Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Ar mīlestību pret cilvēkiem. Saruna ar aktrisi Antu Aizupi

Cilvēki
29. jūnijā 14:00 2019. gada 29. jūnijā 14:00
Anda Spiņģe | Pastaiga
Aktrise Anta Aizupe šobrīd ir virsotnē – filma Blakus, seriāls Viss pa jaunam, izrādes Sapņotāji un Salemas raganas Dailes teātrī padarījušas viņu par pēdējā pusgadā visvairāk intervēto aktrisi. Bet Anta nav nogurusi runāt, īpaši, ja jautājumi ir citādāki nekā ierasts. 

Sūtīji ziņu, ka kavēsies, jo mašīnai tukša riepa. Neparedzēti notikumi tevi izšūpo no sliedēm?

Pēdējā gada laikā bijis tik daudz notikumu, kas izsituši no sliedēm, ka nu jau es to pieņemu vienkāršāk. Nevis “šausmas, kā man neveicas, kāpēc tā notiek?!”, bet “okei, tas ar mani ir noticis, ko es varu darīt, lai problēmu risinātu?”... Ja reiz ar mani tā noticis, tātad tas ir uzdevums, kas man šodien, šonedēļ, šomēnes vai šogad ir jārisina. Un es risinu. Tādā ziņā jūtos diezgan stabila.

Kādi notikumi tevi tā izskolojuši?

Konkrētus piemērus vēl neesmu gatava minēt, jo tie ir ļoti personiski, brūces vēl dzīst. Bet tie saistās ar lietām, kuras nespēju kontrolēt: kāds izdara ko tādu, kas otru sāpina, tuva drauga nāve, slimības... Tad mani pārņem bailes. Nesen biju koncertā, sēdēju, klausījos, un mani piemeklēja ļoti skaidra atziņa, ka mans lielākais ienaidnieks ir manas bailes. Ar to arī tagad strādāju. 

Kas vēl tevi raksturo?

Esmu ļoti empātiska, saprotoša, pat par daudz. Man ir sajūta – ja kādam kaut kas notiek, man ir jāpalīdz. Bet arī ar to es strādāju, jo skaidrs, ka ne visiem vajag palīdzēt, cilvēkiem pašiem ir jātiek galā. Esmu impulsīva, man patīk pēdējā brīdī mainīt plānus, kaut arī man ir divi mazi bērni. Varbūt mans viedoklis ne par visu ir pozitīvs, bet kopumā esmu pozitīvi noskaņota un vienmēr saku trīs maģiskos, lai arī neko nenozīmējošos vārdus: viss būs labi!

Ir jau arī – tu spēlē teātrī un seriālā, esi uz filmas Blakus pozitīvo atsauksmju viļņa. Starp citu, kā uzņēmi pārsteidzošo ziņu, ka filmai būs turpinājums?

Satori 1. aprīļa joku? Rakstā bija minēts, ka filmēsim arī Ņujorkā, un daudzi to uztvēra pilnīgi nopietni, sāka jau komentēt to, kā mēs uzdrošināmies par nodokļu maksātāju naudu braukt uz Ņujorku… Bet daudzi tiešām ir teikuši, ka gaida filmas turpinājumu. Otrās daļas vienmēr ir grūtāk radīt. Tas ir tāpat kā jaunam režisoram, kurš uztaisa ļoti labu pirmo izrādi, visi gaida, ka nākamā būs tikpat laba. Tas rada spriedzi. Filmas Blakus gadījumā scenāristiem būtu ļoti sarežģīti rakstīt turpinājumu.

Foto: Oļegs Zernovs

Tev gribētos turpinājumu kādai no izrādēm, kurā tu spēlē?

Savulaik bija doma, ka otro daļu vajag izrādei Vecene. Tie paši aktieri, autors un stāsts cits, bet tomēr kaut kādā veidā Vecenes turpinājums. Žēl, bet nebija lemts. Vlads Nastavševs pēc tam uztaisīja brīnišķīgu izrādi Melnā sperma Ģertrūdes ielas teātrī. Iespējams, viņš kaut ko līdzīgu bija iecerējis ar mums.

Kolēģu dēļ labprāt piedalītos izrādes Āda turpinājumā kopā ar Ivaru Krastu, arī Salemas raganās un Sapņotājos mums ir brīnišķīgas komandas, ar kurām labprāt strādātu vēl. Daudzi šausminās par Sapņotāju tēmu – es un Artūrs Dīcis spēlējam dvīņus, kuriem ir neveselīgas attiecības, kas robežojas ar incestu.

Dziļi pētījām šo aspektu, konsultējāmies ar klīnisko psiholoģi Kristīni Balodi, kurai tēmas par un ap seksualitāti ir ikdiena. Viņa atzina, ka tas viss mums apkārt notiek, tikai cilvēki uz to piever acis. Arī daļa skatītāju par izrādi tikai nošausminājās, un viss. Varbūt varētu uztaisīt izrādi, kur uz šo situāciju paskatītos no citas puses, no vecākiem kā sākumpunkta. Kāpēc viņu bērniem ir šādas problēmas, kā tas ir izveidojies, ko darīt, lai tā nenotiek, kā pamanīt nevēlamo.

Profesija nav mūžīgi svētki

Gribi piedalīties pasaules labošanā?

Neko tādu nepaužu sociālajos tīklos, tur es vairāk dalos ar savu dzīvi, teātri, kino. Bet ar mākslas starpniecību labprāt. Veidojot darbus, kas cilvēkiem reāli palīdz kaut ko saprast, kuros viņi var identificēties ar tēliem, kas rosina kaut kādas atklāsmes un secinājumus. Protams, tas ir jebkuras izrādes uzdevums, bet bieži tiek veidotas izrādes, kurās nevari atrast līdzību ne ar vienu no tēliem.

Izstāsti, kā tu veido lomas? 

No malas varbūt šķiet, ka esmu diezgan pasīva, pati nevācu informāciju, nemeklēju uz ielas tipāžus. Bet es ļoti ieklausos režisorā, uzsūcu visu, ko viņš vai viņa man dod un stāsta, un, kad esmu savākusi pilnu savu iekšējo kausiņu, no šīm iekšējām sajūtām veidoju lomu. Informācija, ko režisors dod, bieži vien nozīmē arī skatīties filmas un lasīt grāmatas.

Pie pēdējām lomām strādājot, esmu sākusi meklēt filmas arī pati. Ne tā, ka noskatos konkrētā aktiera spēli konkrētajā filmā, bet skatos vairākas filmas par tēmu, lai saprastu, kādi ir spēles noteikumi. Tā savācas daudz kas vērtīgs. 

Līdz sezonas beigām tev būs vēl kāda jauna loma?

Bija paredzēta superīga bērnu izrāde ar Jāni Znotiņu, diemžēl nedabūjām naudu. Bet rudenī būs cita bērnu izrāde ar Jāni, ceru, ka to nenogriezīs. Ir vēl padomā projekts ar Mariju Linarti un vairākiem ārštata aktieriem, bet pagaidām mums ir grūti saskaņot mēģinājumu laikus. Citu plānu pagaidām nav. Te, lūk, es sastopos ar ārštata darba mīnusiem: nezināma nākotne, domāju, ka būs, bet nav, citi domā, ka šobrīd esmu aizņemta, tāpēc neaicina. Ir mazliet stresiņš.

Reiz ar vienu draugu runājām par šausmu filmām, teicu, ka tās neskatos, uz ko viņš: “Skaidrs, kāpēc neskaties, tev pietiek spriedzes ikdienā.” Tā ir. Tomēr forši, ja zini vienu, divus, trīs projektus uz priekšu, kas tiešām būs. Tagad, kad nezinu, ir mazs nestabilitātes triceklītis.

Nekad neesi bijusi štatā nevienā teātrī. Ja tagad piedāvātu, tu ietu?

Nav ne jausmas. Jāskatās, kas piedāvā un kādas lomas. Ja tas būtu tas, ko jūtu sevī, noteikti piekristu. Reiz man piedāvāja, bet es atteicos. Tobrīd man bija paredzēti superīgi projekti, bet lomas, ko piedāvāja štatā, nebija tik foršas, tāpēc noriskēju un izvēlējos vēl palikt ārpus. Nezinu, kā būtu bijis. Katrā ziņā visi projekti, ko tolaik realizēju, bija ļoti vērtīgi, tāpēc priecājos par savu izvēli.

Arī tagad gadu esmu kārtīgi strādājusi: pērn aprīlī sākām mēģināt Marijas Bērziņas diplomdarbu Precēšanās un šķiršanās anatomija, dienu vēlāk sākās filmēšana, pēc filmēšanas uzreiz nāca laikmetīgā opera Nezināmais Nezināmais, pēc nelielas pauzītes sākās Sapņotāji un Salemas raganas, tad filmas pirmizrāde, tad seriāla pirmizrāde. Tikai tagad tas skrējiens ir beidzies. Un nav jau tā, ka man galīgi nav, ko darīt. Tūlīt sāksim filmēt otro seriāla sezonu.

Foto: Oļegs Zernovs

Kā tu vispār nonāci līdz domai, ka būsi aktrise?

Par to nekas neliecināja līdz pēdējam brīdim. Iestājos Stradiņos un Latvijas universitātē, bet īsti neatceros, uz ko. Bet viens draugs teica, lai pamēģinu uz aktieriem. Atrunājos, ka galīgi nejūtu, ka varētu darīt ko tādu, tomēr beigās nolēmu mēģināt. Ilgi nevienam par to nestāstīju, vecākiem piezvanīju, kad biju tikusi jau trešajā kārtā, kur bija jāspēlē etīdes. Komisija uzdeva uzdevumu, bet es vispār nesapratu, kas un kā man jādara. Bet laikam taču viņi ieraudzīja ko tādu, kas viņiem noderēja.

Bez skaidra priekšstata par aktiera profesiju, pat dramatiskajā pulciņā nebiji darbojusies – uz ko tu cerēji? 

Vidusskolā biju aktīva meitene, man ļoti patika organizēt pasākumus un piedalīties projektos. Patika, ka darbs nav nepārtraukts: tu kādu periodu kaut kam gatavojies, un tad tas notiek – skolas vakars, apbalvošanas ceremonija vai kas cits. Esi kaut ko paveicis, ir notikums, visi ir laimīgi un priecīgi, ir svētku sajūta.

No tā mazliet rodas atkarība, jau gaidi, kas būs nākamais. Biju iedomājusies, ka teātrī varētu būt līdzīgi – ir daudzās pirmizrādes, kurām gatavojies, un tie ir svētki, pēc tam ir nākamā izrāde. Bet jau pirmajā kursā sapratu, ka viss ir daudz smagāk un visbiežāk nekādu svētku nav.

Ar mīlestību pret dzīvi, cilvēkiem un tekstiem

Kas tevi tagad notur uz skatuves? 

Adrenalīns. Privātajā dzīvē man to nevajag, bet citādi – vajag. Teātris ir lieliska vieta, kur to dabūt. Man nenormāli patīk cilvēki, es mīlu cilvēkus! Man patīk viņus pētīt, klausīties, ko viņi runā, ko dara, un analizēt to. Būtībā tas ir aktiera darbs. Pētījumi, kurus neapzināti vai apzināti visu laiku veicu, ļoti noder uz skatuves. Tie ļauj apjaust, kādi ir mūsu priekšstati par cilvēkiem un kas notiek patiesībā.

Arī izrāžu tekstiem pie katra teikuma vienmēr pierakstu, ko varonis ar to grib pateikt patiesībā. Mēs jau arī – kad ir kādi saspīlējumi vai krīzes situācijas, bieži mētājamies riņķī un apkārt, nepasakot tieši, bet domājam, ka pārējie mūsu domu uztvers un sapratīs. Zinot šīs spēles, arī dzīvē spēju nolasīt un saprast, ja kāds nesaka to, ko varbūt gribētu pateikt. Tas ir liels mana darba nopelns.

Tver mākslu arī plašāk nekā teātris un kino?

Dievinu lasīšanu. Iepriekš nebiju sapratusi, cik daudz man dod grāmatas. Kad piedzima meitenītes, lasīt nebija laika, tikai tagad pie tā atgriežos un saprotu, cik ļoti man tā bija pietrūcis. Tagad mēģinu lasīšanai veltīt vismaz 20 minūtes dienā. Kad iestudējām Salemas raganas un mēģinājumā bija pauzīte, aizgāju uz kafejnīcu iedzert kafiju un palasīt. Pēc tam atnācu tik enerģiska un iedvesmota, ka Mārtiņš Upenieks bija neizpratnē, ko tādu esmu darījusi. Lasīju!

Ko?

Murakami stāstus Vīrieši bez sievietēm. Jā, lasīšana mani dara laimīgu. Tā arī rosina iztēli, papildina vārdu krājumu – daudz bonusu. Un man ir prieks, ka šai telefonu laikmetā lasīšana tomēr sāk atgriezties modē arī jauniešiem.

Vēl man patīk iet uz izstādēm. Es sevi galīgi nesaucu par mākslas pazinēju, bet, ja esi redzējis kādu izstādi, lai arī varbūt pat šķiet, ka neko nesaprati, kā tas dažkārt mēdz būt laikmetīgās mākslas izstādēs, kaut kas tomēr kaut kur aizķeras.

Foto: Oļegs Zernovs

No pēdējā laikā redzētā ir aizķēries…

Ļoti patika Purvīša balvas finālistu izstāde. Jo īpaši Kristapa Epnera darbs Aizmirst mani nevar. Tur bija divi video, taču visvairāk mani saistīja vēstules. Redz, tā atkal ir lasāmviela! Man vispār patīk teksti, arī dzeja. Man ir tādas mīļas dzejoļu grāmatiņas, kuras ik pa laikam pārlasu, piemēram, Madaras Gruntmanes Dzērājmeitiņa vai Annas Auziņas Annas pūra govs.

Tu bieži valkā arī apģērbu ar tekstiem.

Tie izsaka manu iekšējo stāvokli un ir arī ziņojums pasaulei. Tas sākās neapzināti, bet vienu dienu pēkšņi secināju, ka drēbju ar uzrakstiem man ir ļoti daudz. Reiz pie manis atnāca draudzenes, taisījāmies kaut kur iziet, skatījāmies drēbes – visas tās meiteņu lietas –, un viena no viņām saka: “Anta, tu zini, ka tev ir ļoti daudz tēkreklu un džemperu ar uzrakstu Love?” Nebiju to piefiksējusi. Acīmredzot mīlestība ir tas, ko nesu. Tā arī jūtos.

Kad piedzima meitenītes, bija dziļš iekritiens. Biju fiziski nogurusi, galīgi nejutos savā ādā, nezināju, kas vispār jādara ar bērniem. Nebija ne lasīšanas, ne kino, ne izstāžu. Bet tagad sirds man ir pilna ar mīlestību pret dzīvi un cilvēkiem. Varbūt tāpēc man gadījies nopirkt tik daudz apģērbu ar uzrakstu Love. Bet droši vien tā ir arī mīlestība pret tekstiem. Es reizēm domāju, ka varētu kaut ko rakstīt. Ne grāmatu, ne dzejoļus, bet kādu pasākuma scenāriju, piemēram.

Savulaik jums ar kolēģi Madaru Botmani bija interesanti un traki mūzikas projekti. Neprasās atkal likt lietā savu muzikālo talantu?

Galīgi neesmu dziedošā aktrise. Esmu aktrise, kura reizēm var kaut ko nodziedāt. Man nepatīk mūzikli. Esmu bijusi uz pāris mūzikliem Londonā, gribētu noskatīties arī Mormoņu grāmatu. Ja mūzikls ir labā līmenī, man ir interesanti paskatīties, bet manī tas neko nekustina. Tā vienkārši nav mana lieta. Taču nav tā, ka man nepatīk, ja uz skatuves kāds dzied. Koncerti man patīk. Mūzika man ir tuva, un kaut ko šai virzienā gribētos darīt – vai

tādā līmenī, kā mēs to darījām ar Madaru, vai tie būtu kādi eksperimentālie projekti? Mani droši vien interesētu salikums mūzika un dzeja. Mēs ar Madaru spēlējām arī diskotēkas, un dažām intervijām man ir vajadzējis sagatavot savu dziesmu izlasi. Tas man šķiet interesanti, varbūt kādreiz atkal kaut kur uzspēlēšu.

Tu piedalījies arī laikmetīgajā operā Nezināmais Nezināmais.

Tur gan es nedziedāju. Režisors Viesturs Meikšāns mani palūdza… es nekādā gadījumā nesauktu sevi par kostīmu mākslinieci. Teiksim tā, es tajā piemeklēju, ko cilvēkiem vilkt. Piekritu, jo tas ir Viesturs un mēs esam ļoti līdzīgi domājoši cilvēki. Bija skaidrs – mēs sapratīsimies un es varēšu to izdarīt. Man ļoti patika tāda pieredze! Beigās Viesturs mani pierunāja arī kāpt uz skatuves.

Saistītās ziņas

Anta Aizupe jaudīgi atgriežas pēc dvīnīšu piedzimšanas: "Par attiecībām gan neko neesmu sapratusi"
Trīsreiz par Jāņiem. Jaunās pašmāju filmas "Blakus" apskats 3
Madara Botmane par tērpiem, teātri un attiecībām: "Daudz interesantāka ir nepareizība"

No grāvja grāvī viļņojoties

Teici, ka pēdējo gadu tev visvairāk sanācis strādāt kopā ar vienaudžiem un tev tas patīk, jo runājat vienā valodā. Kādi ir trīsdesmitgadnieki, kādas ir viņu problēmas?

Sava krīze laikam ir katrā desmitgadē. Kad tev ir 30, neesi vairs nekāds jaunietis, sāc atskatīties uz to, ko esi izdarījis pēdējā desmitgadē. Secini: tiešām tik maz?

Tev ir tāda sajūta?

Es viļņojos no viena grāvja otrā. Vienu dienu man liekas, ka esmu daudz izdarījusi, ka viss kārtībā, citu atkal šķiet, ka varēju taču būt paguvusi vēl to un to… Tā droši vien ir tā krīze. Un vēl jautājums – ko darīt tālāk? Vai turpināt klausīt savai sirdij un gaidīt tos īstos, lielos, labos projektus, vai tomēr piekrist televīzijas šoviem, seriāliem, visādiem vasaras projektiņiem un nedaudz lauzt savu iekšējo sajūtu – to, ka es piedalīšos tikai augstas kvalitātes projektos. Agrāk man šķita, ka ir jāgaida lielā iespēja, tagad – ka varbūt ir tieši otrādi: ar savu klātbūtni projektā, kurš man ne tik ļoti patīk, varu dot savu pienesumu, sadarbojoties ar tajā iesaistītajiem, izdomāt kaut ko labāku un interesantāku.

Trešā tēma ir bērni. Man ir bērni, bet nezinu, kā es justos, ja nebūtu. Ar draudzenēm daudz runājam par to. Skaidrs, ka katrai tas laiks pienāk, kad pienāk. Un Eiropā sievietes vispār dzemdē, sākot no 35 gadiem, tur ir citi spēles noteikumi. Arī draudzenei, kura dzīvo Honkongā, visi neizpratnē vaicā: kāpēc tu piedzemdēji tik jauna? Viņai ir 30, tāpat kā man.

Ir jau arī trīsdesmitgadnieces, kas vispār negrib bērnus. Tev gribējās?

Biju izdomājusi, ka bērni man būs pēc 30. Iespējams, es atliktu vēl un vēl. Laikam tāpēc man tās meitenītes ir, tā teikt – neko tu neatliksi!

Nu jau meitām ir trīs gadi. Jūti, ka ar viņu piedzimšanu esi kļuvusi gudrāka, vairāk nobriedusi?

Izklausīsies nežēlīgi, bet man ir sajūta, ka man tagad ir nevis divreiz, bet piecreiz lielāka slodze. Tas liek safokusēties, saprast, ko es gribu un ko negribu, kā man pavadīt savu laiku. Īstenībā darbam tas ir devis daudz. Es mēģinājumos pilnībā fokusējos uz darāmo, izdaru maksimumu, jo zinu, ka cita laika nebūs. Nevaru mācīties tekstus mājās. Var teikt, ka esmu augusi un kļuvusi gudrāka, bet principā tie ir vienkārši dzīves likumi.

Šobrīd esi režīmā darbs-mājas?

Beidzot esmu režīmā darbs-mājas-UN-satikšanās ar draugiem! Tā man pēdējā laikā bija pietrūcis. Ar mani ir tā – jo man vairāk dod, jo es vairāk izdaru. Tāpēc man droši vien ir dvīņi. Kad ir vislielākā slodze – daudz mēģinājumu, izrādes, filmēšanas –, ieplānoju vēl arī satikšanos ar draudzenēm. Un tad esmu ļoti priecīga. Man patīk, ka man ir daudz uzdevumu un ir jādomā, kā ar to tikšu galā.

Kaut kur jābūt arī jaudīgam enerģijas avotam, kur vari uzlādēties.

Līdzsvaru atgūstu divos veidos. Citiem varbūt izklausās smieklīgi – sportot vienu reizi nedēļā, bet man ar manu grafiku tas galīgi neliekas smieklīgi. Šobrīd man ir divas opcijas: eju pie treneres, kura uzdod man individuālus vingrinājumus, vai boksa treniņi, kurus vēl nav sanācis daudz izbaudīt. Nebiju domājusi, ka man varētu patikt boksa treniņi, man pat bija ļoti, ļoti bail uz tiem iet…

Kā tad tu tur nonāci?

Draudzenes gāja un uzdāvināja man vienu nodarbību, lai es saprastu, cik tas ir forši. Un tiešām ir! Mēs tur ļoti ilgi iesildāmies, mazu brīdi ir bokss un tad atsildīšanās. Tas vienkārši ir ļoti labs treniņš visam ķermenim.

Un otrs līdzsvarotājs ir…

Laiks ar sevi. Man ir svarīgi vienatnē apsēsties un sarakstīt visus savus plānus, saprast, kas man tālāk ir jādara. Ja esmu nepārtrauktā karuselī ar bērniem vai darbā ar cilvēkiem, vai ar draugiem, kļūstu neciešama un nikna. Šovakar, piemēram, zinu, ka būšu mājās vēlu, mamma būs nolikusi bērnus gulēt un es kārtošu māju. Citreiz lasu vai noskatos Netflix, ko esmu gribējusi. Neatliek vairs laika laiski gulēt un prātot, ko tad tagad padarīšu. Ir plāns, un es to izdaru, jo zinu, ka cita brīža nebūs. Esmu pārliecināta, ka tagad paspēju daudz vairāk nekā tad, kad man bija vairāk laika.

Priekšā vasara. Tev jau ir plāns, ko darīsi?

Vēl nav. Vasara ir laiks, kad ir iespēja tikt pie kādiem interesantiem projektiem. Ceru uz kaut ko ārpus teātra, kaut ko citādāku. Noteikti brauksim ar meitenēm pie jūras, dzīvosimies ārā un baudīsim siltos vakarus. Man tā patīk siltie vasaras vakari!

Vēl portālā

Kad krīti, Dievs paliek apakšā roku. Saruna ar Helgu Dancbergu par viņas dzīves spilgtākajām lappusēm
Šīs trīs zodiaka zīmes gaida veiksme karjerā jau 2019. gada decembrī
Mediķi piesaka vēl vienu protestu, prasot Saeimas un Viņķeles atkāpšanos 17

Инсайдер: Елизавета II потеряла контроль над Букингемским дворцом

Михаил Боярский о своем здоровье: "Я достаточно старый и немощный человек"