Agnija Mirgorodska: par laikmetīgo mākslu var runāt bez snobisma
2018. gada jūnijā mūs gaida jauns vērienīgs kultūras notikums – pirmā starptautiskā Rīgas laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA). Tā ilgs piecus mēnešus un turpmāk, kā jau biennālei pienākas, notiks katru otro gadu.
Ambiciozo uzdevumu – pārvērst Rīgu par visas Baltijas un Ziemeļvalstu reģiona laikmetīgās mākslas priekšposteni – ir uzņēmusies veikt Agnija Mirgorodska, Sanktpēterburgas iedzimtā, kura tagad dzīvo Latvijā.
Agnija, lūdzu, nedaudz pastāstiet par sevi!
Man ir lingvistes izglītība, esmu studējusi romāņu valodas Sanktpēterburgas Universitātē. Otro izglītību ieguvu Londonā, studējot starptautisko politoloģiju. Pēc mācībām mana stažēšanās vieta bija laikmetīgās mākslas galerija, un tur es sapratu, ka tieši ar to arī gribu nodarboties. Patiesībā slieksme uz mākslu man ir bijusi vienmēr.
Ja dzīvo piecu soļu attālumā no Ermitāžas, pastaigas pa tās zālēm kļūst par ikdienišķu maršrutu. Londonā sāku mācīties atkal, šoreiz izsoļu nama Sotheby’s maģistrantūrā, mākslas biznesa programmā. Braucu uz starptautiskajiem fondiem, apmeklēju muzejus, privātkolekcijas, biennāles. Vārdu sakot, ieguvu pilnu priekšstatu par to, kas šobrīd notiek laikmetīgās mākslas pasaulē. Tā rezultātā nobrieda biennāles projekts, ko realizēt Rīgā.
Kāpēc tieši šeit?
Tas nenotika nejauši. Mana māmiņa ir lietuviete, un es kopš bērnības daudz laika esmu pavadījusi Baltijā. Mana tante un onkulis ir pazīstami lietuviešu mākslinieki, un es augas dienas pavadīju viņu darbnīcā. Šis reģions man vienmēr ir saistījies ar mākslu. Rīgu izvēlējos, pateicoties tās ģeogrāfiskajam stāvoklim, kā visu ceļu krustojumu.
Vēl arī tāpēc, ka Rīgu es īpaši labi nepazīstu. Ar Lietuvu mani tomēr saista spēcīga personiska pieķeršanās, bet te varu distancēties, uz visu paskatīties it kā no malas. Rīga ir ārkārtīgi skaista pilsēta, kuru kaut kādu dīvainu iemeslu dēļ ne sevišķi pazīst ārzemēs. Ceru, ka mūsu pasākums šai pilsētai būs labs PR.
Kā jūs šeit jūtaties?
Ļoti labi. Astoņus gadus esmu dzīvojusi megapolēs – Londonā un Ņujorkā – un, godīgi sakot, ļoti nogurusi. Neprātīgs dzīves ritms, nemitīga iespaidu maiņa… Līdz kādā brīdī tava uztvere notrulinās un tu vairs nespēj to visu uzņemt sevī. Gribas klusumu, koncentrēties uz savām domām, mierīgi un bez lieka stresa darīt savu darbu. Rīga šajā ziņā man izrādījās ideāla. Latvijā man patīk arī cilvēku ciešā saikne ar dabu.
Tas jūtams kā vietējo mākslinieku darbos, tā arī dzīvesstilā kopumā. Vispār man te ir tuvs viss. Vienmēr esmu jutusies stāvam divu mentalitāšu krustcelēs – starp eiropeisko un krievisko. Es neesmu ne vienā, ne otrā pusē. Latvija arī ir pa vidu, tāpēc man šeit ir tik ērti.
Bet kāpēc tieši biennāle? Kāpēc neatvērāt, piemēram, savu galeriju?
Tas, ko redzu galerijās, tiek mērķēts galvenokārt uz pārdošanu. Bet es nemāku pārdot, man ir pavisam cits domāšanas veids. Mani interesē iedziļināšanās mākslas procesā, turklāt ne dekoratīvās, bet konceptuālās mākslas. Tāda māksla reti ir komerciāli veiksmīga, tāpēc galeristus neinteresē. Toties tā lieliski eksponējas izstādēs un biennālēs. Vispār biennāles ir mans mīļākais formāts. Māksla, ko esmu redzējusi tajās, man ir likusies visaktuālākā un visgodīgākā. Tā nav māksla pārdošanai.
Biennāle taču ir ļoti sarežģīts un dārgs projekts. Kas to finansē?
Tikai viens cilvēks – mans tētis Genādijs Mirgorodskis, kompānijas SZRK (Viens no Krievijas lielākajiem zivju pārstrādes uzņēmumiem. – Red.) ģenerāldirektors. Šis ir vienīgais biennāles finansiālais avots, un viņš mūs atbalsta, tikai savu labo tēvišķo nodomu vadīts.
Un kā jūsu tētis izturas pret laikmetīgo mākslu?
Ar lielu interesi, viņš pats ir kolekcionārs iesācējs. Tētis vispār ir ļoti daudzpusīga personība. Būdams pēc izglītības režisors, viņš tagad, kad parādās tāda iespēja, investē dažādos kultūras projektos. Piemēram, bija 3D mūziklu Pola Negri un Džuljeta un Romeo producents, šie mūzikli vairākus gadus pēc kārtas ar lieliem panākumiem tika spēlēti Sanktpēterburgā un Maskavā. Manu iniciatīvu viņš ir atbalstījis kā ilgtermiņa projektu, kuram lemts ilgs mūžs.
Jums ir izdevies iepazīties ar Latvijas mākslas aprindu pārstāvjiem?
Visciešākās attiecības man izveidojušās ar māksliniekiem Andri Eglīti un Katrīnu Neiburgu, arī ar Ievu Epneri. Manuprāt, viņi rada pārsteidzošas lietas. Man šķiet interesanta Kaspara Vanaga kuratora darbība. Draudzējamies ar filozofu Arni Rītupu. Tikšanās ar tādiem cilvēkiem ļoti iedvesmo. Cilvēki ir panākumu atslēga.
Savukārt biennāles panākumu atslēga neapšaubāmi ir kurators.
Mūsu kuratora amata kandidātu īsajā sarakstā bija 20 vārdi. Uzvarēja Katerina Gregosa. Viņa ir ļoti nozīmīga figūra mākslas pasaulē, pasaules mēroga kuratore. Grieķiete, kura pašreiz dzīvo Briselē, daudzus gadus bijusi mākslas meses Art Brussels radošā direktore, bijusi Manifesta 9 kuratoru grupas sastāvā, kūrējusi Beļģijas un Dānijas nacionālos paviljonus Venēcijas biennālē. Viņai ir arī Baltijas valstu pieredze – liels projekts Tallinā. Katerina iekaroja mūsu sirdis ne tikai ar savām profesionālajām, bet arī cilvēciskajām īpašībām – enerģiskumu, atklātību, izpalīdzību. Turklāt mums ir līdzīgas gaumes, mums patīk apmēram vienas un tā pašas lietas.
Kas biennālē piedalīsies?
Esam uzaicinājuši māksliniekus no visas pasaules, taču uzmanības fokusā gluži dabiski būs Ziemeļeiropas un Baltijas valstu pārstāvji. Šis reģions mākslas jomā ir visai bagāts un daudzveidīgs, bet, manuprāt, pagaidām salīdzinoši maz pētīts. Te ir daudz izcilu mākslinieku, taču nav mākslas infrastruktūras. Tieši to mēs arī centīsimies veidot.
Pirmās Rīgas biennāles koncepcijas pamatā likta politiskā lūzuma tēma – pārmaiņas, kas notiek ne tikai sabiedriskajā dzīvē, bet arī ļaužu apziņā. Vai tas nebūs par sarežģītu vietējai publikai?
Man patīk, ka šī tēma nav šaura, to var traktēt dažādi. Un māksliniekiem tā paver ļoti plašu iespēju spektru. Turklāt dažādās izstāžu vietās tā tiks atsegta dažādi – vienā runāsim par vēsturi, citā par ekoloģiju vai zinātnes un tehnikas progresu. Tikai apmeklējušam visas norises vietas, skatītājam būs pilna, pabeigta biennāles aina un viņš mūsu koncepciju varēs uztvert pilnībā.
Kādas izstāžu vietas esat izvēlējušies? Parasti biennāles notiek visādos pamestos angāros, dokos…
Jā, arī mēs atradām samērā neparastas, tūristiem ne sevišķi acīs krītošas vietas. Pamatprojekts apmetīsies bijušajā LU Bioloģijas fakultātes ēkā, kas jau divus gadus stāv tukša. Otra nozīmīgākā vieta būs muzejs Zuzeum, kuru biennāles norises laikā mums laipni atvēlējis Zuzāna kungs. Man vismīļākā ir Andrejsalas krastmalā pietauvotā barža, tur ir ļoti īpaša gaisotne. Savukārt vistālāk no Rīgas ir Dubultu stacijas ēka – Art Station Dubulti. Līdztekus izstādēm būs plaša publiskā programma – lekcijas, koncerti, performances. Plus 12 objekti pilsētvidē – gana krāšņi, tos būs grūti nepamanīt.
Laikmetīgā māksla bieži pārkāpj provokāciju, pat skandālu teritorijas robežas. Vai Rīgas biennālē būs šādi darbi?
Nē, spekulatīvās mākslas nebūs. Šoks šoka pēc man nepatīk. Mūsu māksla drīzāk liks skatītājam iedziļināties un aizdomāties, vērot ar pētnieka skatu. Mēs runājam par aktuālām, sasāpējušām problēmām, taču nedarām to skarbi vai provokatīvi, izmantojam poētiskāku, vairāk metaforisku valodu.
Uzskatāt, ka mūsu skatītāji ir tam gatavi?
Mēs, protams, apzināmies, ka Latvijā pagaidām nav sevišķi daudz cilvēku, kuri interesējas par laikmetīgo mākslu, un mūsu uzdevums ir šo loku paplašināt. Biennāle ilgs piecus mēnešus. Vasarā lielākā mērā rēķināmies ar tūristiem, bet septembrī, kad pilsētā pēc brīvlaika atgriezīsies skolēni un studenti, sāksies apjomīga izglītojošā programma. Būs arī īpaša programma senioriem.
Cilvēkiem ir jāsaprot, ka laikmetīgā māksla nav tikai kaut kas pārgudrs, kaut kas snobiem – tā var būt pieejama visiem. Bet tālab, lai skatītājs var maksimāli iedziļināties kontekstā, mēs piesaistām ekspozīcijām lielu skaitu mediatoru. Man šis projekts ir vairāk nekā vienkārši izstāde. Gribu radīt platformu radošu ideju apmaiņai, sava veida mākslas institūciju. Visa gara garumā rīkosim dažādus izglītojošus pasākumus, vedīsim šurp mākslas darbiniekus no dažādām sfērām. Pirmais solis šajā virzienā bija slavenā amerikāņu mākslinieka Marka Diona viesošanās Rīgā jau 31. janvārī.
Kuri mākslas žanri būs pārstāvēti biennālē?
Pamatā tēlniecība, instalācijas un videomāksla. Mazākā mērā glezniecība. Izvēlējāmies neierastu pieeju – ņemam nevis vienu mākslinieka darbu, bet pa diviem trijiem, tas ir, veidojam nelielu katra autora retrospekciju. Viens no šiem darbiem būs absolūti jauns, radīts īpaši Rīgas biennālei.
Vai var salīdzināt Rīgas biennāli ar, piemēram, Venēcijas biennāli?
Es to drīzāk salīdzinātu ar Stambulas biennāli. Vismaz tajā ziņā, cik ļoti iedzīvosimies pilsētvidē. Taču vispār citas tādas kā mūsējā nav. Nesekojam nevienam paraugam, tieši otrādi, esam braukuši uz biennālēm un tās pētījuši, lai secinātu, kā un ko nedarīt. Piemēram, Kaseles Documenta, visprestižākā biennāle, kura atspoguļo aktuālākās mākslas pasaules tendences.
Tā ir fokusēta uz māksliniekiem, bet nemaz nerūpējas par skatītājiem – ārprātīgs milzums izstāžu vietu, ārkārtīgi blīva programma. Tas viss rada nemiera, nervozitātes sajūtu – tu nemitīgi kaut ko palaid garām, kaut ko nokavē. Mēs tā nedarīsim. Mūsu skatītājiem visam jābūt, cik vien iespējams, saprotamam un maksimāli ērtam. Biennāles ekspozīcija būs saturiski ļoti dziļa, taču pietiekami kompakta, lai visu var apskatīt pāris dienu laikā. Starpbrīžos, protams, izbaudot vasarīgās Rīgas jaukumus…
