Kas cilvēkos rada māju sajūtu, skatāms Latvijas laikmetīgās mākslas izstādē Cēsīs

Veidojot izstādi, kuratores Inese Baranovska un Astrīda Rogule vadījušās no pārdomām - kas cilvēkos rada māju sajūtu, drošību. Vienam tas var būt  grezns savrupnams, citam vecvecāku mājoklis vai vienkārša dārza mājiņa kā atmiņas no bezrūpīgās bērnības vai sentimentālas ģimenes fotogrāfijas, kas atgādina par dzīves laimīgajiem mirkļiem. Drošības sajūtu veido ne tikai fiziska telpa, bet arī indivīda piederība kādai sociālai grupai, kas dod pleca sajūtu, atbalstu un pārliecību. Par visu šo visplašākajā diapazonā viņas vēlas stāstīt izstādē “Māju sajūta”.

Izstādē tiek piedāvāts iepazīties ar darbiem no Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja krājumiem, kuru lielākā daļa veido topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekciju.

“Visos laikos laikmetīgā māksla ir atspoguļojusi pašreizējo dzīvi un izvēlējusies mākslinieciskos līdzekļus, kas atbilst sava laika sociālajiem, estētiskajiem un tehnoloģiskajiem nosacījumiem. Mūsu dienās laikmetīgai mākslai ir savs raksturs – tā uzrunā ar domas spēku un līdz šim neatzītu estētiku. Lai mākslas darbs kļūtu par atklāsmi, to ir nepieciešams izstāstīt, iekļaujot izstādē, iznesot publiskā telpā. Latvijas laikmetīgās mākslas kolekcijai nav savas mājvietas, jo vēl joprojām mums nav sava laikmetīgās mākslas muzeja, kuram jābūt platformai mākslas komunikācijai ar skatītāju. Nevaram gaidīt, kamēr beidzot būs politiskā griba uzcelt Laikmetīgās mākslas muzeju, tādēļ izstāde Koncertzālē  “Cēsis” ir lieliska iespēja kaut nelielai mākslas darbu kopai atstāt noliktavas un sarunāties ar skatītājiem,” savas pārdomas atklāj Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Atrīda Rogule.

Izstādē “Māju sajūta” ir pārstāvēti divi spoži Latvijas fotogrāfijas mākslas klasiķi – Egons Spuris  un Zenta Dzividzinska, kuru askētisko, melnbalto fotogrāfiju stilu mēdz klasificēt kā subjektīvo reālismu. Egona Spura foto sērija “Rīgas XIX un XX gadsimta sākuma proletāriešu rajons” ir iekļauta Latvijas Kultūras kanonā un izceļas ar  jūtīgu Grīziņkalna strādnieku rajona vides fiksējumu. Zenta Dzividzinska darbu sērijā “Servitūde” šķietami bezkaislīgi fiksējusi vienas dārza mājiņas dzīves hronoloģiju no uzbūves līdz pirmajai dārza ziedēšanai, ražas ievākšanai, rudenim un ziemai, kad atkal jādomā par nākamo gada ciklu. Šo sēriju varam uztvert arī kā himnu latviešu darba tikumam un tradīcijām.

Savukārt Kristīnes Kursišas instalācija “Karmas diagnostika” ir ironisks mākslinieces mēģinājums atmūķēt cilvēka nodomu un rīcības seku loģiku: kas uzlabo vai pasliktina mūsu likteni, vai varam savu dzīvi uzticēt zīlēšanas salonam. To var uztvert kā izaicinājumu mūsdienu cilvēka eksistenciālo tēmu stereotipiem.

Monikas Pormales un Alvja Hermaņa kopdarbs – Maskavas Nāciju teātrī 2010. gadā uzvestā izrāde “Šukšina stāsti”,  bija spilgts mākslas notikums, kas saglabājies foto dokumentācijā. Dziļas Krievijas nomales laucinieku sadzīvē atklājas visu jūtu gamma un vispārcilvēciskās vērtības.

Kā akcents izstādes kopnoskaņai izvēlētas divas Kristapa Ģelža instalācijas – “Trīs grācijas” un “Stumbrs”. Tas, ko ar šiem darbiem ir vēlējies pateikt mākslinieks, lai paliek kā vingrinājums skatītāja radošai iztēlei.

Starptautisku atzinību guvušā vidējās paaudzes fotogrāfa Alņa Stakles uzmanības fokusā ir mazpilsētu necilie nostūri un privātmājas, kuru mēnesnīcā fiksēti apgaismotie logi liekas reizē aicinoši un bezgala tāli. Attēli fascinē ar netveramu dvēselisku siltumu, kas mijas ar nostalģiskām skumjām.

Kā īpašu piedevu šai lieliskajai Latvijas mākslinieku darbu izlasei izstāde piedāvā Somijas fotogrāfa Toumo Maninena skatu no malas - fotogrāfijas, kas spilgti portretē dažādas neatkarīgās sociālās kopienas Latvijā. Te jūtams spēks un lepna pašapziņa.

Izstāde bez maksas apskatāma koncertzāles “Cēsis” mākslas galerijā, Raunas ielā 12, darba dienās no plkst. 12.00 – 18.00, brīvdienās no 12.00 – 16.00, kā arī pasākumu laikā.