Kurš to varēja iedomāties? Jokdaris Ufo tagad ir nopietns biznesmenis
Ufo jeb Kaspars Upacieris vienmēr ir bijis piezemējums – gan intelektuālajam Fredim, gan latviešu humorīgajai izklaides daļai vispār. Nu kurš gan nezina – pastum, pastum pietupies... Bet kurš varēja iedomāties, ka reiz Ufo pilnā nopietnībā kļūs par biznesmeni? Viņš lepni pabrauc garām Radio SWH mājai, kurā nostrādājis divdesmit gadu, un ieslīd savā mazajā BOOM FM.
Ufo izskatās norūpējies un laimīgs. Telpas kā radītas radio, lai gan kādreiz kalpojušas par Lattelecom mācību centru. Cilvēki nāk un nāk – vienā telpā sākušies plūdi, citam vajag nagliņas vai kalendāru ar pliko beibi... Runājot nākas domāt par stereotipiem, kurus radām un kam cilvēki gatavi kalpot, lai tikai neizkristu no plauktiņa, kurā viņi citiem vajadzīgi. Kaspars ir brīvs, dzīvesgudrs un patiesi asprātīgs. Tāds, kurš nav nokāvies ar mākslīgu lūrēšanu uz savu nabu, bet gatavs dzīvot. Varbūt arī zaudējot.
– Nu, parādās visādas lietas, ko iepriekš nevarēja paredzēt.
– Plūdi?
– Jā, piemēram, plūdi. Kondicionieris tek. Bet to mēs pat paredzējām, tāpēc mums ir divi. Ir arī problēmas, kas saistītas ar ēteru, ar programmu. Tāpēc labi, ka mums tagad tāds testa režīms, sakārtojam mājaslapu.
– (Apdomā, pārliecinoši.) Jāāā...
– Forša sajūta?
– Nu, atbildība ir krietni lielāka. No manis visu laiku prasa galavārdu, ka būs tā vai šitā, jāpieņem lēmumi. Tas man patīk, jā.
– Vai arī kļūdas.
– Kā tev šķiet – vai esi jau piedzimis ar kādu saimnieka gēnu?
– Nu, paralēli BēBē Brokastīm tāpat pieņēmu lēmumus, organizēju pasākumus. Protams, ir starpība, vai tas ir vienu dienu vai gadiem. Viss jāizplāno, jāsakārto, lai cilvēki būtu apmierināti. Droši vien to var iemācīties. Ja cilvēks izgājis labas skolas, viņš tādiem uzdevumiem ir gatavāks. Lai gan kādreiz tās skolas – tieši otrādi – traucē.
– Cik saprotu, tu sešpadsmit gadu vecumā sāki vadīt diskotēkas un aizgāji šovbiznesa pasaulē.
– Nu, jā, sākumā bija diskotēkas, kaut kādi ansamblīši, Zvaigznīšu brīdis, tad vēl darbojos Radio 2A, pirmajā, kas raidīja FM frekvencē. 1992. gada rudenī mūs, vairākus dīdžejus, nofraktēja SWH. Atbildīgais bija Ainars Mielavs.
– Es studēju! Tikai neesmu pabeidzis. Nu, kā (nokrekšķinās), esmu no inteliģentas ģimenes, abi vecāki ar augstāko izglītību. Māte arhitekte, tēvs enerģētiķis. Viņš bija ļoti labs sportists. Es visu bērnību nodarbojos ar sportu. Trenējos kamaniņu sportā, biju Latvijas izlasē.
– Tu tiešām varētu iestumt. Ak, nē, bobu laikam stumj.
– Jā, kamaniņas uzrauj. Vairāk nekā gadu braucu divniekā ar Agri Elertu, kurš palika sportā un bija vairākkārtējs Latvijas čempions, brauca olimpiskajās spēlēs, jau pārstāvot brīvo Latviju. Bet bija viens neveiksmīgs gads, nositās mūsu komandas biedrene, tad vēl viens kamaniņbraucējs, tad bobslejists. Tāda melnā līnija gāja pāri, traģisks gads, astoņdesmit otrais. Visiem kļuva bišķiņ bail.
– Ļoti daudz kas sanāca kopā. Daudz tika kavēta skola. Kā novembrī aizbraucu uz nometnēm, tā atgriezos martā. Visu ziemu bijām prom. Vēl nebija uzcelta jaunā Siguldas trase, dzīvojāmies pa Cēsīm. Tad braucām uz Sverdlovsku, kas tagad ir Jekaterinburga. Ilgu laiku biju pārliecināts, ka mācīšos Fizkultūras institūtā, bet tad kaut kā viss apgriezās, un gāju zīmēšanas kursos. Citi draugi, citas intereses, iestājos arhitektos. Tālāk par pirmo kursu netiku. Pa starpu – iešana armijā, kur mani nepaņēma veselības stāvokļa dēļ.
– Tu simulēji vai pa īstam?
– Beigās atrada plaušu kaiti, nodzīvojos pa hospitāļiem. Bet nē – es neblefoju, biju gatavs gājējs, jau šņabi bijām nopirkuši, zinājām, ka būsim Kaļiņingradā. Viss baigi forši, bet pēdējā brīdī – nē, kaut kāda slimnīca. Bija visādi – akadēmiskais gads, atstāja uz otru gadu, tad kolhozi pa vidu, trakā studentu dzīve – kopmītnes, ballītes, diskotēkas. Vispār jautri bija.
– Nē, vienkārši... plūdu līdzi notikumiem. Tas sākums bija riktīgi neinteresants. Visu bērnību nodzīvojos pie mātes birojā, un tas, ko pirmajā kursā mācīja...
– Tu tiešām to zināji?
– Nu, protams! Es taču biju palīdzējis mātei rasēt un visu ko. Krietni interesantāk bija palīdzēt beidzējiem – jauniņie vienmēr iet vergot pie diplomdarbiem. Bet tā – nesapratu, ko māca. Domāju – būšu pabeidzis briesmīgo vidusskolu ar visām neinteresantajām mācībām, būšu students, blablabla, bet nekas nav mainījies. Kā tagad atceros, pasniedzēja stāstīja, kā kāds nabaga karavīrs ar cauršautu ķiveri nesis saviem ierakuma biedriem ūdeni, lai viņi varētu padzerties, bet viss pa ceļam izlijis. Ja pirmā kursa beigās jāuzzīmē vienstāva mājas plāniņš, tas likās riktīgi smieklīgi! Un stulbi. Krietni interesantāk bija dauzīties apkārt pa ballītēm. Ko, protams, tagad nožēloju. Man vajadzēja saņemties un, vienalga, kā, bet noļurkāt, vismaz būtu diploms, ka man ir reāla profesija. Tagad man tādas nav.
– Nu, es varētu, ja visi striķi trūkst, tajā profesijā arī strādāt.
– Sava daļa taisnības tur bija. Tomēr ir bijusi arī sirsnīga izrunāšanās ar vecākiem. Lai gan tā gada gājuma cilvēkiem dzīve tika ļoti sačakarēta. Toreiz vara apzināti nīcināja ārā ģimeniskumu, jo ģimenes saites ir vislielākais bieds jebkurai varai. Mēs taču labi zinām, ka hruščovkās, ar kurām pilna Rīga, sākumā nebija paredzēta virtuve. Ideja tāda – visiem kopā jāiet ēst ēdnīcā. Ģimenes saites ir vislielākais bieds jebkurai varai. Tai bija vajadzīga liela, pelēka, vadāma masa. Inteliģence droši vien no tā cieta visvairāk – un tieši tā, kas dzīvoja pilsētās. Laukos bija savi lopi, sēta. Te viss bija nojaukts. Kādreiz domāju – kā var tik vienkārši pārdot ģimenes īpašumu, iemainīt pret kādu žiguli, atnākt uz divistabu dzīvokli pilsētā. Toreiz tas likās sapnis. Bet cilvēki jau pie tā nav vainīgi. Vienkārši tā viņiem tika ieskalots.
– Tava mamma bija arhitekte bez savas mājas?
– Mana māte joprojām ir arhitekte bez savas mājas, ar savu dzīvokli. Es zinu, ka ir labi arhitekti, kas dzīvo dzīvokļos, un ir slikti, kuri dzīvo mājās. (Smejas.)
– Toreiz tas bija normāli, visi tā dzīvoja. Sākuma dzīvojām mēs ar brāli, tēvs ar māti, un vēl pie mums dzīvoja tante, tēva māsa no laukiem. Tante vienā istabā, kā jau cilvēks gados, un mēs visi četri – otrā. Tante vadīja saimniecību – gāja pa veikaliem, stāvēja rindās, gatavoja ēst, vienmēr bija vakariņas. Un tieši tajā brīdī, kad tante nomira, pieteicās mazais brālis, par mani trīspadsmit gadus jaunāks.
– Nevar taču cits citam tik šausmīgi uz galvas...
– Nē, domāju, tas no cilvēkiem atkarīgs. Piemēram, manai sievai Ilzei ir liela ģimene – seši bērni, vecākie gāja pasaulē, mazāki palika, trīs istabas. Cik man stāstīja, tur vienmēr dzīvojis arī kāds radinieks, kam nav bijis, kur palikt. Vienā istabā – pa pieciem sešiem cilvēki.
– Kur satiki Ilzi – disenē?
– Jā, protams.
– Nē, kārtējā diskotēku skatē viņa arī bija iesaistīta kādā pasākumā, piedalījās abas ar māsu. Tā es noskatīju – ā, re, kādi smuki skuķi. Citā pasākumā gāju klāt. Sākumā mani sūtīja uz poda, daudzas reizes. Protams. Bet tad es tā uzspiedu, un situācija mainījās. (Apmierināti, gardi nosmejas.)
– No kurienes ir tava sieva?
– No Tīnūžiem. Tur sievasmāte atguva zemi, un mēs uzcēlām māju. Nu jau būs gadi divpadsmit. Kad apprecējāmies, kādu gadu dzīvoju Tīnūžos, sievasmātes mājā, un tad sapratu, ka man negribas vairs pilsētā dzīvot. Gribas dzīvot normāli savā mājā. Nebija rocības, iespēju, bet pamazām situācija mainījās.
– Nē, sieva vairāk pa dārzu ņemas, tā viņai sirdslieta.
– Tev pietiek, ka ir zaļš mauriņš, kur iziet basām kājām un grilu nolikt?
– Ne tikai. Es, piemēram, diez vai varētu dzīvot Pierīgā, kur ir māja pie mājas. Man tomēr gribas lielāku teritoriju.
– Jā. Bet galīgi mežā dzīvot no drošības apsvērumiem nebūtu prātīgi. Pasaulē ir visādi idioti. Vienreiz bija tādi piebraukuši, kas it kā uzpērk dzelžus, bet tu jūti – ja nebūtu mājās tajā brīdī, iespējams, būtu ko paņēmuši. Nu, ar to jārēķinās. Bet dzīvokli jau tieši tāpat var aplaupīt.
– Vai ir tā, kā tavi brāļi izteikušies, ka Ilze no laukiem ir ienesusi tādu pamatīgumu, kā jūsu ģimenē varbūt līdz tam nav bijis?
– Droši vien, jo dzīves uzskati, kādi bija sievas vecāku ģimenē, stipri atšķīrās no manu vecāku uzskatiem par to, kā vajadzētu dzīvot, kādām vajadzētu būt attiecībām ģimenē. Arī brāļi ir kļuvuši citādi, jo cilvēki mainās. Tagad vidējam brālim pašam ir ģimene, bērns. Otram brālim ir divas augstākās izglītības, un viņu interesē pilnīgi kas cits. Viņš ir pilnīgi mākslā, nekas, izņemot zīmēšanu un gleznošanu, viņu neinteresē. Viņš dzīvo citā pasaulē, tikai ar to vien grib nodarboties, un viņam nav svarīgas laicīgās lietas. Iedod tikai papīru un zīmuli. Un daļa taisnības viņam ir – kāda starpība – tu esi slims, vecs un nabags vai slims, vecs un bagāts? Kāda starpība – tu nomirsti nabags vai bagāts? Un kas ir bagātība? Tā viņa atstātā nabadzība varbūt ir krietni lielāka vērtība nekā citam miljoni.
– Droši vien tas ir pavisam loģiski, ka tev šovbiznesa straumē tagad ir pašam savs bizness?
– Tieši tā. Šis varbūt beidzot ir tas, ko es ilgāku laiku esmu gribējis. Nu, kurš kareivis..
– Tieši tā. Jau pirms vairāk nekā desmit gadiem mums ar Fredi bija sabriedusi doma, ka mēs paši kaut ko. Tad ar Zigmaru Liepiņu to izrunājām, sakārtojām. Vēlreiz doma par sava biznesa štelli radās, kad dibinājās Radio 101, bet arī toreiz vienojāmies, ka paliekam. Tagad bija trešā reize, kad bija iespēja kaut ko savu. Tajā pašā laikā būt šovbiznesā, būt populāram man nekad nav bijis pašmērķis. Ļoti organiski nokļuvu SWH, sagājām kopā ar Fredi. Neviens mūs nesalika, tas notika nejauši.
– Kā tas bija, atceries?
– Protams! Vienu rītu sanāca, ka bija kāda ballīte, varbūt radio otrā jubileja.
– Loģiski. Fredim bija jāstrādā, un, tā kā mēs tur bijām, sākām kopā pļurkstēt. Šad tad sāku nākt pie viņa no rītiem, izdomājām, ka tas būs Karakums – morning šovs, uz ko pasaulē viss radio bizness turas. Zigmars sasauca kopā – davai, laižam! Un tad mēs sākām – no sešiem līdz desmitiem rītā.
– Vai šo ilgo gadu laikā ar Fredi kļuvāt par draugiem?
– Nu, par tādiem īstiem sirdsdraugiem ne. Man vispār vārds draugi... Tāds dīvains termins. Draudzējas pionieru organizācijas.
– Droši vien tas varētu būt draugs. Un tādu parasti nav daudz. Sieva, piemēram, ir draugs. Un vēl daži čomi. Bet ar Fredi vienkārši strādājām kopā, viss kārtībā. BB Brokastu burvība, kāpēc tas viss kļuva populārs, bija vārdu virpināšana. Tikko kāds filozofs man stāstīja, ka tā esot smalkākā, augstākā humora pakāpe – tiek veidoti jauni vārdi, salikumi, un par to ir tas joks.
– Viens paķer otra domu no pusvārda?
– Tieši tā. Un, protams, cilvēkiem ir jābūt uz viena viļņa. Kad Fredim vēl bija ģimene, tad draudzējāmies, ciemojāmies pie viņiem, reizēm – viņi pie mums. Bet tā – nekad Fredim uz pleca neesmu raudājis, un viņš man arī ne.
– Droši vien gan viens, gan otrs to pasākumu bišķi piespēlēja, bet viss jau balstās uz pretstatu.
– Vai piekrīti, ka savā humorā esi raupjāks, varbūt piezemētāks – esi dzirdējis tādas atsauksmes?
– Nē. Es nezinu. Nekad neesmu to analizējis. Tikai zinu, ka šis mums iznāca un šis neiznāca. Joks, piemēram. Es nekad neieslīgstu kādā analīzē. Nu, jā, Fredis vienmēr ir zinošāks cilvēks. Viņam ir lielāka dzīves pieredze, par mani tomēr vecāks. Piecus gadus.
– Jā. Mani vairāk interesē saimnieciskas lietas, instrumenti, Fredi ne. Domāju – ja viņš var iedzīt sienā naglu, tas jau ir daudz.
– Varbūt viņš to dara ar grāmatu.
– Nezinu. Man šķiet, ka visdrīzāk viņš paaicina meistaru. Nē, nu tā jau nav, ka viņš neko nemāk darīt. Uz ēst gatavošanu viņš ir gurmāns.
– Fredis ir stāstījis, ka savu skolotāju saticis Indijā. Kuri bijuši tie, kas kaut kā ietekmējuši tavu domāšanu?
– Nu es uz indijām... Kad jaunībā mani aizsūtīja uz hospitāli, tur iepazinos ar Aleksandru Aleksandroviču. Viņš stāstīja par visām Gulaga lietām, par padomju medaļas otru pusi. Zināmā mērā tas man bija šoks. Šausmu lietas. Mēs bijām kopā vienā palātā vairāk nekā divus mēnešus.
– Nē, vīrs jau gados. Teica, ka pofig. Un tad bija krāsotājs Aivars. Vienu gadu strādāju Restaurācijas pārvaldē, bija tāds smieklīgs vīrs. Viņš no objekta – nu, jā, to var saukt par zagšanu – paņēma pārpalikušo krāsu, aizveda uz mājām, nolika šķūnītī. Kad nākamā objektā krāsas sāka trūkt, viņš nesa no mājām, jo vienmēr bija rezerve.
– Vai nav skaisti?!
– Jā, tas bija ļoti labs vīrs. Nu, šitādus vīriņus esmu saticis. Tur nevajag daudz, pietiek ar pāris sarunām, un pēkšņi tev viss kaut kā pagriežas. Piemēram, pēdējos gadus, kad Radio SWH strādāja Vladis (viņš pats sev izdomāja smalko nosaukumu – komunikāciju administrators), speciāli gāju papļāpāt, jo man bija ļoti interesanti uzzināt citādu viedokli. Mēs arī pastrīdējāmies, tā ir mana skola. Man ir daži čomi, biznesmeņi. Kad nezinu, kā man rīkoties, aizbraucu, viņi man pastāsta, ko vajadzētu darīt.
– Vai kāds čoms palīdzēja uzstutēt arī BOOM uz kājām?
– Mmm, jā. Ar padomiem.
– Arī ar materiālām lietām. Bet ar piķi – ja te gadījumā nekas neizdodas, tad pazaudēju zemes gabalu. (Nosmejas.) Bet tā tam vajadzētu būt. Pretējā gadījumā ir problēma – kamēr neesi simtprocentīgi par visu pasākumu atbildīgs, tikmēr nav kārtības.
– Vai tagad tu pa naktīm vari mierīgi gulēt, kad par to zemes gabalu domā?
– Nu, kā – ja nesanāks, nesanāks. Ja nebūs vajadzīgs, tas nozīmēs, ka tas ir par ātru bijis vai paši kļūdījāmies kaut kā.
– Te ir iesaistīta arī ģimene, tuvākie paziņas, draugi. Mums viss ir optimizēts. Kad mašīna būs uzbūvēta, ieeļļota un sāks darboties, te būs tikai daži cilvēki. Finansiālā situācija neļauj turēt milzīgu štatu, šoferus un vēl nez ko.
– Tu tiešām par tiem cilvēkiem esi pārliecināts?
– Šobrīd jā, bet laiks vienmēr visu saliek pa plauktiņiem. Tikai žēl, ka tiek iztērēti (sirsnīgi smejas)…
– Jā. Bet nav jau tik dārgi. Šodien tīri tehniski uztaisīt radio – ir vienas ļoti labas mašīnas cena. Mūsdienu tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu.
– BOOM pamats ir humora radio?
– Nē. Ar humoru tam sakara ir maz. Visu laiku mēģinu skaidrot, bet laikam nav īstie vārdi ienākušies. Latvijā nekā tāda nav, nezinu, vai pasaulē ir. Mēs paši to smejoties nosaucām par jaunākās paaudzes interneta radio. Jaunākajai paaudzei visa dzīve notiek internetā – tur viņi pulcējas, sarunājas, klausās mūziku, skatās pat televīzijas raidījumus. Runā, ka pēc gadiem pieciem arī FM frekvence tiks digitalizēta. Tas nozīmē, ka tajā brīdī būs neierobežots daudzums radiostaciju, ko varēsim klausīties. Droši vien par naudu. Un kādi vīriņi izdomās sev izdevīgumu ar dekoderiem.
– Jā, un tajā brīdī, kad visiem viss būs pieejams, cilvēki varēs izvēlēties, ko viņi grib. Tagad, sēžot no rīta mašīnā, izvēle nav liela. Bet tajā brīdī uzvarēs tas, kam būs saturs. To visu saliekot kopā, šobrīd veidojam interneta platformu, uz kuras ir daudzi radio. Internetā tās sauc par pleilistēm. Cilvēks var izvēlēties džezu, blūzu, disko, un visu dienu viņam šī mūzika skan. Mēs darām mazliet citādi, mums ir ne tikai kāda stila mūzikas liste, bet tās veido personības, tā piešķirot pievienoto vērtību. Rīta programma mums ir izklaidējoša. Vienu pleilisti esam nosaukuši par BOOM FM Life, jo tā būs dzīvā programma. Visu dienu cilvēki nāks ar savām autorprogrammām, intervēs – kā Latvijas Radio 1. Jo ar gadiem cilvēkiem gribas, lai kāds ar viņiem visu laiku runājas. Būs arī Balkānu mūzika – Oranžās brīvdienas, metālistu pleiliste, Brīnumskapis bērniem, Dailes Zigis ar Bites blūza klubu... Domāju, ka finālā sanāks savas divdesmit pleilistes.
Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve”/ Foto: Georgs Viljams Hibners
