiks kā smiltis iztek cauri pirkstiem, viss izzūd.
Laika dziedinošais spēks.
Manā horoskopā rakstīts, ka man ātri sadzīst brūces. Bet tāpat katru dienu iedomājos, re, tepat jau ir arī Jāņa bilde.
Nezinu, kā var tikt pāri visiem kreņķiem... Varbūt, kad kļūsti vecāks, uztver to citādāk. Ārēji neizrādi, bet iekšēji tik un tā kreņķējies, sāp... Nesen nolēmu: pietiek! Nekreņķēšos vairs ne par ko! Nu, bet tas jau Dieva ziņā.
Dieva ceļi neizdibināmi. Kāpēc viņš dod un kāpēc ņem?
Atceros, kad tētis bija slims, vienu dienu pieceļos un skatos: saule tik skaista. Un tad es domāju: nu kā viņa var būt tik skaista, kad tētis ir slims. Bet es domāju, ka viss ir Dieva griba un jāpieņem, kā ir. Varbūt mēs to nesaprotam... Gribas jau, lai tas otrs cilvēks ir blakus. Bet kuram tagad viegli? Nevienam nav viegli, arī tiem, kam ir ģimene. Katram ir sava dāvana. Kādam otra cilvēks ir dāvana, citam ģimene ir dāvana, citam tas, ka var kaut ko uzzīmēt, ir dāvana. Katru Dievs apdāvina pa savam – un to vajag izmantot.
Nenotiek, nenotiek – kamēr atkal notiek
Kāds tev bija pagājušais gads?
Nu, kas tad tāds bija? Nekā jau tāda. Pēdējā laikā ne nu gluži rutīna, bet šķiet, ka viss atkārtojas. Uztaisi izstādi, uztaisi šovu – nu un? Liekas, tas pats vien ir. Kāpēc neviens neteica, ka kļūsi vecs un viss atkārtosies... Esmu atklājusi, ka dzīve iet tādās kā joslās. Vienu brīdi šķiet, ka nav vairs iedvesmas vai viss atkārtojas, un tad atkal nāk uzplūds, un tu kaut ko foršu izdomā.
Jā, grib kaut ko jaunu, bet tajā pašā laikā pieprasa, lai tas jaunais ir tas, kas esi bijis visu laiku. Tas vecais tu. Man tā ir bijis, kad man saka: “Uztaisi kaut ko jaunu.” Bet tad atnāk un beigu beigās nopērk kaut ko no iepriekšējiem darbiem. Jo grib to pašu, ko visu laiku, krāsainu un priecīgu.
Ko dari, kad nav iedvesmas un liekas, nekas nenotiek?
Nenotiek, nenotiek, un nākamajā dienā notiek. Visu laiku jādarbojas. Tagad esmu pieaugusi, sapratusi, kas es esmu. Bet pie tā nevar apstāties. Tā ir tā laime būt māksliniekam – kaut kas ienāk galvā, kaut ko izdomā, uzzīmē, uzšuj... Kā Ojārs Pētersons saka, mākslinieks ir tas, kam ienāk prātā.
Kad neko vairs negribas, nekas neinteresē, tad jau ir beigas. Cilvēks dzīvo, kamēr viņam gribas darīt. Kad mēs Latgalē vecaimātei teicām, lai atpūšas, cik var nest tās nastas, viņa vienmēr atbildēja: “Atpūtīšos priedītēs.” Kapos, nu!
Tagad arī – biju tā nostrādājusies, ka domāju: lai taču nāk tas pasaules gals! Es gulēšu, lai notiek kas notikdams. Bet tu dari visu, kas tev jādara, nopērc eglīti, izrotā, izdari vēl kaut ko... Jo nevari nedarīt.
Tas ritenis jau griežas neatkarīgi no mums, nekur nevari izsprukt. Mēs nemaz nevaram to ietekmēt, tāpēc varbūt nevajag kreņķēties par to, ko nevaram mainīt. Vienkārši jādara labākais. Reizēm tā ir, ka visu nevar izdarīt. Bet varbūt nemaz nav jāizdara? Jāatlaiž. Lai laiks iet, kā iet. Bet tad atkal saproti, ka laiks ir svarīgākais un dārgākais, kas tev ir. Tas tik ātri skrien, un viss tik ātri paiet.
Citreiz šķiet: nu kam tas viss ir vajadzīgs? Kāda jēga tam, ko tu dari? Bet tad atkal – kas tad ir tā lielā jēga? Cilvēki nodzīvo dzīvi un beigās saprot – nav nekādas lielās jēgas. Šitā arī ir jēga: kamēr tu dari un esi kādam vajadzīgs, tikmēr ir jēga. Cik es varēšu, tik darbošos – un, cik darbošos, tik būšu dzīva. Un tad, kad vairs nevarēšu, tad jau būs jāmirst. Dzīve ir tik ilgi, kamēr tu daries un ņemies.
Dzīves aktrise. Multimāksliniece. Cilvēks
Tas ir normāli. Tas laikam ir asinīs. Reizēm sanāk melnais humors – gribas izspert kaut ko tādu. Tā jau laikam ir: dzīves aktrise, nemaz nav jāiet uz teātri. Dzīvē viss tāpat notiek, tu tik ņemies pa vidu.
Kā Renārs dzied, citam galvā kurpes un somas, citam putni. Man galvā ir gan kurpes, gan somas, gan putni. Vajag visu. Manam brālēnam kāds bija tā arī bija teicis: “Tai jau galvā putni.” Tas par mani. Man gan pašai liekas – normāls cilvēks. Kas tur tāds? Un, ja mēs tā runājam, kas tad vispār ir normāls? Nē, nu, es dzīvoju arī kaut kādā sapņu pasaulē, bet esmu arī pietiekami liela reāliste. Dzīve katru noved pie tā, kas viņš ir. Piemēram, reizēm domāju: kas es esmu, ko es daru...
Un?
Pirmais – es esmu cilvēks. Vispirms jābūt cilvēkam. Vienreiz pie kases lodziņa man prasa: “Kas jūs esat?” Saku: “Kā – kas. Cilvēks!” Mana draudzene saka: “Saki – māksliniece!” Es atkal: “Kāda māksliniece, parasts cilvēks!” Tā mēs tur ņemamies, bet, izrādās, bija jāsaka – juridiska persona vai privātpersona.
Kas es par mākslinieci? Ir īsti mākslinieki. Es vienkārši visu mūžu esmu darījusi to, kas man patīk, un tas ir super. Ingrīdai Pumpurei reiz prasīju padomu, kā labāk darīt, tā vai tā, to vai to... Viņa man teica: “Elitiņ, dari visu!” Tā arī daru.
Bet tu varētu darīt tikai kaut ko vienu, ielikt sevi kaut kādos rāmjos?
Es tā domāju – ņemos uz visām pusēm, zīmēju, šuju, apdrukāju kreklus un salvetes, piedalos šovos un koncertos... Sanāk, ka esmu multimāksliniece. Bet laikam bez tā nevaru. Tā ir liela laime, kad tā padomā – kad nav baigi jāmokās – un vienkārši ņem un dari. Kad vēl strādāju Rīgas Modēs, teicu, ka man viss iet kā pa diedziņu. Mana draudzene brīnījās: “Kā tu tā vari teikt?” Bet tā ar’ man iet – kā pa diedziņu. Ko es melošu? Var jau būt, ka vajadzētu vairāk pamocīties... Bet priekš kam? Dzīvē tāpat ir visādas mokas.
Tieši tā. Agrāk, kad kāds kaut ko pasūtīja uzzīmēt, es arī uz vietas ņēmu un uzzīmēju. Man saka: “Nerādi taču, ka vari tik ātri uzzīmēt. Tev nemaksās tik daudz, ja redzēs, cik tev tas ātri.” Bet ja man viss skaidrs? Uzzīmē, un viss! Tā dzīvē laikam iekārtots: citam ir jāmokās, citam ir viegli, bet nav citā lietā viegli. Viss vienmēr uz tādiem svariem.
Tas laikam stāsts par tām Dieva dāvanām...
...jā. Vienam vīrs, bērni, un ir laimīgs. Es arī vienmēr domāju – man būs vīrs, divi bērni, būšu kārtīga ģimenes māte, taisīšu ēst, maisīšos ar pavārnīcu visiem pa vidu... Bet dzīvē ir citādāk. Taču es nesūdzos! Nu jā, mamma pārāk agri nomira. Bet man tagad daudzas draudzeņu mātes ir kā mammas. Sanāk, ka man dzīvē bijušas un ir vairākas mātes. Man apkārt vispār ir ļoti daudz labu cilvēku. Es aizeju kaut kur ciemos, un visi ir priecīgi un laimīgi. Manam tētim tā bija – vienmēr visi bija laimīgi, kad viņš aizgāja ciemos.
Laikam. Liekas, neko jau tādu nedari, iejūties, uztaisi ēst viņu virtuvē, parunā, pasmejies... Vienkārši ir daudz foršu cilvēku apkārt.
Ieeju vannā, iededzu sveces katru vakaru... Ūdens un uguns attīra. Un tad es rodu mieru. Dieva laime, ka tev ir tā enerģija. Vakarā atnāc mājās kā sašļucis balons, bet no rīta piecelies – atkal gribas kaut ko darīt. Tas kā avots izplūst no zemes, un tu atkal esi laimīgs.
Cilvēki nesaprot, ka laime ir ikdienā. Piecelies, iedzer kafiju, kaut ko izdari, nopērc puķīti, ieliec vāzē, uztaisi kaut ko ēdamu, satiec foršus cilvēkus. Enerģija un prieks uzrodas ne no kā – it kā no zemes. Tāda muļķa laime varbūt... priecāties par niekiem.
Tā bieži mākslinieki saka. Bet kā prieku atrast mums, parastajiem cilvēkiem?
Nu kuram tad viegli? Es taču arī esmu parasts cilvēks. Dažreiz ej no punkta A uz punktu B, velc to dzīvi un sevi pašu kā smagu nastu. Un visi apkārt tādi paši... Svarīgi, ka vienā brīdī saproti: johaidī, tu esi aizmirsis priecāties! Vajag priecāties, izkustēties – kaut vai padejot! Prieku vajag!
Jāatceras, kā bija jaunībā, kad atskanēja kaut kāda mūzika. Likās – es ģībstu! Mīļākais gabals! Bet tagad... Tās emocijas ir vajadzīgas. Šogad vismaz divreiz izdejojos. Tik forši. Otrā dienā pēc vienas balles laukos paiet nevarēju. Un domāju – tas ir labi. Ir jāizkustas – citādi tu esi sastindzis, pārņemts ar ikdienu, nav nekāda kaifa.
Brīnumi jāgaida vienmēr. Tā jau ir, gadi iet, un liekas – vai tad vispār vēl kāds brīnums notiks. Bet ir tie brīnumi notikuši. Un notiks! Tikai tev jābūt gatavam. Tev jābūt kā iekoptam laukam, neko nevar atstāt novārtā. Visu laiku jāpiestrādā, jāņemas ar sevi. Nevar nolaist asti, sēdēt un gaidīt kaut ko. Vienmēr esmu uzskatījusi: lai cik cēls mērķis, foršākais tomēr ir ceļš, pa kuru ej uz mērķi. Pēc tam kad to sasniedz, gadās, ka tas kaifs nemaz nav tik liels. Bet, kad esi procesā, dari, kas jādara, notiek tāda kā ķīmija, un tas brīnums tevi aplaimo visnegaidītākajā brīdī.
Rokzvaigzne sakņu veikalā
Man patīk apņemšanās. Gads kā nogrieznis. Tas beidzas, un tu atkal sāc kā no baltas lapas. Jūties brīvs atkal. Kādreiz rakstīju apņemšanās uz papīra, bet tas likās jocīgi. Tagad es apņemos galvā. Kaut kādus plānus vajag, jo kaut kas no tā tomēr notiek. Tā ir iespēja būt citādākam, labākam.
Pagājušā gada apņemšanās piepildījās?
Ai, nu tā pa pusei.
Lai visiem būtu labi, kaut ko tādu... Bet dzīve ir dzīve, nekad jau visiem labi nebūs. Visiem ir savi prieki un bēdas. Ja mēs visi būtu baigi laimīgie, būtu jau paradīzē.
Kāda ir šā gada apņemšanās?
Visu jau nevar stāstīt, izrunā, un beigās nekas nenotiek... Bet noteikti domāju vairāk pievērsties savai daiļradei. Gribētu kaut ko vairāk darīt, lai producētu to, ko esmu sastrādājusi. Vispār domāju, ko tālāk darīt. Tagad cenšos atteikties no visa liekā. Kā Rodēns teica – skulptūra rodas tad, kad atskaldīts viss liekais. Man patīk vienkāršība. Ir svarīgi vienkārši, tieši un skaidri parādīt to, ko gribi pateikt. Pie tā šogad piestrādāšu.
Labi, gleznās es lieku krāsas. Domāju – kurš cits, ja ne es – jāliek tās krāsas. Bet arī tur jāmeklē kaut kas jauns. Princeses jābeidz gleznot, tās jau ir apnikušas. Pastāvēs, kas pārmainīsies! Nevar palikt par kaut kādu salona gleznotāju, kurš taisa tikai to, ko publika prasa. Jāmeklē savs ceļš. Jāmeklē visu mūžu.
Ko tad es esmu izdarījusi? Neko neesmu izdarījusi! Man vēl tik daudz jāizdara! Visu laiku kaut kas jauns jādomā, jāmeklē, citādi iestājas rutīna. Bet tik un tā – tagad jāatmet viss liekais un jāiet citā līmenī. Varbūt kaut kas pilnīgi jauns jādara? Kāpēc, piemēram, es nevarētu būt rokstārs? Man bija tāds sapnis bērnībā.
Savā ziņā tu esi mūsu mākslas rokstārs. Tiešām gribēji kļūt par rokzvaigzni?
Visvairāk es gribēju būt pārdevēja sakņu veikalā. Atceros no bērnības to pārdevēju: viņa svēra kartupeļus, un viņai bija gredzeni uz visiem pirkstiem. Man tā patika! Vēl es gribēju strādāt ātrajā palīdzībā par feldšeri tāpat kā mans tētis, palīdzēt cilvēkiem.
Mamma bija šuvēja. Es jau arī visām lellēm šuvu kleitas. Bet, kad aizgāju pie tēta uz darbu, tā bija pavisam cita dzīve. No „Zelta liepas” viņiem atveda pusdienas, visi halātos sēž un ēd, visi tie notikumi, kolosāls kolektīvs... Tētis Ogres rajonā zināja visas mājas, par visām viņam bija ko pastāstīt: šitajā mājā man čigāns zivis atnesa, tajā atkal tas... Tā kā biju feldšera meita, skolā vienmēr pirmā gāju uz potēm. Visiem bail, bet es zinu: nē, man jāpārvar bailes, jo mans tētis taču ir ārsts. Gribējās palīdzēt cilvēkiem.
Tu to dari – savā veidā. Tu radi prieku.
Man ir laime, ka visu nepaturu sevī, ka varu to izlikt uz āru. Kā Baiba Sipeniece man reiz teica: “Tu savu seksuālo enerģiju sublimē tērpos.” Kāda vaina tērpiem – lai ir krāšņi! Tad es satiku Jāni un visu sevi atdevu viņam. Tagad Jāņa vairs nav, un es visu savu enerģiju atdodu cilvēkiem. Katrs cilvēks, ko mēs satiekam, kaut ko maina.
Bet Jānis bija tāda kā esence, kas tika man dota. Tas būs kā nospiedums uz visu mūžu. Es domāju, kā būtu, ja nebūtu satikusi Jāni? Stulbi būtu... nabadzīgi. Bet to Dieva plānu jau nevar saprast. Mēs jau dzīvojam šajā dzīvē tikai mazu posmiņu. Kas tas ir pret mūžību? Cepamies te kā skudras. Tomēr dzīve ir skaista.
Dari ar mīlestību
Šis ir laiks, kad visi viens otram novēl laimīgu jauno gadu. Ko tu vari pateikt par laimi?
Ne vienmēr notiek tas, ko tu gaidi. Tā ir. Bet jautājums – kā tu to uztver. Es esmu vairāk laimīga nekā nelaimīga. Kāpēc justies nelaimīgam? Man nepatīk. Un sāpēs, pārdzīvojumus nevar, nevajadzētu gleznot. Cits to gleznu nopērk – un viņam uz to jāskatās. Kad man ir slikti, es cenšos negleznot. Bet tik un tā reizēm sanāk. Nevar jau visu laiku tikai saldi un priecīgi – kāds esi, tā tu arī zīmē. Tā jau saka: lai ko tu gleznotu, tas nav nekas cits kā pašportreti.
Un kas tur slikts? Vajag kādreiz kādu asariņu. Reizēm jau prasa – kāpēc gleznā tai princesei skumjas acis? Man pašai bieži ir skumjas acis. Jābūt kādam līdzsvaram, nevar vienmēr būt smaidīgs makdonalds...
Ja tagad būtu jāsaka jaunā gada uzruna – ko tu teiktu?
Tie, kas visu laiku domā un domā kaut ko darīt, lai dara! Lai pārstāj vienreiz domāt un rīkojas! Lai uzdrošinās! Bet tie, kas tikai dara un dara, lai apstājas un padomā, ko īsti viņi dara un kāpēc. Katram jāpiebremzē sava aktīvā puse un jāaktivizē otra puse. Un vēl es gribu pateikt, ka mīlestība ir viss. Dzer kafiju, taisi ēst, skaties, kā snieg sniegs, satiec draugus... Visu dari ar mīlestību.
Košā Elita Patmalniece – katrā pasākumā jaunā tērpā
Ieva Raiskuma, žurnāls „Patiesā Dzīve” /Foto: Karlīna Vītoliņa, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
