Šova daiļā vadītāja Eva Ikstena-Strapcāne: „Nespētu darīt to, kam neticu”

Šobrīd viņas pamatdarbs ir raidījumā Viss notiek, bet tikpat liela uzmanība tiek biedrībai Ascendum, kuru kopā ar domubiedriem Eva pirms pāris gadiem nodibināja, meklējot atbildes uz jautājumu, par kādu sabiedrību vēlamies kļūt. Žurnāls „Pastaiga” ar Evu tikās, vēl pirms bija beidzies šovs „Lai top!”.

Trakais tīņa sapnis

Kad man bija 17, vecā avīzē nejauši uzgāju interviju ar Ķirzaku karali Džimu Morisonu. Man tolaik ļoti patika viņa nihilisms, dumpīgums un, protams, arī izskats. Piespraudu nodzeltējušo avīzes lapu pie sienas, bet naktī redzēju sapni: esmu Parīzes Perlašēzas kapsētā un ar garu šalli ap kaklu kā traka dejoju pie Džima Morisona kapa viņa mūzikas pavadījumā. Kad no rīta pamodos, man tas šķita tik nenormāli forši un stilīgi, ka izstāstīju savu sapni labākajam draugam Ēvaldam. Un viņš teica: braucam! Pēc divām nedēļām ar stopiem nokļuvām Parīzē, skrējām pa Elizejas laukiem, smidzināja pavasara lietus, drēbju, ko pārģērbt, mums, protams, nebija. Nakti pārlaidām uz soliņa pretī kapsētai, grauzām vecas bagetes un gaidījām rītu. Tikko kapsētu vēra vaļā, metāmies iekšā, pārlēcām pār Morisona kapa žogu (tolaik tur vēl nebija novērošanas kameru) un, garajām šallēm plīvojot, metāmies dejā. Kad dzirdējām kādu nākam, laidāmies lapās. Tas laikam ir trakākais, ko esmu nosapņojusi un dzīvē arī īstenojusi.

Ak, tā tie sapņi realizējas!

Tad man bija sapnis aizbraukt uz Maltu. Nezinu, kāpēc – bez racionāla izskaidrojuma. Varbūt ieinteresēja tas, ka Eiropā ir tāda maza valstiņa – sala. Un atkal... Pēc pāris nedēļām pamanīju uzsaukumu jauniešiem apmācībām Maltā. Sāku štukot, ka dzīvē tā arī notiek: izsapņo kaut ko un pēc divām nedēļām tas piepildās. Protams, vienmēr tā nenotiek, taču, ja mani pārņem lielā doma, tad agrāk vai vēlāk es to īstenoju. Viens tāds piemērs ir jauniešu Ministru kabinets. Ideja dzima, staigājot ar draudzeni pa Parīzi, un pēc diviem mēnešiem mēs stāvējām Ministru kabinetā kopā ar ministriem, ministru prezidentu un jauniešiem, kas uz laiku bija viņu ēnas. Bet ir jābūt švunkai iekšā, jaunības maksimālismam, jo tagad es, visdrīzāk, ļoti racionāli uzrakstītu sarakstu, kāpēc to nedarīt, nevis darīt. Jaunība ir tas brīnumaini skaistais laiks, kad nav bērnu un kredītu – kuru man gan arī tagad nav – un vari ļauties visām trakajām idejām.

Ne visiem sapņiem jābūt lieliem

Pēc inteliģences foruma man piezvanīja Renārs (Kaupers. – Red.) – forums noticis, vajadzētu kaut ko lietderīgu izdarīt. Jā, vajadzētu, bet ko? Krīzes priekšvakars, situācija Latvijā slikta. Tomēr sapulcējām inteliģences pārstāvjus, lai kopīgi radītu idejas. Bet tā – sēžot – neko neizdomāsi! Pavīdēja doma Dziesmusvētku estrādē sarīkot Prāta Vētras koncertu, kurā katrs klausītājs uz lapiņas uzrakstītu savus talantus, varbūt kādam ir telpas vai kas cits noderīgs savstarpējai sadarbībai vai maiņai. Ātri gan sapratām, ka projekts ir tik grandiozs, ka sadegsim tajā, un nav jēgas lēkt ugunskurā. Līdz beidzot kāds ieminējās, ka varbūt vajag izdarīt kaut ko mazu. Izlēmām braukt uz maniem laukiem Latgalē, Bērzpilī iztīrīt brikšņus. Un tas aizgāja! Nākamajās talkās iesaistījām arī pašvaldības, jauniešus pagastos. Šobrīd Mazā kavalērija darbojas jau ceturto gadu, esam apbraukājuši visu Latviju. Vakaros pēc talkām, protams, ir muzicēšana un ugunskurs. Vienā tādā reizē Ēvalds Gaušis izvelk Noras Ikstenas grāmatu „Nenoteiktā bija” – par Imantu Ziedoni un lasa, bet tur rakstītais viens pret viens izklausās pēc mums. Nosmējāmies, kas nu mēs par koku grupu, tikai tāpat vien plosāmies. Taču kādā brīdī Imants mūs pamanīja un uzrunāja, un tapa fonds Viegli. Būtībā tas izauga no viena tusiņa Latgalē, tīrot Varenes kalnu. Esmu sapratusi, ka tikai dabiski veidojušās lietas izaug par lielām, skaistām lietām. Un to nevar mehāniski izdomāt. Sapnis par augšupeju

Biedrība Ascendum un tās idejas ir manu daudzo pieredžu kopsavilkums. Vienmēr esmu bijusi jauniešu organizāciju aktīviste, jo tas bija jautrs laika pavadīšanas veids. Bet vienā brīdī tas ieguva dziļumu, jo sāc pamanīt lietas, kas sabiedrībā nenotiek tā, kā gribētos, ka ir lietas, ko vajadzētu mainīt. Ascendum ir par to – par augšupeju un attīstību. Par to, ka cilvēks, kuram ir talants, iespējas un līdzekļi kaut ko sasniegt, ir atbildīgs arī otru pavilkt līdzi. Mišela Obama feminisma kontekstā reiz teica, ka sievietei, kas nokļuvusi augstā amatā, ir pienākums atstāt durvis plaši atvērtas, lai pa tām var ienākt arī citas. Ja tev ir pieeja kādām zināšanām, būtu tikai dabiski, ka tu nodod tās arī tālāk. Mani šī doma uzrunā.

Sapnis par Latviju

Visi trīs Ascendum projekti – kultūras portāls Satori, Mans Doms un Garā pupa – ir ļoti lieli un daudzslāņaini, bet tie visi ir sapņi par to, kādu gribētos redzēt Latviju. Visu Latvijas sabiedrību, ne tikai latviešus. Aizsākām sabiedrisko kustību Mans Doms, lai padarītu Rīgas Domu pieejamāku. Kad cilvēkiem vaicājām, kas ir Rīgas Doms, viņi teica, ka tā ir cienījama, sena ēka, reliģiska vieta, kur notiek dievkalpojumi. Bet īstenībā tas taču ir arī mans un tavs Doms! Un skatījums varētu būt plašāks. Tāpēc mēs tur organizējam koncertus, Doma dārzā izveidojām mākslas galeriju un vasarā bezmaksas seansos rādījām latviešu filmas. Tagad darbojamies, lai Domā varētu notikt jumta ekskursijas un varētu uz Domu un Vecrīgu paraudzīties no cita skatupunkta. Pasaulē jumta ekskursijas ir pierasta prakse, bet te mums tas joprojām šķiet savādi – kā tu tā kāpsi Domam uz galvas! Bet arī tāpēc ir Ascendum – lai paskatītos uz lietām no cita skatupunkta un iesaistītu cilvēkus, kurus arī tas interesētu.

Arī labdarības projekts maznodrošinātiem bērniem Garā pupa nav tikai bērnu atvešana uz Rīgu – uz Leļļu teātri, Operu, Rīgas Biržu vai Saules muzeju. Tā drīzāk ir vēlme iesēt viņos vēlmi uzzināt, kā tad tai operā ir, kuras Vecrīgā ir tās vēsturiski svarīgās vietas, lai viņi spēj sevi saistīt ar šo vidi un lai viņiem rodas interese un vēlme pašiem pētīt un darboties tālāk. Lai, satiekoties ar mūsu patroniem Kasparu Znotiņu, Vestardu Šimku, Noru Ikstenu vai domājot par viņiem, bērniem gribētos par kaut ko kļūt. Ne velti kampaņu nosaucām Es būšu nākamais....

Ar misijas apziņu tam maz sakara

Tā nav misijas apziņa, kas man liek darboties sabiedriskos projektos. Drīzāk es nespētu darīt to, kam neticu. Vismaz labprātīgi nespētu reklamēt mazgāšanas līdzekli, par kuru zinu, ka tas ir kaitīgs! Tāpēc esmu ļoti priecīga, ka strādāju raidījumā Viss notiek, kuru veidoju ar ticību, ka tas ir kvalitatīvs raidījums. Un arī darbošanās Ascendum drīzāk ir personiska interese, jo tas ir pašizaugsmes process, tāpat kā savulaik darbošanās jauniešu organizācijās bija sevis audzināšanas, apzināšanās un pierādīšanas posms. Turklāt ir brīnišķīgi, ka Latvijā sava darba rezultātu var redzēt ļoti ātri. Jau sākot kampaņu, drīz vien dzirdi atbalsis, cilvēki par to runā. Tas rada gandarījumu. Sadarbība ar atbalstītājiem un domubiedriem iedvesmo. Tur arī rodas vēlme darboties sabiedrības labā. Bet doma – es tagad nākšu un fundamentāli mainīšu pasauli! – nē, tāda man nav bijusi. Mēs drīzāk esam draugu kopa, kurai patīk kopā kaut ko foršu radīt.

Sapnī atnāk Auseklis

Gadu ar vīru bijām Indonēzijā, taisījām filmu par nabadzību un tās ietekmi uz bērniem. Tikmēr Latvijā notika referendums par latviešu valodu. Tā kā Indonēzijā nav Latvijas vēstniecības, vienīgā iespēja piedalīties bija, sūtot pases uz Pekinu, bet tas maksāja 90 latu, izlēmām nepiedalīties. Naktī sapnī redzēju Ausekli. Pirms tam biju lasījusi viņa biogrāfiju – kā viņš cīnījās par latviešu valodu, kā darbojās ar koriem. Pamodos un sapratu: lai cik tas maksā, tomēr jāpiedalās! Lai arī skaidrs, ka tās bija kārtējās politiskās spēles, taču, ja ir jau tik tālu, man sirdsapziņa neļāva nepateikt, ka latviešu valoda ir mūsu valoda un tai ir jābūt vienīgajai valsts valodai Latvijā. Lojalitāte pret savu tautu ir viena no vērtībām, kas man šķiet svarīga. Kā dziesmā: “Tik, cik būs uguņu uz katra kalna, tik mēs arī še dzīvosim.” Ja mēs tos ugunskurus neiekursim, nepastāvēsim par savām vērtībām, tad latviešu tautas nebūs. Un pat, ja tai lemts pastāvēt tikai nākamos 200 gadus, kādēļ tomēr nerūpēties par to.

lgais ceļš līdz Dziesmusvētkiem

Visu dzīvi esmu gribējusi piedalīties Dziesmusvētkos. Bērnības sapnis! Pat nezinu, kā man ir izdevies nepiedalīties, jo esmu dziedājusi vairākos koros, spēlējusi orķestrī – pēc izglītības esmu vijolniece. Bet esmu bijusi tikai skatītāja, jo allaž īstajā brīdī esmu aizceļojusi, mans koris togad nepiedalās vai saslimstu. Man jau šķita – ko tur vairs. Gaidot šos Dziesmusvētkus, daudzi draugi speciāli dzied koros, gatavojas, bet es sapratu, ka man nav ne laika, ne spēka to darīt. Un tad pilnīgi negaidīti saņēmu piedāvājumu kopā ar Renāru Zeltiņu vadīt Dziesmusvētku raidījumu „Lai top!”. Beidzot, beidzot esmu tai visā iekšā, kaut arī ieeju pa sētas durvīm! Tāds gluži bērnišķīgs prieks.

Autore: Anda Spriņģe, žurnāls Pastaiga / Foto: Aiga Rēdmane, Jānis Deinats