Skolniece: "Palikām divatā ar mazo brāli, jo mamma aizbrauca strādāt uz Angliju..."

„Viņa aizbrauca drīz pēc pirmā septembra. Vēl tagad atceros — lietains rīts, un es skatos pa logu, kā lēnām aizslīd mammas augums: kā tāda ēna gar logu viņa aizvirzījās arvien tālāk un tālāk, līdz pazuda kaut kur tālumā. Es nespēju valdīt asaras, lai gan, prom ejot, mamma piekodināja, lai neraudu, jo viņa pavisam drīz būs atpakaļ un galu galā — katru dienu mums zvanīs. Viss būs kārtībā. Brālis saldi gulēja, viņš pat nejuta mammas buču pirms aizbraukšanas... Pasēdējusi vēl kādu laiku pie loga, sapratu, ka jāsaņemas, jo tagad man jāparūpējas ne tikai par sevi, bet arī par brāli.”

„Sākumā man likās, ka ar ēst gatavošanu nevarētu būt nekādu problēmu, jo šad tad man patika pašiverēt virtuvē, taču, kad ēst gatavošana bija kļuvusi par ikdienas pienākumu, man riebās ieiet virtuvē. Strīdi ar brāli sākās tieši tādēļ — viņš gribēja ēst, un man bija jāgatavo. Uz manu piedāvājumu uztaisīt kādu sviestmaizi, kamēr beigšu pildīt skolas uzdevumus, viņš atkliedza, ka grib ēst un sviestmaizes jau apriebušās. Ēšana nebija vienīgais mūsu strīdu iemesls, jo kašķi sākās arī citu ikdienišķu sīkumu dēļ: nesakārtota māja, pastaigā neizvests suns, nenomazgāti trauki... Sadzīvot ar brāli bija tīrās šausmas, jo viņš bija ne tikai nekārtīgs, bet arī slinks. Reizēs, kad lūdzu viņam palīdzēt sakārtot māju, viņš mani atšuva, sakot, ka tas ir sieviešu darbs. Mammai abi teicām, ka viss kārtībā, negribējām viņu uztraukt.”

Uzzināju, ka brālis ir nesekmīgs

„Toreiz man bija 14 gadi, un man pēkšņi bija jākļūst pieaugušai. Jutu, ka mācībām atliek arvien mazāk laika, jo prātu nodarbina citas problēmas: neaizmirst samaksāt par gāzi, neaizmirst pierakstīt ūdens skaitītājus un laikus iemest lapiņu pastkastītē pie kāpņu telpas, neaizmirst samaksāt par pusdienām skolā... Bet trakākais vēl tikai sekoja. Īsi pirms atzīmju izlikšanas uzzināju, ka brālis divos mācību priekšmetos ir nesekmīgs, jo visu pusgadu nav nodevis nevienu (!) mājas darbu. Mēģināju viņu iežēlināt, sakot, ko teiks mamma, kad ieraudzīs liecību, jo viņa taču cenšas mūsu dēļ! Aizbrauca pelnīt naudu, lai mums varētu nopirkt nepieciešamo, lai mums nav jāknapinās. Laikam iedarbojās, jo jau nākamajā rītā Mārtiņš apsolīja uzzināt, ko viņš vēl var darīt, lai uzlabotu sekmes. Apjauzdams, ka sava slinkuma dēļ var sagraut mammas uzticību mums abiem, viņš beidzot ķērās pie mācībām, un viņam izdevās!”

„Viņa atbrauca Ziemassvētku vakarā. Ienākot istabā, mamma nometa zemē visas somas un šņukstēdama apskāva mūs. Viss bija tik haotiski, bet sajūta tik lieliska — mēs visi atkal esam kopā! Taču brīvdienas skrēja vēja spārniem, un mammai bija jāatgriežas Anglijā. Kādu rītu viņa paziņoja, ka šoreiz viņa grib, lai Mārtiņš brauc līdzi. Protams, lieki komentēt, ka brālis bija septītajās debesīs, taču es īsti nespēju saprast mammas lēmumu. Viņa teica, ka brālis ir jaunāks, tāpēc tur iegūtās zināšanas viņam nāks tikai par labu. Arī es pēc devītās klases varēšot braukt pie viņas...”

Iemācījos būt viena

„Mamma brāli aizveda uzreiz pēc Jaunā gada. Viņš sāka mācīties un bija ļoti apmierināts ar jaunajiem dzīves apstākļiem. Manu vientulību kliedēja draudzenes, jo nu man vairs nebija jārāda brālim piemērs, kā uzvesties, kā pareizāk dzīvot. Bija daudz jautrāk un bezrūpīgāk. Protams, pietrūka mammas un brāļa, taču laiks līdz vasaras brīvlaikam paskrēja nemanot. Visu vasaru pavadīju pie mammas un brāļa Anglijā, un tikai tur es pa īstam apjēdzu, ka mamma jau ziemā nedomāja palikt Latvijā. Viņai bija uzradies draugs — Ulrikam piederēja mazs garšvielu veikaliņš. Patīkams, pieklājīgs un vienmēr smaidīgs vīrietis... Mamma sapņo, ka arī es pēc skolas beigšanas pārcelšos dzīvot uz Angliju, taču es to vairs nevēlos. Man ir mūsu suns Reksis un draugs Gatis. Esmu pieradusi būt viena.”