Andris Bulis: feisbukā kāds nospiež "Patīk", un tu saproti, ka neesi viens

Vasaras beigās XXI Krievijas kinofestivālu Logs uz Eiropu atklāja filma Ģed 005 (Vectēvs 005), kurā Andris spēlē vienu no galvenajām lomām. Iespējams, tai būs arī turpinājums. Turpinās televīzijas seriāla Viņas melo labāk filmēšana. Oktobrī ar Buļa monoizrādi sākusies jaunās mākslas telpas 64 krēsli darbība. Izrādes specifika likusi Andrim kļūt par aktīvu sociālā tīkla Facebook lietotāju.

– Kā tu paskaidrotu – kas ir Facebook? Labi, skaidrs, vieta, kur cilvēki publisko savas domas un gaitas. Bet kāpēc, kāda ir motivācija to darīt – esi sapratis?

– Ir simtiem iemeslu, kāpēc cilvēki raksta, par to varētu runāt stundām, un mēs ar režisori Gaļinu Poļiščuku stundām par to arī esam diskutējuši: ko dara Facebook ar mūsu dzīvi, un ko mēs tur darām. Pats, atnākot mājās pēc izrādes, vēlu vakarā tagad mēdzu kaut ko ierakstīt. Un ir sajūta, ka kādam esmu atdevis savas emocijas, dalījies tajās. Un kāds vienmēr arī atbild. Kāds nospiež Like, un tu saproti, ka neesi viens...

Facebook ir arī brīnišķīgs veids, kā pajautāt palīdzību. Bez maksas un ātri. Vari uzzināt tik daudz jaunas informācijas. Vienlaikus Facebook ir absolūts egoisma kalngals, kur vari parādīt, kādas ir tavas iespējas ceļot, kāda ir tava mašīna, kleita, kur tu pusdieno, kādā pludmalē dzer savu kokteili... Savā ziņā portāls ir tik populārs tāpēc, ka vari rakstīt, ko vēlies, bet neviens tev nevar pienākt klāt un paskatīties acīs. Taču, jo vairāk iedziļinos, jo skaidrāk saprotu, ka nevaru nosodīt nevienu, kurš raksta internetā, lai kas tas arī būtu. Strādājot pie izrādes, esmu secinājis, ka varu attaisnot gandrīz jebko. Varu attaisnot jebkuru cilvēku, kurš ielicis tikai trīs punktus vai lamuvārdu, vai savu jaunāko dzejoli, vai lecīgu komentāru... Mēs galu galā varam to visu nelasīt.

– Daži uzskata, ka Facebook ir kā zāles pret vientulību.

– Daudziem tas palīdz nejusties vientuļiem, atrast domubiedrus. Tajā pašā laikā – cilvēki pārstāj komunicēt cits ar citu. Nezinu, kā tas atspēlēsies nākotnē. Tagad vairāk jādomā par to, ko pasaki sociālajā tīklā, nevis par to, ko pasaki acīs. Diemžēl. Meklējot materiālu izrādei, uzzināju, ka cilvēku, piemēram, var atlaist no darba ar e-pasta palīdzību, lai gan viņš sēž aiz blakus durvīm, ka cilvēks pamet cilvēku, publiski paziņojot to sociālajā tīklā... Sociālie tīkli var radīt maldīgu iespaidu, ka viss ir spēle un ka viss tā vienkārši izdzēšams – kā neveiksmīgs ieraksts.

Sākumā man bija pretreakcija, jo tiešām uzskatu, ka visvērtīgākā saruna ir aci pret aci. Un man vēl aizvien ir draugi, kuri, ja vēlas kaut ko pateikt vai noskaidrot, grib ieskatīties acīs un parunāties atklāti. Tas ir tas, ko vērtēju visaugstāk. Bet tā ir ideāla forma nebūt vieniem. Mēs nezinām, cik no tiek profiliem ir īsti, cik nav, bet, ja tāda forma aizstāj vientulību, lai cilvēks nekļūtu agresīvs vai neizdarītu pāri pats sev, tad lai viņš tur ir kaut vai 24 stundas.

– Sākumā to tiešām darīja PR cilvēki, es pat nezināju sava profila paroli, jo teicu, ka mani tas neinteresē, biju īsts... antifeisbuknieks. Bet tagad, atzīstos, esmu viens no labā nozīmē atkarīgajiem.

Bērnībā rakstīju dienasgrāmatu. Līdz ar to rakstīšana kā komunikācijas forma man ir pierasta. Mani fascinē, ka Facebook dod tūlītēju atbildi. Tur ir tas brīnišķīgais vārds – Share. Dalīties. Lai gan dalīties virtuāli ir vieglāk, tas nav, kā ar maizes kukulīti dalīties... Bet man šķiet, ka ir skaisti no rīta pamosties un novēlēt citiem jauku dienu, vai arī kāds var pateikt, ka viņam sāp vai ka viņš vēl nav gājis gulēt, jo visu nakti strādājis. Un, ja ar dažiem klikšķiem vari uzmundrināt otru, tad var teikt, ka Facebook padara pasauli labāku.

Facebook jebkurš var būt skaists un gudrs, un jebkurš skaistais un gudrais var tikt padarīts par neglītu un muļķi. Viņš arī pats sevi var tādu padarīt. Un tā laikam ir tā kārts, kas liek to pokeru spēlēt. Savā ziņā Facebook ir kā liela skatuve, kur lomu katrs var izvēlēties pats.

– Jā, tas daudziem palīdz būt emocionālākiem un tiešākiem. Padomju laikā bija cenzūra, dzejnieki lika zemtekstus, visi lasīja starp rindiņām. Te ir līdzīga spēle. Tu vari ielikt citātu, kas ir zemtekstu pilns, tu vari uzrakstīt tā, ka saprot tikai viens cilvēks, un vari uzrakstīt tā, ka saprot visi. Tikai jāatceras, ka vārdi tomēr nogalina vairāk nekā klusums...

– Tu savos tekstos esi atkailināts, ļoti emocionāls.

– Mani teksti ir kā emocionāli uzplaiksnījumi. Un tie ir tādi, kas prasa atbildi, komentāru. Man nepatīk teksti, kas ir kā liels punkts, kad skaidrs – nevajag turpināt, saruna nav iespējama. Bet par to kailumu – jo kailāks esi, jo tevi grūtāk ievainot. Tevi var sāpināt, bet nevar ievainot.

– Kas ir tavas izrādes galvenais varonis – Facebook atkarīgais?

– Spēlēju biroja darbinieku, kurš lielu dienas daļu pavada pie datora un, protams, arī Facebook. Bet galvenā izrādes tēma ir par vēlmi dzīvot. Pienāk mirklis, kad saproti, ka tā līnija, tā smalkā robeža nav aiz trejdeviņiem kalniem. Kāpēc līdz tam neaizdomājamies tāpat, ikdienā, es nezinu. Arī mans varonis Tomass Bertāns nonāk līdz šai atziņai, tiesa, pilnīgi neierastā veidā.

– Nekad agrāk neticēju sakritībām. Visam meklēju racionālu izskaidrojumu. Bet tā bija viena no reizēm, kad bija jānotic brīnumiem. Bija tik daudz sakritību, lai es varētu izkāpt no tās mašīnas savām kājām un tagad šeit sēdēt un runāt par to. Es beidzot noticēju, ka sargeņģeļi pastāv. Ja kāds par to joko, tagad varu teikt – par tām lietām nevajag jokot. Es negribētu, lai manā dzīvē vēl būtu brīži, pēc kuriem jāpārdomā vērtības tādā veidā. Bet ir notikumi, kurus nevaram ietekmēt, un tie ceļi, kā mums nāk apskaidrība, ir dažādi. Vislabāk mācīties no svešām kļūdām, bet vislabākā sapratne laikam tomēr nāk, mācoties no savām.

– Tas nebija ģenerālmēģinājums nāvei, piemēram, braucot ar 170 kilometriem stundā, izņemt līkumu. Bija ziema, melnais ledus, tāpēc ātrums nebija liels. Tas, kas notika, bija pilnīgi neparedzami. Tāpēc vēl vairāk ticu nejaušībai. Kad pats izaicini likteni, tu jau rēķinies ar sekām. Bet, kad Otrajos Ziemassvētkos brauc uz laukiem pie ģimenes un kaut kas tāds notiek, uz daudz ko sāc skatīties citādi. Par to runāju arī izrādē. Kad pastaigājies pa pašu robežu, gribas dzīvot. Grūti to aptvert trīsdesmit gados, bet labāk tagad nekā par vēlu.

Romantika nav banāla

– Pēc pirmās dzejoļu grāmatiņas kādu laiku nerakstīju, likās – viss ir stulbi, viss ir nevajadzīgi. Tagad atkal kaut kas ir pamodies. Gribas rakstīt, taču vēl nevaru sakoncentrēt to, ko gribu pateikt. Bet ir tāds nemiers. Patīkams.

Tas skanēs absolūti naivi, ko tagad teikšu, bet – es pat esmu noticējis romantikai. Agrāk romantiska mīlestība man šķita neiespējama, bet tagad... Agrāk, skatoties romantiskas filmas, kritizēju, ka tās ir banālas, muļķīgas, ka tā dzīvē nenotiek, bet tagad varu atzīties, ka... Es ticu, ka dzīvē notiek viss. Un, ja kāds par filmu vai izrādi saka – tā nevar būt! –, tas ir tikai tāpēc, ka tā nav noticis ar viņu. Būt var visādi. Visi holivudiskie štampi ar lietu vai romantiskiem vakariem jūras krastā darbojas, un, kad pats to izdzīvo, tas vairs neliekas ne banāli, ne klišejiski. Nekas nav banāls, ja notiek pa īstam, ja ticam un ļaujamies no sirds. Tie, kas noliedz romantiku, to vienkārši vēl nav sajutuši un izbaudījuši. Savukārt tie, kas klusē un smaida, zina, kas tas ir... Viņiem ir laimējies. Un kuram gan sirds dziļumos negribas izbaudīt to klišejisko lietu vai saulrietu divatā, to, kas citiem no malas var šķist visbanālākais, kas var būt? Jā, romantika ir banāla. Tikai ne tiem, ar ko tā notiek. Kāpēc cilvēki vispār skatās kino, iet uz teātri? Tāpēc, ka mūsu konstruktīvajā ikdienā nepietiek emociju un romantisma, jā, banāla romantisma.

– Tev gadījumā nav kaut kas līdzīgs... trīsdesmitgadnieka krīzei?

– Ceru, ka ne. Pagājušais gads bija tāds... Tas ietekmēja manu skatījumu. Sapratu, tikko tu sadusmojies uz pasauli, tā nostājas pret tevi. Un reizēm ir viegli iegrimt dusmās uz pasauli un žēlumā pret sevi – ka ar tevi ir kaut kas noticis. Vai nav noticis. Un ne jau pasaule vainīga pie taviem lēmumiem un to sekām – pats vien esi vainīgs. Man bija daudz jāpārdomā. Kāpēc tā notiek ar mani dzīvi? Uzskatu, ka esmu kļūdījies un vēl vainojis citus, nevis bijis atvērts un objektīvs pret pasauli.

– Jā, parasti kāds palīdz to saprast – kāds vai kaut kas, skarbākā vai maigākā formā. Katrā ziņā esmu sapratis, ka labāk ir dzīvot dzīvi, nevis sūdzēties par to. Nesen noskatījos filmu par Džoniju Kešu un sapratu, ka negribas iztērēt dzīvi. Kredītu papildu gadiem jau nepaņemsi. Zini, pēdējā laikā man ir viegli. Sāpīgi viegli. Vai tad tā izpaužas trīsdesmitgadu krīze?

 Būt vajadzīgam

– Labi, ka tā. Ja ir bezdarbība, pats sev kļūsti par mazo Hitleru un sāc sevi ārdīt no iekšpuses. Iespēja filmēties Vectēvā man radīja sajūtu, ka esmu vajadzīgs. Agrāk man tas nebija svarīgi, droši vien tāpēc, ka divdesmit gadu vecumā paši sev liekamies pietiekami svarīgi. Bet tagad man ir ļoti interesanti dzīvot tieši tāpēc, ka esmu vajadzīgs – kā tēvs, kā vīrs, kā dēls, kā draugs...

Un ja zini, ka tevi mīl... Lai gan – labāk, ka to nezini, labāk, lai to jūti. Cilvēks jau ir... baigais. Ja viņš pēkšņi uzzina, ka viņu mīl, tas ir tāpat kā pēkšņi parādās nauda – tas var mainīt visu un gan uz slikto pusi, gan uz labo. Bet tā nojausma un sajūta, ka pēc tevis ilgojas un tu ilgojies pēc kāda, un tev kāds ir vajadzīgs, tas var radīt pacēlumu. Radošam cilvēkam ir svarīgi, lai ar viņu rēķinās. Ne tik daudz, lai viņš ir pieprasīts, bet lai ar viņu rēķinās. Bet tā ir ar visiem.

– Tu jūties vajadzīgs?

– Pēdējā laikā man ļoti svarīgi ir draugi. Visu vasaru neesmu viņus saticis. Man ir ļoti svarīgi, ka piezvana vai atraksta: kur tu esi palicis, man tevi vajag satikt. Tāds īss teikums ir daudz svarīgāks nekā garš monologs par draudzību.

Agrāk zvanīja daudz draugu – ejam tur, darām to. Man bija jāatbild – nevaru, man ir mēģinājums, man ir izrāde. Pēc kāda laika viņi zvana atkal – nu, šosvētdien tiekamies, tu būsi? Un man atkal jāsaka – nu nekādi, man izrāde. Tad viņi zvanīja arvien retāk un retāk. Konstatēju, ka viņiem bijis pasākums, pēc kāda laika konstatēju, ka viņi bijuši uz manu izrādi. Zvanu, prasu, kur esat, un viņi atbild: “Negribējām tevi traucēt...” Man ir palikuši kādi trīs tuvākie draugi, un esmu sapratis, cik viņi man ir svarīgi. Nevēlos viņus zaudēt.

Tagad jau nekas nav mainījies, tāpat ir mēģinājumi, izrādes, filmēšana, bet esmu sapratis: ja vēlies saglabāt draudzību, ir jāatrod laiks draugiem. Man tas ir vajadzīgs. Šajā ziņā man patīk, kā saiknes prot uzturēt armēņu kolēģi, ar kuriem kopā filmējos. Šad tad e-pastā viņi atsūta kādu joku, ko speciāli man Googlē iztulkojuši latviski. Šausmīgi sirsnīgi.

– Egoisms. Tas egoisms ir ļoti sarežģīts. Tas ir tas, ko režisori dara vispirms, – mēģina nosist aktiera egoismu. Bet to jau nav iespējams iznīcināt.

 Skaistums, kas neglābj aktieri

– Šajā sakarā esmu izgājis vairākus posmus – agrāk kļuvu agresīvs, vēlāk izlikos, ka nedzirdu...

– Skaista āriene aktierim ir pluss vai mīnuss?

– Jebkurā gadījumā tā ir papildu slodze, jo visu laiku jāpierāda, ka esi vairāk nekā modelis, ka tev ir kaut kas galvā un sirdī. Bet es melotu un būtu liekulis, ja teiktu, ka āriene manā profesijā nav svarīga. Un es melotu, ja teiktu, ka nav patīkami, ja uz tevi paskatās kā uz pievilcīgu cilvēku. Bet es nekad to neesmu mēģinājis izmantot, lai kaut ko sasniegtu. Glīta āriene nav nekāds vairogs. Bieži cilvēki, kas pēc tam kļuvuši par labiem paziņām un draugiem, teikuši, ka sākumā domājuši: “Nu, tas modelis, droši vien baigais pūslis...”

Nezinu, kāpēc pie mums ir izveidojies tāds priekšstats par modeļa profesiju, bet es zinu, ko tas nozīmē. Nekaunos no tā, ka esmu strādājis par modeli. Zinu, kā ir tad, kad uz starptautiskas modeļu aģentūras kastingu atnāk divdesmit džeki no dažādām valstīm, visi izskatīgi, un – darbs ir tikai vienam. Tādos brīžos tavs egoisms tiek iznīcināts momentāni. Esmu ar daudziem tādās reizēs parunājies – viņi visi pārsvarā ir normāli cilvēki. Viens lasa Dikensu, cits strādā par modeli, jo viņam vajadzīga nauda studijām. Neesmu saticis nevienu staigājošu klišeju, kuram svarīgi tikai tas, lai viņš būtu skaists un lai viņa ceļš būtu rozēm kaisīts. Būt skaistam un pelnīt ar to naudu nav viegli, ir vajadzīga liela drosme. Ir jāsaņemas, lai vispār izietu uz skatuves. Jo tu jau tur neesi lauva starp sētas krančiem, tur visi ir lauvas.

– Bieži vien jārēķinās, ka tās tavas lomas būs... Nu, kaut vai tas pats seriāls Viņas melo labāk.

– Tev tur patiešām ir klasiska sliktā smukulīša loma.

– Tieši tāpēc ceru, ka seriālu filmēs un rādīs tālāk, esmu izlasījis 80 sērijas, un mans tēls stipri mainīsies. Daļēji tāpēc arī piekritu šai lomai, jo spēlēt tikai tādu slikto puiku, kas maina meitenes, es negribētu. Arī šobrīd tas Māris nav tāds cilvēks, kāds man patiktu, un viņš nav tāds, kāds esmu es. Bet es zinu tādus džekus, un kurš tad tādus nav redzējis: “Nauda, meitene, ātri, ja nedod, tad jāpanāk jebkuriem līdzekļiem.”

Lielās valstīs aktierim, kurš savās lomās nemainās, ir vieglāk. Nu, varbūt nevis vieglāk, bet ļoti ienesīgi. Jo tur no tevis negaida, lai tu lauztu stereotipu. Jābūt tam, kā dēļ tevi dievina masas. Švarcenegers un Stallone sāka karjeru, spēlējot komēdijās. Bet kāpēc nākamās desmit filmas viņi tikai šauj un šauj? Tāpēc, ka no viņiem to pieprasa. No Švarcenegera neviens negaida romantisku drāmu – no viņa gaida, lai viņš šauj un glābj pasauli!

Es nesaku, ka tas nav pareizi. Bet man kino un teātris patīk tāpēc, ka tajā var mainīties. Man būtu garlaicīgi visu mūžu spēlēt vienu un to pašu. Ja iekrīti vienā žanrā, vairs neesi aktieris, tu esi lelle.

Mīlēt un būt mīlēts

– Nacionālais teātris mani vienmēr ir uzrunājis – man patīk leģenda, man patīk tā ēka. Kad tur strādāju, apziņa, uz kādas skatuves es stāvu, bija daudz nozīmīgāka par garantijām un mēneša algu. Kad beidzās sadarbība ar manu režisoru, es šķīros no teātra, jo likās, ka ne ar visiem režisoriem izdosies sastrādāties un ne visi arī mani gribēja redzēt savās izrādēs. Turklāt – taisnība, ka lielos teātros vispirms izmanto tavu fizisko ķermeni un tikai pēc tam tavu dvēseli. Un liels ir tas aktieris, kurš panāk, ka redz nevis viņa miesu, bet dvēseli. Tagad man šķiet, ka ir traki, ja ārpus teātra neko neredzi – nezini, kas notiek Lietuvā, Igaunijā, nepaskaties, kas notiek vēl tālāk, dzīvo tikai teātrī. Tad tas ir ceļš, kas ved vienā aplokā tik uz riņķi, un tā var nonākt arī tajā šaurajā taciņā, kuras galā tevi nokauj... Teātris – tā ir burvju kastīte, kurā vari ieiet balts un iznākt melns, ieiet melns un iznākt balts un apskaidrots, un... vari arī neiznākt.

– Tāpēc izvēlējies ceļu, ka taisi teātri sev pats?

– Esmu tāds pats kā visi, tipisks latvietis – man arī patīk sēdēt siltumā, rādīt ar pirkstu un prasīt, kāpēc mums nav tā un šitā. Lai kaut ko sāktu darīt, man vajag vai nu lielu motivāciju, vai lai mani kāds pagrūž. Bet apstākļi mani ir spieduši izbraukt no Latvijas, strādāt ārpus Latvijas, un – paldies Dievam. Tas ļoti ātri liek saprast, kas esi, ko vari un nevari. Un saprast, ka esi tikai tas, ko vari izdarīt. Jo tavs vārds, tava pagātne ārpus Latvijas nevienam neko nenozīmē.

Tas ir trakākais, ja iedomājies, ka esi kaut ko sasniedzis un kaut kas esi. Nevienu brīdi tā nedrīkst domāt. Aktieris Sergejs Šakurovs, kurš filmā spēlēja manu vectēvu un kurš, var teikt, ir krievu kino leģenda, filmēšanās laikā nevienā brīdī neatkāpās no teksta, visu, ko gribēja mainīt, apsprieda ar režisoru. Tas nekas, ka viņš savā karjerā jau nospēlējis kādus desmit ģenerāļus! Šķiet, nu kas viņam ko nenospēlēt kārtējo ģenerāli pensijā. Bet viņam katrs teikums bija svarīgs, un es sapratu, ka savos septiņdesmit gados viņam nešķiet, ka viņš visu zina, lai gan viņš mūs visus tur varēja pamācīt. Tad man savos trīsdesmit gados mute jātur ciet.

– Nu gan jautājums... Ja redzu cilvēkus tādā vecumā laimīgus un nemiera pilnus, spēju sevi tādu iedomāties. Gribētu tāds būt. Taču grūti aizdomāties četrdesmit gadus uz priekšu.

Mans varonis Tomass Bertāns izrādē uzdod jautājumu – ko viņš gribētu pēc pāris gadiem. To pašu es varētu jautāt sev. Būt kādam vajadzīgs. Mīlēt un būt mīlēts... Tās ir tās banalitātes, no kurām neaizbēgt. Patiesībā visu mūžu gribam vienu un to pašu, tikai divdesmit gados to gribam citādāk nekā trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit... Un, kas to zina, septiņdesmit gados to pašu gribas varbūt vēl intensīvāk nekā agrāk. Tūlīt saraudāšos, domājot par vecumdienām...

Bet šobrīd un šeit ir svarīgi saprast, ka laime ir sāpīga. Vispār es laikam esmu noformulējis, kas ir laime. Laime ir tad, kad tu visu laiku vari iekrist grāvī, izbaudīt visas sajūtas. Laime ir tad, kad tev trīc kājas, vēders un tu varbūt pat saproti, ka tā laime nav iespējama, ka esi galīgi grāvī, un tas ir sāpīgi, bet – tā ir laime. Esmu laimīgs, ka avārijā paliku dzīvs. Lai gan, kad nokļuvu mājās un visi aizgāja gulēt, es histēriski raudāju – nevis tāpēc, ka paliku dzīvs, bet no laimes par to, ka tajā mašīnā braucu viens. Ja no mašīnas izkāptu es, bet kāds cits no ģimenes neizkāptu?

Laime ir tad, kad sasniedz septiņdesmit gadus un Ziemassvētkos nesēdi viens pats. Un laime ir tad, kad bērns, beidzot otro klasi, saņem goda rakstu. Un laime ir tad, kad zini, ka kāds tevi mīl, bet tas ir viss, ko tu zini... Cilvēki visu laiku tiecas pēc laimes, citādi nav vērts dzīvot. Bet mīlestība – nu tas jau ir visaugstākais, kas var būt.

– Kāpēc izrādes nosaukumā ir vārdi Post scriptum?

– Jo to PS vienmēr var pielikt klāt un smagas lietas padarīt vieglākas, bet skaistas – vēl skaistākas. PS. Es tevi mīlu. PS. Ko tu dari rīt? PS. Nedusmojies...

Savā dzimšanas dienā uzrakstīju izrādei monologu, ka varbūt pēc dažiem gadu desmitiem kapos vairs nebūs kapakmeņu. Tā vietā varbūt būs mazs dators, kur iekšā būs tavs Facebook konts. Iedomājies, tu jau tagad vari atstāt draugiem ziņu, kad viņi atnāks pie tevis uz kapiem nosvinēt tavu dzimšanas dienu!

Galvenais – atcerēties savu paroli, jo tad, kad notiks augšāmcelšanās, tu taču gribēsi par to kādam paziņot, vai ne? Un tad, kad tu ierakstīsi to savā profilā, kāds noteikti nospiedīs Like.

– Kad izlasīsiet – ja izlasīsiet –, pasmaidiet. Jo dzīvot ir skaisti. Banāli, vai ne?

Ieva Raiskuma, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris