Rundāles pils sargeņğelis: vēsturnieks Imants Lancmanis stāsta par savu mūža mīlestību, kas palīdzēja saglābt pili
Rundāles pils – viņa mūža darbs. Imants Lancmanis runā tāpat, kā viņš glezno – precīzi, pārdomāti, ar vieglu ironiju un cieņu pret laiku. Par savu mūža darbu Rundāles pili, par mākslu, par dzīvi bez godkārības un par gandarījumu, kas nāk tad, kad sapņi ir īstenoti līdz vissīkākajai detaļai.
Šodien izskatāties tik ļoti eleganti – kā jau vienmēr!
Man patīk visādi. Ģērbjos atkarībā no tā, kādam tēlam jābūt tajā brīdī. Mājās māsa vienmēr smejas – nu tu atkal esi bomzīša paskatā! (Smejas.) Tajā pašā laikā man ļoti žēl, ka fraku bijusi iespēja uzvilkt tikai vienreiz mūžā. Man tā patīk! Domāju, ka jaukums ir tad, ja cilvēks variē ar sevi un savu tēlu. Iedomāties, ka visu laiku ir jāstaigā džinsās un botās, – es to nekādi nevaru saprast. Daudzveidība ir jaukums. Arī tas, kas zem tā tērpa slēpjas.
Mani ļoti skumdina tas, ko mūsdienās uzskata par smalku. Bagāts cilvēks nopērk zīmolu, un tad viņu apskauž, jo konstatē, cik maksā viņa kurpes vai žakete. Ārējo tēlu jāprot to veidot tā, lai tas nelien acīs. Arī no zīmola var izvēlēties tādu variantu, kas nav tik kliedzošs un prasts. Bet ko tur daudz… Tā jau ir tēma par mūsdienu gaumi. Man ir žēl, ka sievietes staigā biksēs, nevis skaistās kleitās. Zinu, biksēs ir ērtāk, bet vajag gan vienu, gan otru. Nedrīkst kleitas aizmirst!
Jums dzīvē ir ļoti laimējies satikt savu īsto otro pusi – Ievu. Kas ir tā visdziļākā vērtība, ko cilvēks mūža gaitā var gūt no skaistas, ilglaicīgas kopābūšanas?
Kopābūšana un mīlestība ārkārtīgi paplašina pašu cilvēku. Tā ir domāšanas kopība. Visu mērķu, ideālu, pārliecību kopība. Pilnīgi viss. Kopābūšana cilvēkus dubulto. Mēs bijām divi – es un Ieva – un vēl mana māsa. Mēs bijām trīs. Un mums taču kopā tapa arī pils. Mēs viņu trijatā uzbūvējām. Tas nav tikai mans nopelns. Cilvēks nevar tikai peldēt kaut kādā nirvānā pilnīgi viens, kad apkārt nekā nav, un viņš tur baigi kaut ko izdomā. Ir vajadzīgs garīgs atbalsts. Tas, kas tevi notur. Tā bija laime.
Ieva… Bez viņas es neko nebūtu izdarījis. Pilnīgi neko. Un tāpat – pēc viņas aiziešanas… Nu jau divdesmit viens gads. Ja nebūtu māsas, ļoti iespējams, es vairs nebūtu dzīvs. Balsts ir vajadzīgs no visām pusēm. No visiem skatpunktiem. Tas paplašina telpu, kurā tu dzīvo. Uzreiz jūti, ka kupols, kurā eksistējam, ir lielāks. Viens pats cilvēks, manuprāt, neko nevar izdarīt.
Un kā ar pieņēmumu, ka mākslas darbi rodas vientulībā, mokās un ciešanās?
Arī tad, ja it kā viss ir labi, tās mokas tāpat ir, jo pats process jau nav viegls. Visu, ko es dzīvē esmu izdarījis, būtībā esmu izspiedis. Sevi. Visu savu darba mūžu, nu jau sešdesmit gadu, es sevi izspiežu līdz pēdējam. Lai varētu gleznot, rakstīt grāmatas, strādāt pilī – lai viss notiktu. Tā ir izspiešana. Bet ne jau agonija. Es to kaut kā vienmēr esmu samērojis ar veselo saprātu. Un nevarētu teikt, ka es visu laiku būtu dzīvojis kādā nebeidzamā ciešanu tumsā. Bija jau arī mazi atpūtas brīži. Bija prieciņi.
Jūsu gleznas vienmēr izcēlušās ar īpašu precizitāti, ar laiku tām gandrīz pieskaras realitāte. Kā veidojusies jūsu glezniecības tehnika?
Tā vienkārši bija mana vēlme. 1962. gadā atļāvos tādu kā ķecerību – paņēmu mazu otiņu un sāku izdaiļāt detaļiņas. Profesori bija šausmās, jo tas neatbilda tai brīdī valdošajam stilam, bet lielu skandālu nebija. Atšķirībā no Maijas Tabakas mani no akadēmijas ārā neslēdza. Es vienkārši jau toreiz sajutu – man vajag tikai tā. Lieli, plakani, izplūduši laukumi, nosacītība mani neuzrunāja. Gribu ieraudzīt cilvēku tā, it kā es viņu pats nebūtu gleznojis, bet viņš būtu tapis no kādas citas planētas. Tāpēc arī lielākas bildes gleznoju divus trīs gadus, kamēr iztaisu tik smalkas detaļas, ka pats noticu – jā, tas ir īsts. Tā ir šī realitāte.
Pilno sarunu par to kāpēc vispār bija iespēja restaurēt Rundāles pili, mākslu un sirds darbu mūža garumā lasi jaunajā “Patiesās Dzīves” numurā, kas no 25. jūlija pieejamas labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
