Mūks, panks un gleznotāja. Saruna ar jauno mākslinieci Madaru Kvēpu

Izceļot Riņķes gleznoto vietas piederību, Madara izstāžu telpā bija radījusi asprātīgu scenogrāfiju, kas attēloja kartupeļu vagu karstā, saulainā dienā.

Telpiskā domāšana un apjoms atspoguļojas arī Madaras Kvēpas glezniecībā. Kaut abstrakti un brīžiem pat ļoti tēlaini, viņas darbi apliecina sakabi ar realitāti. Madara ļoti konstruktīvi izvērtē glezniecības lomu šodienas pasaulē, noslēgumā tomēr piebilstot: “Man liekas, ka mākslinieka uzdevums ir redzēt pasauli citādāk – tā mazliet nenormāli.”

Tev kā jaunai gleznotājai jautāšu – kā glezniecība ir mainījusies 21. gadsimtā, un kas tavas paaudzes gleznotājus atšķir no priekštečiem?

Manuprāt, visās mākslas nozarēs klāt ir nācis sintētisms, var just tehnoloģiju pieskārienu. Nesaku, ka tas ir slikti, bet to izjūtu kā vienojošo šodienas mākslas kodolu. Tāpēc man patīk glezniecība, tur es sajūtu cilvēka pieskārienu, un man tas ir ļoti svarīgi arī kā skatītājai. Pati sevi pamatā uztveru kā gleznotāju, lai gan pēdējā laikā man bijuši visādi sānsoļi. Manuprāt, dziļi personisku pārdzīvojumu ir vieglāk nodot citam, ja pats esi tam darbam pieskāries. Glezniecība tādā ziņā ir ļoti tieša un nepastarpināta.

Tev liekas, ka jaunās mākslas formas ir bezpersoniskas?

Tā varētu teikt. Ir dažādi skatītāji, un katrs no mākslas grib gūt dažādu pieredzi. Manuprāt, paletē ir jābūt visām krāsām – absolūti aukstai un arī siltākai mākslai, lai katrs var paņemt, ko vēlas.

Runājot par manas paaudzes gleznotājiem – ir liela dažādība, taču vienlaikus visi ir daudz lielāki individuālisti. Skatoties uz manas paaudzes glezniecību kopumā, nav tādu kopīgu iezīmju kā iepriekšējām paaudzēm. Tagad tu redzi, ka katrs sēž pie sava datora, viens pats gūglē un citiem neko nestāsta. Varbūt arī tāpēc, ka ir lielāka konkurence.

Kā izjūti šo konkurenci?

Kā man teica Andris Eglītis: “Tev ir jābūt mūkam un pankam vienlaicīgi.” (Smejas.) Tev ir jābūt mūkam, kas spēj atstāt visu skaļo dzīvi aiz savas celles durvīm un radīt sev svarīgās lietas. Bet tev ir jābūt arī gana skaļam un redzamam.

Kā tu parasti atrodi savu darbu tēmas?

Man šķiet jocīgi, ka es varētu runāt par kaut ko tikai tāpēc, ka tas ir aktuāli. Šķiet, ka nav vērts neko komentēt, tam nebūs nekāda svara, ja tev nav personīgās pieredzes par šo tēmu. Sociāli kritiska māksla ir vajadzīga, bet to nevajag mākslīgi forsēt.

Man viss sākas no dziļi personiskas un intīmas pieredzes, un esmu sapratusi, ka mani arī kā skatītāju mākslā interesē tikai personiski stāsti. Lai cik mistiski tas izklausītos, tēmas pie manis vienkārši atnāk. Man ir savākts tāds “miskastes materiāls”, kas manā prātā akumulējas laika gaitā, un tad es sāku strādāt un to visu lipināt kopā. Es strādāju ļoti intuitīvi, tā ir interesanti man pašai.

Vai māksliniekam jāpaskaidro savi darbi?

Tas nav obligāti. Man patīk, ja cilvēki pie manis atnāk un paši pastāsta, kā ir sasējuši kopā likumsakarības. Citreiz es jūtu, ka manis teiktais skatītājiem ir kā ceļa zīme, bet man arī nepatīk paskaidrot ļoti konkrēti, jo es pati savos darbos brīžiem redzu dažādas lietas. Man šķiet, ka tā ir laba abstrakta darba pazīme, – tu vari uz to skatīties bezgalīgi un katru reizi ieraudzīt kaut ko jaunu.

Vai, tavuprāt, Latvijā vērojami mākslas trendi?

Jā! Man liekas, ka mums patīk būt līdzīgiem Rietumiem. Reizēm es skatos uz darbu, un man liekas – jā, šis ierakstās laikmetīgajā kontekstā, bet tikai no formas viedokļa. Bieži neredzu nekādu dziļāku dimensiju, tikai formāli izmantotus vizuālos paņēmienus. Lai izfiltrētu, kurš darbs runā pa īstam un kurš ir tikai vizuālo tendenču atražošana, vajag iedziļināties. Tāpēc bieži vien laikmetīgo mākslu ir tik grūti uztvert.

Tu iepriekš pieminēji, ka pēdējā laikā tev gadījušies sānsoļi...

Nesen izlasīju interesantu Borisa Groisa eseju apkopojumu, un vienā no tām viņš runā par to, kas pašos pamatos ir instalācija. Instalācija ir telpa, un man liekas nenormāli skaisti, ka mākslinieks telpā visu var salikt tādā kārtībā, kā pats grib, neatkarīgi no tā, kāda kārtība eksistē kaut kur ārā. Vēl pirms izlasīju Groisa rakstu, biju noķērusi to sajūtu, ka visa telpa ir mākslas darbs.

Tātad ej instalācijas virzienā?

Tā varētu teikt. Tomēr es arī neeju prom no glezniecības. Es ļoti lepojos ar to, ka mums Latvijā ir tik liela glezniecības tradīcija! Gribu tajā iedziļināties un pierādīt šā medija aktualitāti, un mans pēdējā laika postulāts ir tāds, ka arī glezna ir instalācija. Mani ļoti interesē visādas glezniecības hibridizācijas formas, un pilnīgi skudriņas metas, iedomājoties, cik dažādos veidos tā var manifestēties.