"Viņas melo labāk" aktrise Evija Skulte par attiecībām: "Jūtos pavisam brīva!"

Esi savas Martas (Evijas loma jaunajā seriālā Viņas melo labāk – OK!) advokāte? Attaisno viņu?

Jā, attaisnoju. (Smejas.) Man patīk, ka režisors man šajā lomā ļauj nobirdināt kādu asaru par Martai sāpīgiem jautājumiem. Viss, kas no malas izskatās pēc meliem, aprunāšanas, tenkošanas, krāpšanas, no viņas viedokļa ir kas cits. Viņa neko sliktu nedara.

Tu tātad saproti, kāpēc viņa tā rīkojas?

Protams! Viņai netiek pievērsta uzmanība. Vīrs nepārtraukti strādā, šad tad ierodas mājās un labāk atpūšas pie televizora, nekā ved Martu izklaidēties vai mīļi apdāvina. Viņš izturas kā pret mīļāko, bet viņa tomēr ir sieva. Marta ar to nevar samierināties, tāpēc krāpšana viņai sanāk tāda, ko viņa pati par krāpšanu neuzskata.

Jā, nevelku gan. Reizēm, kaut ko atceroties, šķiet – jā, tajā brīdī izdarīju muļķību un tās dēļ radās daudz urpmāku notikumu. Bet tad padomāju un saprotu – nē, tā nav, viss būtu tieši tāpat. Nevar būt, ka mūsu attiecības mainījušās viena teikuma dēļ. Tas krājies gadiem, un otrs cilvēks ir gribējis, lai tās mainītos.

Pirms gada teici, ka beidzot esi smaidīga, kaut pārdzīvojusi sāpīgu šķiršanos. Tevis teiktajā bija plaša emociju amplitūda – no brīvības līdz dziļām sāpēm. Kas šā gada laikā ir noticis?

Dzīvoju citādu dzīvi, kas pilnībā atšķiras no dzīves laulībā, kad nevari skraidīt apkārt, satikties ar jebkuru vīrieti un pasēdēt kafejnīcā, jo būs jātaisnojas vīram, kāpēc esi to darījusi. Tagad baudu absolūtu brīvību. Vēl neesmu gatava laisties mega attiecībās un, ja kaut kas sāk veidoties, nobremzēju. Visi mani draugi ir tikai draugi – ielaižu viņus savā dzīvē vienīgi tik tālu, lai būtu īslaicīgas aizraušanās, izklaide, forši pavadīts laiks. Kādu meklēt, saistīties laulībā vai vismaz dzīvot kopā – tam es neesmu gatava. Varbūt drīz būšu, nezinu. Pagaidām jūtos labi tā, kā ir.

Bet pa šo gadu ir noticis viss! (Smejas). Diezgan ātri pēc šķiršanās – mēnesi vai divus – es pēkšņi iemīlējos. Jūtas bija tik spēcīgas, ka šķita – neko tādu savā mūžā neesmu piedzīvojusi.

Pat jaunībā ne?

Nekad! Dažkārt gadās satikt tieši tādu cilvēku, par kuru šķiet – viņš ir kā radīts tev. Viņam ir citi uzskati un dzīvesveids, gluži vai tā, it kā būtu nokļuvusi citā levelā*. (Smejas). Šķita, ka viņš man ir atsūtīts no augšas, lai es varētu tikt sāpīgajam posmam pāri – lai neļautos krīzei, sāpēm, histērijai. Gāju uz juridisko konsultāciju, un man jautāja – nu, Evij, kā tu to panāc? Kādas nervu zāles dzer? Kā tiec tam pāri? Man likās – kāpēc gan, es jūtos laimīga! Iemīlēšanās nokrita kā no gaisa. Ne es gribēju, ne gaidīju. Hops!

Tu mācēji nepieķerties? Šķiet, tā ir klasiska kļūda, ko pieļauj sievietes, pēc sāpīgas šķiršanās ātri iemīlas. Kā plāksteri pielipina un tur ciet.

Tur jau tā lieta, ka nekā tamlīdzīga. Šis cilvēks noteikti nebija plāksteris. Mums bija vienkārši forši. Šķiet, es viņu joprojām mīlu, bet dažādu apstākļu dēļ attiecības nevar turpināties. Mēs sazināmies, bet aktīvais attiecības posms bija brīdī, kad man tas bija vajadzīgs visvairāk. Paldies par to, ka viņš gadījās manā ceļā! Kaut gan ļoti iespējams – ja nebūtu šādu attiecību, man nebūtu vispār nekādu. Domāju, būtu laimīga viena pati. Kaut vienu brīdi jutos tik slikti, ka sliktāk vairs nevar.

Sievietes pašapziņu ārkārtīgi grauj vīrieša neuzticība. Neviļus sāc domāt – esmu nomainīta pret citu.

Bet ja ar pašapziņu viss kārtībā... Bieži vien vīrietis ir neuzticīgs tā paša iemesla dēļ, ko jau minēju Martas sakarā, – tikai tāpēc, ka viņam trūkst uzmanības un emociju. Bet tas nenozīmē, ka viņš vēlas pamest sievu un ar otru sievieti veidot kaut ko vairāk. Bieži vien vīrieši tā arī pie sievām atgriežas... Jā, tad sievai ļoti jāgrib būt ar to cilvēku kopā, bet ja pamatā ir kas neatgriezenisks... Neuzticība nekad nav galvenais, kāpēc pāris šķiras. Protams, rodas jautājums par spēju piedot. Ir grūti pēc tam uz otru skatīties, zinot, ka viņš darījis ko tādu, kas tev nepatīk.

Kā redzu, faktiski visi vīrieši ir neuzticīgi. Tad jau visām sievietēm sagrautas pašapziņas dēļ būtu jānolaiž ausis! (Smejas.) Tikai tagad, pēc šķiršanās, saprotu, ka tāda laikam ir vīrieša būtība. Reti ir tie izņēmumi, kas tā nedara. Bet varbūt viņiem vienkārši nav bijis foršu piedāvājumu! Ja piedāvājums intensīvi nāk virsū – es tevi gribu! –, grūti atteikties. Kam nav tā gadījies, tie palikuši uzticīgi. (Smejas.) Ļoti, ļoti daudz apkārt redzu neuzticību, tāpēc domāju, ka tā nav sievietes vaina. Nav tā, ka viņa būtu sliktāka par citām. Bieži vien viņa ir labāka par to, ar kuru vīrietis laižas dēkā. Pašapliecināties, apmierināt kādas seksuālas vajadzības – tāda ir cilvēka daba. Un tomēr – es tā tālāk dzīvot vairs nevarēju. Kad gadījās vīra neuzticība, izlēmu neanalizēt, bet mainīt dzīvi. Man tikai vajadzēja grūdienu, lai būtu pārliecināta, ka daru pareizi. Vairs nejūtos labi, biju nospiesta, attiecības vairs nešķita foršas. It kā brīžiem viss labi, bet pamatā – ne. Kāpēc turpināt, ja vairs nav nekā? Es sāku jaunu dzīvi, un viss. Žēl, protams, ka bērniem tagad ir divas ģimenes.

Savādi, bet man mājās nav neviena spoguļa! Nesen esmu ievākusies, ir vēl daudz kā nepabeigta. Pirmajā dienā pamodos un sapratu, ka nav – pat maza spogulīša ne. Man negribas izdot naudu par spoguļiem, un tas ir tik brīnišķīgi. Jūtos pavisam brīva. Kad aizeju uz sporta zāli, saprotu – ā, šitā es šodien izskatos! (Smejas.) Ikdienā staigāju neuzkrāsojusies, nesataisījusies, un tomēr man patīk, ka kādā brīdī varu sapucēties un, piemēram, aiziet uz dejām. Protams, ja nopērc jaunu kleitu, esi bijusi uz skaistuma procedūru, tu jūties foršāka un labāka. Izej ielās, un visi tev seko ar skatieniem, jo tu staro no tā, ka esi sev izdarījusi kaut ko labu. Bet ikdienā nejūtu iekšēju nepieciešamību izrādīties.

Izskats jau ir arī tavs darba instruments.

Jā, aktiera profesija ir nežēlīga. Ja gribu spēlēt tādas lomas kā Marta... Starp citu, lietuviešu seriāla versijā Marta ir pilnīgi cits tipāžs! Kad mani paņēma, intereses pēc apskatījos, kura esmu, un nevarēju saprast, vai tiešām esmu apstiprināta šai lomai. Lietuviešiem bija apaļīga sieviete ar milzīgām krūtīm – ļoti laba aktrise, blonda. Pilnīgi citāda nekā es! (Smejas.) Es no sevis viņā neko nevarēju atrast.

Ai, es nepārdzīvoju! Ja man pēkšņi šķiet, ka kādā rakursā varēja nofilmēt labāk, domāju – nu, nekas, nākamajā kadrā izskatīšos smukāka. Es nebaidos būt neglīta. Ir bijuši visādi kadri, kuros esmu pārraudājusies, pārdzērusies, ar dubļiem notašķītu seju – nu, tāda es esmu. Vai tas ir kas slikts? Vecums vai neglītums ir slikts? Jebkurš cilvēks ir foršs tāds, kāds viņš ir. Par vecā kaluma aktrisēm dzirdēts, ka viņas uzreiz liek tīt atpakaļ, parādīt, kā izskatās, un, ja ne pārāk labi, liek pārfilmēt. Man nav par ko sūdzēties – neesmu ne briesmīgi novecojusi, ne apvēlusies – tas būtu nepiedodami. Esmu apmierināta ar to, kā jūtos un izskatos.

Martai abi vīrieši ir, piedod, riktīgi latvieši! Cieš, bet nevar pār lūpu pārspļaut. Kā tev šķiet – vai ir latviešu vīrietim sajūta, ka uz viņu rindā stāv septiņas meitenes?

Negribu neko sliktu teikt par latviešu vīriešiem! Ir ļoti daudz brīnišķīgu, bet viņi visi jau ir aizņemti.

Kas nu aktieris par vīrieti! (Smejas.) Bet, jā, arī starp viņiem ir pa kādam foršam.

Cik procentu laimes tevī ir no visiem simts?

Es nezinu, cik ir simts. (Smejas.) Brīžiem jūtos šausmīgi, nenormāli laimīga – par simt divdesmit! Esmu dažādu emociju cilvēks. Vienu dienu esmu nelaimīga, bet jau vakarā laimīga. Vai otrādi. Reizēm skumjas uzdzen pat kāds mūzikas gabals. Braucu mašīnā, izdzirdu mūziku, kas atsauc atmiņā kādu notikumu, un viss – gribas kliegt un raudāt. Braucu un jūtos visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Pārdzīvoju un beigās pat vairs īsti nezinu, par ko.

Ieeju draugos, izlasu kādu komplimentu un padomāju – ai, nav jau tik traki! Dzīve ir skaista! Bet nav tā, ka visu laiku staigātu apkārt laimīga. Ir brīži, kad man ir skumjas – tādas veselīgās skumjas. Es priecājos, ka man vispār ir emocijas – lai kādas tās būtu. Nežēlīgi, bet aktieri to vien dara, kā tās medī. Ja man būtu jāfilmējas Martas lomā pirms desmit gadiem, man būtu daudz mazāk ko teikt. Pusotra gada laikā esmu ievākusi nenormāli daudz emociju. Pirms tam tās vairāk guvu no grāmatām, filmām, vairāk iztēlē, abstrakcijās, bet tagad... Kad man jāspēlē, man jau ir bagāža. Tikai paver to plauktiņu, to un to – jā, es to visu zinu! Pēc pirmās sērijas man teica – bija viens kadrs, viens skatiens, kurā varēja redzēt to, ko esi piedzīvojusi. Jā, nosēdumi paliek, tu kļūsti pilns ar dzīvi. Man pašlaik ir ko teikt.

Teksts: žurnāls OK / Foto: Aiga Rēdmane