Dekorācijas, kuras sagaida ar ovācijām - izstādē skatāmi "Art Deco" teātra karaļa Liberta darbi

Ludolfs Liberts (1895–1959) ir viens no spožākajiem teātra māksliniekiem 20. gadsimta 20.–30. gados. Viņa noformētās izrādes atšķir izdomas bagātība, krāsu spilgtums un formu krāšņums.

Libertam piemita īpaša spēja nojaust auditorijas vēlmes, viņš prata uzburt uz skatuves brīnumainu pasauli, kas pārsteidza un sajūsmināja gan kritiķus, gan publiku. Nereti Liberta dekorācijas pēc priekškara pacelšanas tika sagaidītas ar ovācijām, un, redzot šodien šīs scenogrāfijas skices vai uzvesto izrāžu fotogrāfijas, šī sajūsma ir saprotama.

Art Deco laikmets, kurā iekrita Liberta karjeras uzplaukums teātrī, atrada savu izpaudumu viņa veidotu kostīmu un dekorāciju ornamentālajos motīvos – palmetes variācijās, ģeometriskos rakstos un zigzagos, vertikālo ritmu uzsvērumā, strūklakas straumēm līdzīgu formu ritmos. Tas viss un kontrastainu, spilgtu krāsu košums, zelts radīja izcilu iespaidu. Ludolfa Liberta biogrāfs Jānis Siliņš rakstīja, ka dzirkstošo krāsainību monumentālos mērogos mākslinieks panāca, lietojot “tīras”, nejauktas krāsas: “Podos iejuka kilogramiem koši sarkanā turku bakāna, zilā, zaļā, dzeltenā”. Art Deco stilam raksturīga greznība un šiks atšķīra gan izrādes ar orientālu vai Tālo Austrumu eksotisko vidi (operas “Aīda” (1927), “Turandota” (1930), “Samsons un Dalila” (1931) vai “Sābas ķēniņiene” (1935) u.c.), gan uzvedumus ar latviešu tautiskajiem sižetiem (operas “Vaidelote” un “Sprīdītis” (abas 1927) u.c.).

Ludolfa Liberta noformētie iestudējumi ar lieliem panākumiem tika rādīti Lietuvā un Zviedrijā, bet no 1929. gada viņš strādājis arī kā izrāžu režisors. Mākslinieks sarīkoja personālizstādes Parīzē (1927), Briselē (1929) un Berlīnē (1930) – visur eksponēto darbu vidū bija aplūkojami scenogrāfiju un kostīmu meti.

Turpinot stāstu par Ludolfu Libertu, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs nomaina mākslinieka darbus izstādē “Ludolfs Liberts – Art Deco teātra karalis”. Jaunā dekorāciju un kostīmu skiču atlase ilustrē tās pašas izrādes, par kurām vēstī ekspozīcijas pirmajā versijā jau apkopota informācija. Arī atjaunotajai izstādei ir izvēlēti meti galvenokārt no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, un līdz šim tie nekad nav bijuši eksponēti vai publicēti. Darbu maiņa ir nepieciešama no saglabātības viedokļa, jo grafikai, darbiem uz papīra, ir ierobežots eksponēšanas termiņš.