Māsa izjauca manu lielo mīlestību

Ar Jāni sākām draudzēties tehnikuma laikā. Tolaik biju 2. kursā, mācījos par sekretāri, viņš - par auto atslēdznieku. Staigājām pa skolu, rociņās sadevušies, no kopmītnēm uz skolu gājām reizē – viņš vienmēr nesa manu mapi un somiņu, pie otras rokas biju es. Pēc nodarbībām kopā pastaigājāmies pa parku aiz tehnikuma. Gribējās, lai arī brīvdienās mēs varētu satikties – braukt viens pie otra ciemos. Dzīvojām netālu, nieka 15 km, bet mani vecāki bija kategoriski pret to, viņi uzskatīja, ka man primārais ir iegūt izglītību, nostabilizēties dzīvē, un tad varēšu darīt, ko vēlos. Domāju, ka dziļi sirdī māte un tēvs baidījās, ka arī es, vēl būdama nepilngadīga, varētu kļūt par vientuļo māmiņu, ka tas sanāca māsai, kura ir četrus gadus vecāka par mani.

Pienāca manas prakses laiks. Tētis bija sarunājis, ka varēšu praksi nostrādāt viņa bērnības draugu firmā, kura diemžēl atradās gandrīz vai otrā Latvijas malā - 200 km no manām mājām. Tā kā skolā vairs nebiju un ceļš maksā dārgi, satikties vairs nesanāca vispār, taču tas netraucēja mums daudz sarakstīties ar mobilā tālruņa īsziņām un vēlu vakaros, kad operatoram bija lētais tarifs, sazvanīties un stundām ilgi pļāpāt.

Jānis pieteicās armijā

Tad Jānim pēkšņi saslima mamma, un nācās skolu pamest, jo citu apgādnieku viņam nebija, vajadzēja palīdzēt mājās un, godīgi sakot, nepietika arī naudas skolai. Mamma pēc pāris mēnešiem nomira, Jānis neklātienē pabeidza vakara vidusskolu, viņam bija sapnis iestāties toreizēja Policijas skolā Kauguros, jo tur bija pieklājīga stipendija, un viņam bija arī sapnis kļūt par policistu. Tajā gadā iestāties neizdevās lielā konkursa dēļ, un viņš pieteicās obligātajā militārajā dienestā. Jānis ļoti regulāri rakstīja man vēstules, sazvanījāmies, un tad kādā sarunā viņš teica, ka būtu ļoti priecīgs, ja es varētu atbraukt pie viņa ciemos uz Rīgu, uz armijas daļu.

Vecākiem teicu, ka braucu pie draudzenes uz Rīgu, lai nerastos aizdomas. Atceros kā šodien: braucu ar vilcienu uz Rīgu, tālāk ar tramvaju līdz Krustabaznīcas ielai, un tālāk gāju gabaliņu kājām, turot pie auss telefonu, Jānis man stāstīja, kur iet, lai neapmaldītos, jo Rīgu ļoti slikti pārzināju. Visu laiku pa galvu jaucās domas, ko viņam teikt, ka viņš būs mainījies, jo nebijām redzējušies gandrīz gadu. Kad veiksmīgi biju nokļuvusi galā, Jāni nācās nedaudz uzgaidīt. Un tur jau viņš nāca. Viņa gaišie garie mati tagad bija īsi apgriezti, bet pasakaino smaidu jau pa gabalu varēja redzēt. Šķita, ka no uztraukuma sirds pa muti izlēks laukā - sāku skriet viņam pretī, viņš mani pacēla gaisā un grieza riņķī, sajutos tik viegla kā sniegpārsliņa.

Apskāviens, kas izsaka vairāk nekā simtiem vārdu

Saskūpstījāmies un viņš mani apskāva, turēja cieši, cieši, kā toreiz skolā. No uztraukuma bēru vārdus kā pupas, bet Jānis neteica neko, un šis klusums mani nedaudz biedēja. Jautāju, kāpēc viņš klusē? Viņš atbildēja, ka reizēm apskāviens izsaka vairāk nekā simtiem vārdu, kuri aizplūst pa vējam. Laiciņu pastāvējuši, sadevāmies rokās un staigājām pa teritoriju, tad apsēdāmies uz soliņa un Jānis jautāja, kā viņš man patīk šāds? Man patika, kaut gan īsais griezums izskatījās neierasti - biju pārāk pieradusi pie viņa garajiem cirtainajiem matiem, un tagadējais uniformā tērptais Jānis šķita kā cits cilvēks. Pienāca nākamā tikšanās reize, vēl viena – atkal smējāmies, skūpstījāmies, pļāpājām, reizēm apskāvušies klusējam. Īstenībā biju lepna: mans puisis pastāstīja, ka dienē Goda sardzes rotā un stāv goda sardzē pie Brīvības pieminekļa.

Tuvojas 18. novembris. Pierunāju vecākus un aizbraucām noskatīties parādi, man ļoti gribējās to redzēt, jo zināju, ka viņš arī soļos. Ļoti gribējās, lai kādās brīvdienās viņš varētu atbraukt pie mums ciemos, bet zināju, ka ar vecākiem nav jēgas par to runāt, jo tētis pateiks kategorisku NĒ. Pēkšņi vecākiem bija jābrauc uz attālas radinieces bērēm Krievijā, un tas neticamā kārtā sakrita ar nedēļas nogali, kad Jānim bija ļauts doties uz mājām. Sarunājām, ka Jānis atbrauks pie manis, un pavadīsim kopā savu ilgi gaidīto nedēļas nogali divatā. Atceros, kā gāju pretī uz pieturu, uztraukumā vēl sajaucu sienaspulkstenī lielo rādītāju ar mazo un aizgāju stundu agrāk :). Pārsalu, jo ārā bija ass vējš. Piebrauca autobuss, beidzot ieradās mans ilgi gaidītais ciemiņš. Garie 2 kilometri, ko vējā gājām līdz mājām, šķita īsāki kā jebkad. Mājās uzvārījām sev lielas krūzes ar kakao, ielīdām gultā zem segas, skūpstījāmies, skatījāmies filmu, gatavojām vakariņas, atkal skūpstījāmies, kamēr iemigām. Filmu pat nemaz neredzējām, aizmirsām, ka jāskatās :) Pārgulēt nepārgulējām, jo Jānis cienīja mani un manu uzskatu, ka sekss man pirmo reizi mūžā būs ar vīrieti, ar kuru precēšos. Taču arī bez seksa mums bija pasakaini labi. Brīvdienas paskrēja vēja spārniem, ar asarām acīs palaidu savu dārgumu atpakaļ uz kazarmām.

Māsa piekodināja būt prātīgai un neiekrist kā viņai

Pienāca vēl viena tikšanās reize, vēl dažas. Atkal vecākiem teicu, ka braucu pie draudzenes. Par nelaimi, man sabojājās telefons, bet māsa laipni iedeva savējo, lai varu papļāpāt ar Jani. Neko sīkāk par savu puisi negribējās viņai stāstīt māņticības un arī vecāku dēļ, bet Antra, nojautusi, ka man ar kādu veidojas attiecības, sāka izprašņāt. Liku viņai apzvērēt, ka nevienam neko nestāstīs, un viņa apsolīja, tikai brīdināja, lai es uzmanoties – re, kā viņai sanācis ar lielo mīlestību, no kuras palikušas pāri tikai atmiņas un dēls, kurš jāved skolā un jāaudzina vienai. Protams, apsolīju būt prātīga. Sarunāju ar māsu, ka tad, kad Jānim armijas laiks būs beidzies (vēl bija palikušas pāris nedēļas), varēsim kādas dienas padzīvoties pie viņas – lai arī dzīvoklītis maziņš, sarūmēsimies (tā kā pati joprojām dzīvoju pie vecākiem, nevarēju Jāni tur vest, jo sāktos tēta spriedelēšana par dzīvi, attiecībām utt.) Pateicu Jānim savu ideju, viņš bija sajūsmā.

Tas bija tikai joks

Vairs neatceros, kāpēc, bet Jānis no armijas negaidīti tika palaists pāris dienas ātrāk nekā noteiktajā datumā. Mīļotais, vēlēdamies sagādāt pārsteigumu, neko man nestāstīja un gribēja ierasties pie manis māsas dzīvoklī ar ziediem. Kā vēlāk no Jāņa uzzināju, viņš jau bija aizbraucis līdz Cēsīm, zvanījis māsai un jautājis precīzu adresi. Mana dzīves norūdītā, skarbā humora cienītāja māsa pajautājusi, vai viņš ir pārliecināts, ka ir šeit gaidīts un ka šāds pārsteigums būs veiksmīgs. Jančuks bijis neizpratnē, jautājis, kāpēc ne, un Antra, vēlēdamās viņu pakacināt, smiedamās pateikusi, ka viņai aizdomas: man esot cits draugs. Klāt nebiju un sarunu varu tikai atstāstīt, bet Jānis bijis tik sagrauts, ka neko daudz neesot spējis vairs pateikt. Viņš, protams, māsas vārdus uztvēris nopietni, noticējis, un vairs viņu nav pārliecinājuši Antras paskaidrojumi, ka tas esot tikai joks. Tālāko laiku atceros kā murgā. Māsa, saprazdama, ka laikam savārījusi problēmas, uzreiz zvanīja man un atvainojās. Neesot domājusi, ka viņas nevainīgo jociņu puisis paņems par pilnu.

Bet ja nu tomēr?

Mēģināju ar Janci sazināties un paskaidrot, ka tā nav taisnība, bet visi mani centieni atdūrās kā pret sienu. Nesapratu, kāpēc tā, un ļoti pārdzīvoju, ka mans Jančuks izrādījās tāds – secināju, ka nemaz viņu nepazinu. Pēc kāda gada dzīvē viss pamazām sāka nokārtoties – atradu darbu, dzīvoklīti, arī privātajā jomā gāja cerīgi (man simpātijas izrādīja kāds cits puisis, kurš tobrīd šķita jauks), taču nepabeigtās attiecības nedeva mieru. Kādu dienu joka pēc Draugiem.lv meklētājā ierakstīju viņa vārdu un uzvārdu, un uzklikšķināju uz profila. Uzrakstīju Jānim, ka, protams, neceru uz atbildi, bet gribu viņam pateikt, ka joprojām nejūtos vainīga toreizējā situācijā un varbūt varam kādu vakaru satikties uz tējas tasi, lai aprunātos, kā klājas. Atbilde pienāca gandrīz nekavējoties. Jā, viņš saprotot, ka tas, iespējams, bijis joks, bet kāda atšķirība, nekas jau neesot vairs labojams. Bet Antra acīmredzot esot ļoti laba aktrise, jo tajā brīdī esot noticējis, ka tā ir taisnība.

Māsai jau sen esmu piedevusi, Jānis tagad dienē profesionālajā dienestā, uzturam draudzīgas attiecības, šad tad satiekamies, papļāpājam pie kafijas tases, aizejam uz kādu klubu padejot, bet tas arī viss. Joprojām pēc mūsu šķiršanās ilglaicīgas attiecības mums nav izdevies izveidot - ne vienam, ne otram. Ar prātu jau saprotu, ka acīmredzot tas joks bija liktenis, kas izraisīja reakciju, kura, iespējams, būtu atklājusies citā situācijā, bet sirsniņā tomēr kņud „bet ja nu tomēr...”?

Kasjauns.lv/ Foto: Shutterstock