Rotu dizaineres Annas Faniginas skaistuma triki: "Pūderim un vaigu sārtumam allaž jābūt samuraja arsenālā"

Ģimenes recepte

No vecmāmiņas esmu mantojusi mīlestību pret tīrību, ko uzskatu par skaistuma sastāvdaļu. No mammas pārņēmusi tradīciju principā pievērst uzmanību skaistumam – gan ārējam, gan iekšējam. Un vēl ieradumu ik rītu norīvēt seju ar ledus gabaliņiem. To piekopju katru dienu un tad, ja gadās šo rituālu izlaist, jūtu diskomfortu. Turpretī mammas mīlestību uz dabiskajām maskām – zemeņu, gurķu, auzu pārslu – neesmu mantojusi, dodu priekšroku gatavajiem skaistumkopšanas produktiem. Taciņu pie kosmetologa gan nav sanācis iestaigāt. Jā, varu iegriezties pie speciālista pirms kāda svarīga pasākuma, taču manā dzīves kārtībā tas tā stabili nav iegājies. Esmu par vienkāršām mājas metodēm.

Kompleksi

Jau trešajā klasē pāraugu visus klasesbiedrus – gan meitenes, gan puišus. Gara, tieva, uzkumpusi... Man bija daudz kompleksu par savu ārieni. Mamma centās man iedvest pārliecību, ka viss ir kārtībā, taču es tik un tā ļoti cietu. Tā tas dzīvē ir iekārtots: sākumā tev ir jaunības kompleksi, pēc tam samērā īss periods, kad esi harmonijā ar sevi, bet pēc tam pienāk brīdis, kad vairs neesi ar sevi mierā – tagad jau tāpēc, ka organisms ir sācis ceļu uz novecošanu. Ir ļoti svarīgi noķert šo vidusposmu un paspēt par to izpriecāties no sirds. Paldies Dievam, es šo plaukuma brīdi izbaudīju – gan pati sev patiku, gan pasaule mani mīlēja. Un pēc tam sākās ilgais darbs ar sevi…

“Kaut kas ir jādara!”

Dzejniekam Sergejam Timofejevam ir tāda frāze: “Krunciņas, kuras mums tiek piedāvāts uzskatīt par mīlamām.” Šim principam sekoju arī es. Rau, tavā sejā ievelkas vēl viena rieviņa, un tu domā: “Ahā, vēl viena. Nu ko, tagad mīlēsim arī tevi…” Tomēr kopumā es pa dzīvi eju ar aktīvu devīzi: “Kaut kas ir jādara!” Arī par savām grumbiņām un krunciņām – tolaik vēl tikai potenciālajām – domāju kopš agras jaunības. Man šķita – ja uzreiz ķeršos vērsim pie ragiem, tas ir, kopš jaunības rūpēšos par savas ādas stāvokli, nākotnē nekas briesmīgs nemaz nenotiks. Man pat šķiet, ka tagad es sev veltu daudz mazāk uzmanības nekā tad. Taču, kad cilvēki uzzina, cik man gadu, proti, 48, viņi, kā likums, stipri brīnās. Un es katrreiz domāju: “Nu okei, ja reiz brīnās, tātad viss kārtībā.”

Galvenais eksponāts

Atceros, ka savulaik strādāju mākslas galerijā un domāju, ka man ir jābūt tikpat skaistai kā mūsu eksponāti. Nē, tā nav paštīksmināšanās. Jo rūpēties par savu ārieni vajag ne tikai tālab, lai cilvēks būtu harmonijā pats ar sevi. Tu esi atbildīgs apkārtējo priekšā, jo ir jāciena tas, kurš uz tevi skatās. Senajā Japānā samuraji, lai kur iedami, ņēma līdzi pūderi un vaigu sārtumu. Tā kā viņi varēja mirt kuru katru brīdi, tad arī laikus domāja par to, kā izskatīsies pēc nāves, un centās vienmēr būt gana skaisti. Te būtu, ko pamācīties… Sārtumam allaž jābūt samuraja arsenālā.

Kosmētika

Mana kosmētikas izvēle ir diezgan demokrātiska. Krēmus pērku atkarībā no noskaņojuma, īpašas sistēmas man nav. Man patīk izmēģināt visu ko, bieži ne to dārgāko un ne visprogresīvāko. Itālijā mēdzu aiziet uz aptieku un palūgt: “Paskatieties uz manu seju! Apskatījāt? Tagad dodiet krēmu, kāds, jūsuprāt, man ir vajadzīgs.” Kļūstot vecāka, esmu iekļāvusi savā rīta rituālā pašmasāžas elementus – tādu sejas jogu. Taču tas viss notiek samērā brīvā formā, jo, šajā tēmā pārāk iedziļinoties, vienkārši neiziesi ārā no mājas – nekam citam vairs neatliks laika.

Grims

Krāsoties sāku jau skolas laikā. Skola kosmētikas lietošanu neatbalstīja, tomēr es pamanījos slepeni vismaz skropstas uzkrāsot. Taču savā dzimšanas dienā gāju uz skolu pilnā kaujas krāsojumā, pieņemot, ka man uz to ir visas tiesības. Tagad uzskatu, ka grims ir kultūras daļa un pilsētas civilizācijas telpā tas ir nepieciešams. Kad redzu sievieti ar meikapu, es saprotu, ka viņa ir tam tērējusi savu laiku, ieguldījusi noteiktas pūles, lai padarītu sevi pievilcīgāku. To nevar necienīt. Cita lieta, kad esi dabā vai mājās – tur var ļauties dabiskumam un atpūsties no visām šīm civilizācijas lietiņām. Jaunībā krāsojos diezgan spilgti. Acis apvilkt man vajadzēja tā, lai redz jau no tālienes. Bet vēlāk kaut kā nomierinājos. Pēdējos 20 gados esmu izstrādājusi stabilus kanonus – varu uzkrāsoties aizvērtām acīm.

 Saule

Jaunībā man bija savs hipiju periods, braucu uz dienvidiem, uz nūdistu nometnēm. Tur tu diennaktīm ilgi dzīvo starp citiem kailiem cilvēkiem un, ja gadās ieraudzīt kādu peldkostīmā, domā: “Ak kungs, kamdēļ šis tā uzpucējies?” Tolaik mēs nedomājām ne par saules radiāciju, ne par brīvajiem radikāļiem. Kad es uzzināju, ka saule nemaz nav tik laba un derīga, man tā kļuva par katastrofu. Nācās pamest nūdistus un pievienoties “uzpucējušos” pulkam. Un tomēr līdz ar vasaras atnākšanu es joprojām drosmīgi metos saules skavās un faktiski nelietoju saules aizsargkrēmus. Ja nu tikai degunu ieziedīšu vai pigmenta plankumiņus. Citādi vienkārši sekoju veselajam saprātam: nepalieku saulē līdz prāta aptumsumam, periodiski padzīvoju ēnā un saules peldes nomainu ar ūdens peldēm.

Uzturs

Par pareizu uzturu sāku interesēties jau skolas laikā. Turklāt, kā nojaušat, nevis novājēšanas nolūkā, bet pētot to no veselības viedokļa, ideālās formulas meklējumos. Vispirms uzzināju par dalīto uzturu. Pēc tam pie apvāršņa parādījās jogas nodarbības, ājurvēda… Un nu jau vairāk nekā 30 gadu esmu veģetāriete, neēdu ne zivis, ne gaļu. Taču visu pārējo baudīt sev ļauju, neatsaku neko. Tikai saldumus cenšos ēst mazāk, kaut arī diemžēl man tie ļoti garšo. Pret ekoloģisko pārtiku izturos ar rāmu prātu. Par šo tēmu tiek pārāk daudz spekulēts. Neloloju ilūzijas, ka šajā pasaulē var dzīvot bez ķīmijas. Vienkārši ar ķīmiju arī ir jāmāk sadzīvot.

Slaidums

Kā jau visi, arī es gadu gaitā esmu uzkrājusi noteiktu kilogramu daudzumu. Tiesa, bērnībā biju ļoti vāja, tāpēc tagad esmu kļuvusi normāla. Un, starp citu, neredzu tiešu saikni starp veģetārismu un slaidumu. Arī veģetārieši taču apveļas... no augļiem, no piena produktiem. Tāpēc formas uzturēšanas labad vienalga nākas sevi kaut kā ierobežot. Ja es jūtu, ka esmu uzkrājusi ko lieku, cenšos neēst vakaros. Un, tā kā mājās pārnāku vēlu un vakara maltīte man ir galvenā, sanāk, ka tādās dienās ēdu pavisam maz.

Sports

No sporta vienmēr esmu izvairījusies estētisku apsvērumu dēļ. Man pievilcīgi šķituši joga, tai-či, ciguns, peldēšana… Visos ceļojumos ņemu līdzi paklājiņu, lai varu nodarboties jebkurā vietā. Taču par īstu izrāvienu man savulaik kļuva balets. Īstas klasiskās horeogrāfijas nodarbības, tikai mājsaimniecēm; tās neparedz nekādu uzstāšanos uz skatuves, bet ietver visus klasiskos baleta pas, kas ļoti nāk par labu gan stājai, gan tonusa un formas uzturēšanai. Turklāt tas nenozīmē vienkārši nostāties glītā pozā, tā ir diezgan liela fiziskā slodze, tev nemitīgi ir sevi jāpārvar. Bet tieši šīs pārvarēšanas ir tas efektīvākais. Mans ideālais salikums bija balets un peldēšana, taču, kamēr sporta klubi un baseini bija slēgti, ir nācies iztikt ar rīta rosmi. Un ar to acīmredzami ir bijis par maz.

Aizmukt no civilizācijas

Augusts man vienmēr ir retrīta mēnesis. Jau vairākus gadus es vasaras beigās mūku no civilizācijas, lai nodarbotos ar garīgām un fiziskām praksēm kādā nomaļā vietā, kur nav ne cilvēku, ne veikalu, ne kafejnīcu. Aizeju šajā dzīvē dabas klēpī – ar ļoti vienkāršu pārtiku, ar gana nopietnām slodzēm pat saules svelmē, lai atgrieztos kā no jauna piedzimusi un gatava izdzīvot jaunu dzīves ciklu. Parasti braucu uz Azovas jūru, taču šogad kovida dēļ biju spiesta mainīt virzienu – devos retrītā uz jogas kuģa, kas brauca pa Adrijas jūru. Daudz nodarbojāmies ar jogu gan uz ūdens, gan sauszemes, un arī tas izrādījās visnotaļ efektīvi.

Frizūras

Ievērojamākās transformācijas manā ārienē ir saistītas ar frizūrām. Pabeigusi skolu, es nogriezu poniju un nokrāsoju matu kastaņkrāsā – tas izskatījās ļoti franciski. Pēc tam uz Rīgu atbrauca holandiešu frizieri, un es piedalījos viņu šovā modeles lomā. Man uztaisīja radikālu asimetrisku griezumu ar zaļām šķipsnām (atceros, ka tās vēl ilgi piekrāsoju ar briljantzaļo šķīdumu, jo spilgto krāsu mūsu veikalos tajā laikā vēl nebija). Tad jau biju beigusi universitāti un strādāju par matemātikas skolotāju. Protams, skolā biju zvaigzne. Pēc tam nodzinu matus pavisam. Tā jutos absolūti komfortabli un ar šādu frizūru nodzīvoju trīs gadus. Tā bija mana pēdējā radikālā transformācija. Kopš tā laika esmu palikusi pie klasiskā boba un revolucionārus risinājumus pagaidām nemeklēju.

Estētiskā ķirurģija

Šajā jomā man patlaban nav pieredzes un ceru, ka nebūs vēl ilgi. Protams, ir gana daudz krunciņu, taču seja man šķiet tik svēta zona, ka mani biedē jebkura iejaukšanās tajā. Nē, es nevienu nenosodu un pieļauju, ka pati reiz vērsīšos pēc estētiskās medicīnas palīdzības. Taču te, protams, svarīga ir mēra sajūta, delikātums un profesionalitāte. Jo negatīvus piemērus redzu ļoti daudz. Gadās satikt cilvēku, kuru sen neesmu redzējusi, un aizdomāties – it kā būtu pazīstama, taču es viņu neatpazīstu, ir jāpierod pie viņas pavisam no jauna. It kā cilvēks reizē ar savu mainīto seju būtu arī dvēseli mainījis. Es tomēr gribētu, lai mana dvēsele ar ķermeni dzīvo saskaņā pat tad, ja tāpēc man būs kādas ķermeniskas nepilnības.

Vecums

Protams, es redzu, ka cipari aug, – nepaspēj pierast pie viena, kad jau nākamais klāt. Taču pieņemu visu, kā ir. Braucu šajā vilcienā un skatos apkārt, kādus ķermeņa un gara piedzīvojumus dzīve vēl piespēlēs. Līdz 21 gada vecumam manas attiecības ar sevi bija sarežģītas. Pēc tam iestājās svētīgais periods, kad es sajutu pilnīgu harmoniju gan ar sevi, gan apkārtējo pasauli. Vēlāk šajā harmonijā kaut kas sāk nedaudz nobrukt, un, lai to izjustu atkal no jauna, jau jāiegulda ievērojami lielākas pūles. Taču kopumā vecums mani nebaida. Nu, jā, iespējams, ne visās fotogrāfijās izskatos tā, kā man patiktu. Nekas traks. Tātad šīs fotogrāfijas mēs nevienam nerādīsim…