Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Luīze Elizabete Rukšāne

Māksliniece Agate Lielpētere: “Uz vecumu cilvēki kļūst vai nu miermīlīgāki, vai arī ciniskāki"

Cilvēki
21. augustā 06:30 2019. gada 21. augustā 06:30
Pastaiga
“Uz vecumu cilvēki kļūst vai nu miermīlīgāki, vai arī ciniskāki. Vēl nezinu, kurā virzienā došos es,” tā par sevi saka jauna un ambicioza māksliniece – grafiķe un ilustratore Agate Lielpētere (24). Viņas mākslinieciskā valoda apvieno ironiju, melno humoru un vieglumu, kas nereti robežojas ar dziļu un atbildīgu tēmas pētniecību.

Vēl pavisam nesen Rīgas cirka Ziloņu mājā bija skatāma Agates otrā personālizstāde Bruised and Confused / Līdz kāzām sadzīs, kurā viņa ar sietspiedes darbu un tēlniecības objektu starpniecību pievērsusies jaunības maksimālisma analīzei un zilumu estētikai. Par tālākiem projektiem Agate pagaidām klusē, taču viņas degsme un pārliecība par mākslas nozīmi cilvēka dzīvē vēsta – viņa pati ir cilvēks īstajā vietā un īstajā laikā.

Kā tu vispār nolēmi pievērsties mākslai?

Tas sākās pamatskolā, kad vecāki mani aizsūtīja uz Daiļamatniecības pamatskolu tādēļ, ka vecmāmiņa tur strādāja ēdnīcā. Manā ģimenē māksla nav pats aktuālākais temats, un es tajā laikā ļoti aktīvi sportoju, biju basketbola saspēles vadītāja un komandas kapteine. Tad nācās pieņemt lēmumu – sports vai māksla. Pēc tam iestājos Jaņa Rozentāla mākslas skolā jeb “rožos”, grafikas kursā.

Pēc “rožiem” bija pilnīgi skaidrs, ka gribi stāties Latvijas Mākslas akadēmijā?

Sākumā likās, ka jābrauc uz ārzemēm, bet tad sapratu, ka mācīties vizuālās mākslas ārpus Latvijas īsti neatmaksājas. Mums akadēmijā ir pietiekami augsts līmenis, un man tā šķita vienīgā loģiskā izvēle.

Kā izvēlējies tieši grafiku?

Man tā vienkārši likās vispiemērotākais medijs, interesēja tās iespējas. Grafika prasa ļoti daudz zināšanu par konkrētu tehniku, arī ļoti lielu pacietību un augstu darba kultūru. Negribu teikt, ka gleznošanā nav jābūt tehniskām zināšanām, bet grafikā tas nozīmē pārzināt visas šā medija formas. Grafikā mani ārkārtīgi saista arī individuālisms.

Tev patīk kontrolēt?

Jā. Man patīk, ka zinu, kāds būs gala rezultāts, un, ja nesanāk, kā cerēts, kļūstu ļoti dusmīga. (Smejas.) Nākamais līmenis ir iemācīties kontrolēt neveiksmes, bet to es vēl neesmu tik labi apguvusi.

Ļoti dīvaini, bet, kad stājos akadēmijā, jau pārzināju sietspiedes tehniku, biju to izmantojusi, strādājot pie šādiem tādiem komerciāliem projektiem. Līdz ar to šo tehniku neuztvēru īsti nopietni. Tagad tas ir mainījies, man ļoti patīk, ka, taisot sietspiedi, vienlaikus tiek darbināta loģiskā domāšana un fiziskais spēks.

Foto: Luīze Elizabete Rukšāne

Savā pēdējā sietspiedes darbu sērijā Bruised and Confused / Līdz kāzām sadzīs tu pievērsies laikabiedru attēlojumam caur zilumu prizmu. Kāpēc tev ir būtiski šobrīd runāt par jaunību – vai tāpēc, ka tā ir pārejoša?

Jā. Neesmu aizdomājusies par to, kāpēc tas mani tā ieinteresējis. Taču, iespējams, pati jūtu to, ka kļūstu vecāka un pamazām attālinos no tāda kā jaunieša statusa. Ir lietas, kuras vairs nevaru atļauties darīt, jo kļūstu vecāka…

Tev kā māksliniecei ir konkrēts vēstījums apkārtējiem

Vēstījums, manuprāt, ir kaut kas ļoti mainīgs, un ir svarīgi runāt tieši par to, kas tev tajā brīdī ir aktuāls. Tas var būt kaut kas, kas tevi iepriecina, vai tieši pretēji – nomāc. Vēstījums var skart problēmas sabiedrībā tādā globālākā izpratnē vai arī būt kaut kas ļoti personisks. Galvenais, lai tu kā mākslinieks izjūti patiesu nepieciešamību runāt par šo tēmu. Šobrīd man nav izkristalizējusies viena konkrēta tēma, uz kuru es gribētu vērst cilvēku uzmanību.

Bet ir taču kāds koncepts, kas vairāk interesē tevi pašu?

Es ļoti gribētu izpētīt cilvēku nacionālās mentalitātes atšķirības. Vispār sociālas diferences, gan mentalitātes ziņā, gan sabiedrības slāņos. Nu, piemēram, ja izstādē galvenajā lomā ir jaunības tēma, arī šī tēma faktiski attiecas tikai uz konkrētu cilvēku grupu.

Ir kāds mākslas stils vai virziens, kas tev patīk labāk par citiem?

Nē. Manuprāt, ir ļoti grūti izšķirt vienu vienīgo “mīļāko” mākslas stilu. Tāpat es arī nevarētu izvēlēties un nosaukt savu mīļāko mūzikas žanru, jo katrā ir kvalitatīvi izpildītāji.

Runājot par stiliem, man nav svarīgi tas, kā šis darbs izpildīts, bet gan tā ideja – vēstījums. Protams, ka es, mākslas jomā izglītots cilvēks, vērtēju arī tehnisko izpildījumu, taču ne tik triviālā formā kā pateikt “man patīk tikai glezniecība” vai “mani interesē tikai fotogrāfija”. Tik strikta sadalīšana noved pie jautājuma – kas vispār ir māksla?

Foto: Luīze Elizabete Rukšāne

Šķiet, joprojām populārs pieņēmums par mākslu ir “es arī tā varētu”. Vai tev pašai ir gadījies tā teikt?

Noteikti, bet drīzāk, domājot par tehniku. Man šķiet, šo frāzi parasti lieto mākslas nezinātāji, runājot, piemēram, par abstrakcionistu Džeksonu Polloku vai impresionistu Klodu Monē. Tas vienmēr tiek teikts tehniskā izpratnē, jo šie cilvēki domā, ka arī viņi varētu tā uzzīmēt vai uzgleznot. Tagad es tā droši vien vairs neteiktu, ja nu vienīgi ironiski.

Tavuprāt, mākslas darbus var iedalīt sliktos un labos?

Varbūt ne sliktos un labos. Mēs drīzāk varētu spriest par to, kas ir vai nav mākslas darbs. Iespējams, pārāk kategorizēju, tomēr, ja es jūtu, ka konkrētais mākslas darbs ne par ko nevēstī vai ir uztaisīts tikai izstādes pēc... es to īsti nevērtēju kā mākslu. Tādus darbus vienkārši neuztveru nopietni.

Vēl portālā

Patiesība par zirņiem un pupām - kam tie jāēd, un kam labāk atturēties
Nogriežot matus, var pazaudēt intuīciju. Matiem ir daudz lielāka nozīme, nekā jūs domājat
Proteīnu kokteiļi: muskuļi šodien, veselības problēmas rīt 2
Pievienot komentāru

Молодая возлюбленная Евгения Петросяна Татьяна Брухунова разорила его в Париже

Развесьте по дому гроздья рябины: обычаи и приметы на 23 сентября 1