Kā uzziedināt istabas augus? Praktiski padomi

, grāmatas Dārza Maģija autore

Lai cilvēks ražīgi strādātu un sasniegtu labu rezultātu, viņam ik pa brīdim ir jāatpūšas, bet reizi gadā jāņem atvaļinājums. Tieši tāpat augam nepieciešams miera periods. Ja dārza ziemcietēm tas iznāk dabīgi, jo zemi klāj sniega kārta vai ir vismaz vēss, tad nabaga istabas puķes tiek turētas siltā temperatūrā, laistītas un mēslotas augu gadu. Šķiet dīvaini, bet visas tās aug kaut kur savvaļā, tātad puķei vajag nodrošināt tādu pat ziemu kā dzimtenē, vietā, no kurienes tā nāk. Protams, ka hipeastru, kaktusu, orhideju dzimtene ir tā sauktajās siltajās zemēs, kur ziema nozīmē tikai vairāk vai mazāk pazeminātu temperatūru. Taču reizumis visai atšķirīgu.

Audzētājam pašam jāizlemj, kad viņš vēlas ziedus, un tad pāris mēnešus iepriekš amariļļa podu iznes vēsā vietā – verandā, priekšnamā vai pagrabā. Praktiski nelej, bet, ja zeme kļūst galīgi sausa, tad nedaudz pamitrina. Ideāla vieta ir pagrabs, kur ir tumsa, gaiss allaž ir mitrs un neļauj augsnei podā galīgi izžūt. Kad lapas nokaltušas, puķi apsedz ar apgāztu tukšu māla podu, jo tam ir ventilācijas caurumiņš, taču var izmantot arī no blīva papīra satītu tūtu. Tā tumsā un vēsumā puķe atpūšas vismaz divus vai trīs mēnešus. Modināšana nozīmē ienest istabā un apliet, bet podiņš vai tūta pagaidām jāatstāj virsū līdz parādās ziedpumpura asni - tad var sākt regulāri liet. Tumsa aizkavē lapu augšanu un viss spēks tiek ziedkātam. Lapas parādās nedaudz vēlāk, un pareizi audzēts ziedošs amarillis ir ar skaistām, veselīgām lapām. Mēslot jāsāk tikai pēc noziedēšanas, tas tad arī ir laiks, kad sīpols uzkrāj barības vielas nākamā gada ziedēšanai.

Lai arī šķiet, ka kaktusi mīt Latīņamerikas pustusnesī, tie nāk no dažādām vietām. Izrādās, ka arī šie adataiņi  un vēlas pāris mēnešus pagulēt vēsumā (plus 5 – 10 grādi) un sausumā, bet gaismā. Tad ziedi ir garantēti. Ziemassvētku kaktuss jeb šlumbergija atšķirībā no adataiņiem aug mitros mežos, un tas nozīmē samērā relatīvu miera periodu, tāpēc arī tā dižā ziedēšana.

Sabiedriskās telpās ir redzēta brīnumjauki smaržojoša hoija, kuras liānveida stīgas stiepās savus trīs metrus un vairāki baltie vaskainie zvaigžņveida ziedu čemuri piepilda telpu ar reibinošu smaržu. Jutīgiem cilvēkiem tā var nepatikt, tāpat kā trompešliliju smarža, taču hoijas smarža nav tik uzbāzīga. Ja esat ar mieru baudīt šo aromterapiju, tad telpās ar sausu gaisu vajag izvēlēties Hoya carnosa šķirnes, kurām ir biezas lapas. Kā jau tropu mežu epifītam, kas dabā sakņojas vietās, kurās sanestas augu lapas, zari, mizas un veidojas irdena trūdzeme, to nedrīkst pārliet, tātad jāaudzē līdzīgi orhidejām, lai ūdens tikai iztecētu cauri substrātam un nepaliktu arī poda dibenā. Atkal jāsaka – visam jābūt tuvu dzimtā meža apstākļiem un ziemas mēnešos jāpiebremzē laistīšana, par barošanu jāaizmirst, un vēlamā temperatūra ir ap grādiem četrpadsmit.

Bez atpūtas neziedēs klīvijas, fuksijas, mirtes, oleandri, pelargonijas. Lai gan līdakastes (sansevjēras) ziedi ir necili, tomēr ir vērts kādu rudeni piemirst par tās eksistenci un atcerēties vien tad, kad sagribēsies redzēt to ziedam ar zaļbaltiem ziediņiem, kuri ne tikai izskatās, bet arī smaržo kā naktsvijoles.

Ja vēlies dāvināt ziedus, tad ziemā labāk izvēlies tos nevis svaigus, bet podiņos. Puķu veikalos ir liela bagātība, sākot ar uzziedinātām hiacintēm un narcisēm, kā arī beidzamajos gados klāt nākušajām orhidejām, līdz jau pierastajām acālijām, prīmulām, sanpaulijām, kalceolārijām, ciklamenām. Visas tās nemīl sausu un ļoti siltu gaisu, gluži pretēji, un, protams, bagātīgai ziedēšanai tām nepieciešama gaisma. Pārāk dāsna liešana arī nav vēlama, bet tautā populārais uzskats, ka vajag aplikt ar sniegu zemi podiņā, ir tikai mīksta ūdens vajadzības izpausme. Kaut gan sava gudrība ir arī tur, jo daudzi dziednieki uzsver ūdens kristāliskās formas (sniega, ledus) lielo nozīmi. Viņi to sauc par dzīvo ūdeni - varbūt tāpēc maziem bērniem tā patīk sūkāt lāstekas un ēst sniegu.