Pārgulēt ar vīrieti tikai tādēļ, lai dabūtu bērnu. Vai tas ir godīgi?

“Neraugoties uz to, ka esmu it kā vēl diezgan jauna, zinu – laiks rit ātri, un pienāks arī tie četrdesmit. Būt vienai, kad tas notiks, es negribu. Tā kā man nav blakus cilvēka, no kura es vēlētos bērniņu, un tāda nav pat pie horizonta, es sāku apspriest ideju par to, ka pati varu izvēlēties savam bērnam potenciālo tēvu. Negribu lietot vārdu – darījums. Es vienkārši noskatītu no paziņu loka atbilstošu vīrieti un pieklājīgi lūgtu kļūt par mana bērna tēti. Protams, ir jābūt abpusējām simpātijām. Man pat ir šādi reāli cilvēki Vācijā. Svarīgākais kritērijs – lai šim cilvēkam būtu intelekts. Muļķi tādā tiešā nozīmē sev klāt nelaistu. Es tomēr domāju par gēniem.

Tā kā vairākās ģimenēs esmu strādājusi par auklīti, zinu pilnīgi noteikti – bērni man patīk, un es varu atrast kopīgu valodu ar bērniem jebkurā vecumā. Tāpēc esmu pilnīgi droša, ka tikšu galā arī viena pati. Par to ik pa laikam domāju. Gribu aiz sevis atstāt kādu cilvēciņu!

Es pat zinu, ka mans plāns nav tikai fantāzija. Esmu veikusi nelielu aptauju, pavaicājot paziņām, vai viņi to varētu izdarīt. Sākumā viņi ir mazliet apstulbuši, bet pēc tam saka – jā, labi! Iespējams, viņi tomēr pēdējā brīdī varētu nobīties no atbildības. Nestiepšu taču viņu pie advokāta parakstīt vienošanos, ka man no viņa neko citu kā tikai bērnu nevajag, ka likšu viņu mierā, neko neprasīšu... Kā viņš var zināt, ka pēkšņi neieradīšos pie viņa ar ratiem un par šausmām viņa sievai neprasīšu naudu “pamperiem”? Kā lai ļauju noticēt, ka neko vairs negribu? Ja viņš gribētu savu bērnu redzēt, es, protams, to neliegtu. Jo gribu, lai mana dzīve būtu piepildīta. Arī mamma mani ar māsu uzaudzināja viena. Nedomāju, ka man tāpēc kaut kā pietrūka. Un tas, kas notiek apkārt, liecina, ka mūsdienās arī ideālās ģimenes sabrūk, un sievietes tāpat turpina audzināt bērnus vienas. Es pat reizēm priecājos, ka esmu pati par sevi, man nekas nav jādala, jāstrīdas vai kaut kas jāpierāda... Tikai pašlaik es vēl finansiāli nevaru atļauties bērnu.”

Tas būtu traks noslēpums. Stāsta Sintija (31)

“Esmu piekususi cerēt, gaidīt, neviens nopietns vīrietis tā arī nav uzradies. Kaut pati sevi ierobežoju, sakot – man jākļūst vecākai, nopietnākai. Iespējams, arī to esmu pati sev iestāstījusi, ka man patīk attiecības, kas ir tikai nedēļas nogalēs. Tāpēc arvien biežāk domāju – varbūt man vienkārši vajag bērnu... Bet ar šo domu arī nav vienkārši, jo citreiz šķiet, tas ir tikai mirkļa vājums; kad viss atkal jūk un brūk, gribas kaut ko paliekošu... Un vai tas ir godīgi attiecībā pret bērnu, ka viņš ir tikai ielāps? Veids, kā gribu atrisināt savu problēmu?

Zinu, ka es neietu klāt un nevienam neteiktu – izdomāju, man vajag bērnu, tu tāds piemērots... Taču neapzinātā līmenī instinktīvi jau meklēju šai misijai atbilstošu vīrieti. Un ir tā, ka nesen atradu vienu, un atkal tas pats – man ir vīrietis, kurš negrib nopietnas attiecības, vai arī esmu pagadījusies viņam ceļā attiecību starplaikā. Es jau to sāku uztvert kā normu, jo citādi vienkārši nenotiek. Nezinu, vai es spētu tikt pie bērna ar viltu. Es nezinu, vai spētu sadzīvot ar tādu noslēpumu. Nezinu, vai pēc tam nenožēlotu, jo varbūt tieši tad, kad staigāšu ar lielu vēderu, atnāks lielā mīla.

Apzinos, ka man ir tikai 31 gads, vēl neesmu tik veca, bet iekšējā sajūta dzen. Ja reiz man nav ģimenes, tad lai ir vismaz puse no tā, ko tā sniedz. Jo ilgāk gaidīšu, jo grūtāk būs... Nav jau tā, ka domāju tikai par sevi. Vēlos kaut ko aiz sevis atstāt, vēlos nodrošināt pēctecību. Negribu, lai pēcteči pēc tam, pētot ciltskoku, teiktu – ai, tā kaut kāda Sintijas tante, bet pēc viņas vairs nekā nav, tāpēc nav ko skatīties... Ja tikai zinātu, ka ar bērna palīdzību nerisinu pati savas problēmas...”

“Pasaule ir mainījusies. Un, pirmais, kas tajā mainījies, ir ģimenes institūcija. Attieksme pret to. Tāpēc ne jau attiecībā uz vēlmi pēc bērniem sievietēm ir kāda slimīga vai nevesela attieksme – “slima” ir ģimenes institūcija.

Vēlme pēc ģimenes ir katrā sievietē. Viņa jau kā maza meitenīte spēlē “ģimenēs”, un lelles ir viņas bērni. Ja sieviete saprot vai sajūt – man ģimenes nav un nebūs, nebūs attiecību, nav vīrieša, tad viņa vēlas, lai ģimene būtu kaut uz pusi, un to neviens nevar nosodīt. Bet tā ir viena puse. Otra puse – jebkurai sievietei ir iedzimta vēlme rūpēties. Domāju, arī pats sievietes ķermenis pieprasa bērnu. Manā izpratnē sievietei nedzemdēt bērnu nozīmē iet pret dabu. Tāpēc sievietes vēlme pēc bērna ir absolūti saprotama. Nav nekā skaistāka par grūtnieci. Ar vīru, bez vīra...

Kad sieviete domā par bērnu, viņa apstājas pie tā mirkļa, ka būs bērniņš, būs, par ko rūpēties ilgi un dikti. Kas būs pēc desmit, divdesmit gadiem, tas jau ir cits stāsts.

Nevajag lolot ilūzijas, ka bērns atrisinās visas problēmas

Ko noteikti nevajadzētu? Lolot ilūzijas, ka bērns atrisinās visas problēmas. Tad tas ir pašmierinājums. Būtu svarīgi tomēr saprast – kāpēc vēlies bērnu? Man tas būtu jautājums par atbildību. Citādi tas ir kaut kāds infantilisms.

Kad sieviete saka – ja man līdz 38 gadiem nebūs attiecību, es rīkošos, lai būtu vismaz bērns, viņa vienkārši iedod sev cerību. Varbūt tas vīrietis parādīsies. Varbūt kaut kas vēl veidosies. Viņa iedod sev laiku. Un tas, ka viņa par to sāk runāt 30 gadu vecumā, nozīmē, ka arī lēmumu par bērnu viņa iznēsā sevī. Viņa izdzīvo šo domu, tas nav vienas dienas jautājums. Visticamāk, tas ir kāds atspoguļojums no pagātnes. Ja līdz 30 gadiem (piemēram) nav bijis stabilu attiecību vai neizveidojas attiecības, tas ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā. Nav vēl par vēlu aizdomāties, kas ar mani notiek.

Vēlme pēc bērna varētu būt izmisuma dzīta tikai kad, kad bioloģiski jau varētu būt par vēlu... Taču sievietes arvien biežāk dzemdē pēc 40 gadiem.

Tagad par to, vai teikt vīrietim vai ne. Man tas atkal ir jautājums par atbildību. Vai sieviete ir gatava uzņemties atbildību tā vīrieša priekšā? Sevis priekšā? Un arī topošā bērna priekšā? Jo – ja viņa nepateiks vīrietim, viņa “apdalīs” savu bērnu un “apdalīs” arī vīrieti ar iespēju pieņemt lēmumu. Kas to zina, varbūt viņš grib šo bērnu. Ne jau obligāti viņam ir jādzīvo ar to sievieti kopā, bet viņš var piedalīties audzināšanā.

Būtiskākais laikam tomēr ir tas, kas pašlaik notiek ar pašām sievietēm. Viņas pašas lenc, viņas pašas zina, viņas bieži negrib rēķināties ar vīriešiem un pašas aizņem šo vīrieša teritoriju. Tāpēc tā arī ir – var palikt stāvoklī un nepateikt.

Sievietes visos laikos ir izmantojušas vīrieti. Un, ja ir tā, ka bērniņš pieteicies, vīrietim tomēr ir jādod iespēja. Pat ja tas bija vienkārši sakars. Tas daļēji ir arī no sievietēm atkarīgs, ka vīrieši paliek infantili, nav gatavi uzņemties atbildību. Sievietes top pārāk vīrišķīgas.

Ja sieviete grib tikai bērnu, tad nav svarīgi, kā vīrietis reaģēs, uzzinot, ka viņa ir stāvoklī. Ja sieviete tomēr gribētu attiecības un nedomā tikai par to, ko viņa pati grib, bet piedomā arī par bērnu un par to vīrieti un rēķinās, ka viņam arī ir kāda teikšana par bērnu, tad, protams.

Tā ir lepnība, kas neļauj vīrietim pateikt. Tad notiek tā – “es gribu, un es daru”.

Bērnus taisa divi, nevis sieviete viena pati

Uzskatu, ka īstais vīrietis – tas ir otrais pēc Dieva. Sievietei tomēr jābūt tādam vīrietim. Tāpēc, ja sieviete pati ir uz visu spējīga un arī lemj pati, tad manā skatījumā kaut kas nav īsti kārtībā ar viņas sievišķību.

Tagad par to, ja vīrietis ir precēts. Ja sieviete ir ar šo vīrieti pārgulējusi, tad viņai jebkurā gadījumā ir attiecības ar šo vīrieti. Šajā gadījumā pamatatbildība tomēr ir vīrietim. Tā sieviete ar to sievieti nesatikās, viņa satikās ar vīrieti. Šajā gadījumā – kāpēc viņi satikās? Lai tikai pārgulētu vai arī tāpēc, ka grib bērnu. Ja tikai bērnu – nu un, ka ir precēts? Kāda gan atšķirība? Tā ir sievietes atbildība un, protams, arī tā vīrieša. Galu galā ir daudz iespēju, kā parūpēties par to, lai nebūtu bērnu. Ja tas nav vienreizējs sakars, bet attiecības, risks tomēr ir jebkurā gadījumā. Un, ja vīrietis guļ ar sievieti, viņš arī zina, ka no tā parādās bērni. Tāpēc nav tā, ka tikai sieviete viena pati visu izdara. Vīrietis arī piedalās! Bērnus taisa divi.

Kāpēc vajag bērnu, ko mīlēt? Vai tad nevar suni, kaķi?

Mana prakse un dzīves pieredze liecina – tie cilvēki, kas tiešām paliek vieni paši vai paliek bez bērniem, lielāko daļu paši apzināti pieņem šādu lēmumu. Sieviete, kura vēlas bērnu, atradīs veidu, kā savu mērķi sasniegt.

Ja sieviete nedzemdē bērnu, viņa tāpēc uzreiz nav “apdalīta”. Varu tikai pateikt, ka viņa daudz ko neizdzīvo un nerada savai dzīvei turpinājumu. Ikviens cilvēks atnāk, lai būtu turpinājums. Šajā gadījumā, piemēram, man ir svarīgi – kad es nomiršu, kurš būs tas, kas stāvēs, pavadīs un atvadīsies no manis. Nedomāju, ka darbs man stāvēs blakus vai nauda. Ļoti ceru, ka blakus man būs mani bērni vai mani mazbērni.

Būdama bērns, teicu – mani vecāki neprasīja, vai gribu atnākt uz šo pasauli vai – ne. Bet ticu, ka bērni izvēlas savus vecākus. Protams, zinu, kāpēc atnācu, kāpēc gribēju savu mammu un savu tēti. Ja pieņemu savus vecākus, tātad pieņemu arī sevi un pieņemu to turpinājumu, kas varētu būt arī man.

Kāpēc vajag bērnu, lai varētu mīlēt? Vai tad nevar suni, kaķi? Jā, bet ar suni un kaķi nevar palikt stāvoklī, deviņus mēnešus gaidīt, dzemdēt... Uzskatu, ka ikviena sieviete jau kopš pirmās dienas sajūt, ka ir stāvoklī. Un šo stāvokli nevar aprakstīt. Un man šķiet, ka svarīgi ir būt šajā procesā, piedalīties un dot turpinājumu dzīvei. Jo daba tomēr ņem savu – jebkura sieviete, nav svarīgi – ar vīru vai bez vīra, grib turpinājumu, jo tā ir iekārtots dabā. Tikai brīžiem tādā varbūt izkropļotā veidā.

Ja sieviete gribēs bērnu, viņa negulēs ar pirmo pretimnācēju

Vienmēr saku – kurš bez grēka, lai met akmeni! Īpaši, ja sieviete nosoda sievieti.

Es par sievietēm daudz domāju. Varbūt tāpēc, ka pašai pāri četrdesmit. Manuprāt, jebkurai sievietei ir jāpaliek par sievieti. Ir tomēr jāmeklē mīlestība – ja bērns dzimst mīlestībā, viņš jau ir pasargāts. Ja sieviete bērnu gaida viena pati, viņa “apdala” ne tikai savu bērnu. Viņa arī sevi “apdala” ar to, ka par viņu nerūpējas, ka viņa savā priekā nevar dalīties vēl ar kādu.

Ja sieviete gribēs bērnu, viņa negulēs ar pirmo pretimnācēju. Jebkurā gadījumā, un tas ir ļoti neapzināti, viņa viņu izvēlēsies pēc skata, pēc smaržas, pēc sajūtām. Viņa izvēlēsies tieši to vīrieti, no kura gribētu bērnu. Ka var sanākt nejauši, tā nav.

Vai iespējams nožēlot, ka varbūt tomēr nevajadzēja man to bērniņu?

Nožēlot varētu, kamēr sieviete gaida bērnu. Tad varētu būt pārdomas – vajag vai nevajag, kāpēc? Tāpēc sievietes arī taisa abortu, ka grūtniecības laikā ir šīs pārdomas. Kad bērns ienāk šajā pasaulē, pasaule sāk griezties uz otru pusi. Dzīvē neesmu redzējusi nevienu sievieti, kas nožēlo.

Savā dzīvē esmu redzējusi vienu skaistumu: tā to arī saucu. Redzēju sievieti, kura skatījās uz savu bērnu... Viņš bija trīs, četrus gadus vecs, viņam bija kāda iedzimta slimība – pēc sejas fiziski varēja pamanīt, ka bērns nav vesels... Ar kādu mīlestību viņi skatījās viens uz otru... Ja var runāt par starojumu, tad tās sievietes mīlestība lija kā lietus pār bērniņu. Mazais bija tā samīļots. Šķita – viņš ir mīlestības apvalciņā... Dzīvē neesmu redzējusi, ka sieviete tā skatās uz veselu bērnu... Kad kādam stāstu, vienmēr saku – es redzēju skaistumu. To nevar aprakstīt, vārdu pietrūkst.

Mans sapnis – ka es kādreiz savu vīru varēšu mīlēt tā kā savus bērnus. Tad es sasniegšu spēju mīlēt pa īstam. Pagaidām es bērnus mīlu vairāk nekā vīru, un tā ir lielākajai daļai. Bet man tā ir pavisam cita mīlestība.”