Sliktie puiši diktē modi

Zoot suit

Jūs taču atceraties, kā izskatās amerikāņu gangsterfilmu ļaunie varoņi? Platas žaketes ar milzu pleciem, galos sašaurinātas maisveida bikses, filca vai ādas platmale, kurpes ar biezu zoli… Šo ietērpu nav izdomājuši Holivudas stilisti. Tas kino ienāca nepastarpināti no dzīves. 40. gados tā sāka ģērbties jaunie krāsainie amerikāņi – stila pionieri bija melnādainie džeza mūziķi no Hārlemas, Čikāgas un Detroitas, viņiem sekoja  latīņamerikāņu, itāļu, filipīniešu un īru kopienu pārstāvji. Šādu uzvalku sauca par zoot suit (zoot – izkropļots angļu vārds suit, uzvalks). Šā tērpa piegriezums neiekļāvās tradicionālajā dreskodā un simbolizēja protestu pret diskrimināciju un rasismu, ar ko saskārās mazākumtautību amerikāņi. Tādas drēbes jaunībā valkāja arī slavenais tumšādaino amerikāņu tiesību cīnītājs Malkolms Ikss. Sabiedrība pret zūteriem izturējās krasi nosodoši. 40. gadu sākumā ASV presē tika publicēta vesela rakstu sērija, kurā platajos uzvalkos ģērbušos ļaudis atainoja tikai kā ļaunuma iemiesojumu – bandītus. Otrā pasaules kara laikā, kad tika izvērsta materiālu un resursu taupības kampaņa, šie izšķērdīgie tērpi, kam vajadzēja gan pārāk daudz drēbes, gan rūpīgu laba skrodera darbu, izpelnījās vēl lielāku sašutumu. Losandželosā notika latīņamerikāņu sadursmes ar jūras kājniekiem. Precīzāk sakot, jūrnieki meklēja kašķi, uzbruka zūteriem un izģērba viņus... Cieta vairāk nekā 150 cilvēku abās pusēs. Šiem nemieriem, ko nodēvēja par Zoot Suit Riots, tātad uzvalku dumpi, vēlāk sekoja līdzīgi uzbrukumi citu tautību zūteriem gan Kalifornijā, gan citos ASV štatos un pilsētās. Visbeidzot plato uzvalku modi pasludināja par nepatriotisku un kara gados aizliedza ar likumu. Tomēr pamazām vien zūteru stils, lai arī pieklusinātākās versijās, kļuva populārs arī balto aprindās. Aizraušanās ar zoot suit modi ar jaunu spēku uzplauka 90. gadu sākumā, līdz ar svinga ēras renesansi. 2001. gadā pazīstamā svinga grupa Cherry Poppin’ Daddies laida klajā albumu Zoot Suit Riot, un stilizētos zūtera tērpos starmešu gaismās gozējās daudzi slaveni ļaudis, piemēram, Džonijs Deps.

Teddy Boys

50. gados Anglijas pilsētu ielās iznāca jaunieši, kuru āriene spilgti izcēlās uz pēckara modes skatuves. Uzvalku žaketes bija pagarinātas (vēlāk atsevišķos gadījumos tās līdzināsies zūteru žaketēm), savukārt bikses – šauras un tik īsas stabulenes, lai var redzēt košās zeķītes. Balto kreklu ar brīva piegriezuma apkakli valkāja atpogātu vai ar šauru šlipsi vai lentīti, stilā iederējās pat brokāta veste. Īpašu uzmanību pievērsa apaviem – biezzoles tenisčībām un Oksfordas stila kurpēm, ko spodrināja līdz mirdzumam. Jauniešus, kuri vizuāli atgādināja gadsimta sākuma jeb Edvarda laika britu aristokrātus, drīz iesauca par Teddy Boys. Tediju sakarā liktenim izdevās labs joks – patiesībā tas viss sākās augstākajās aprindās, jo šo izsmalcināto, pat grezno stilu ierosināja pēckara pieticības nogurdinātie Sevilrovas drēbnieki. Taču ar Soho mūzikas klubu starpniecību tas zibenīgi izplatījās arī citās Londonas daļās, un drīz vien jaunie, zemāko slāņu tediji plūcās krogos un kinoteātros, deju zālēs un uz ielām… Piekasījās citiem un izkāvās arī savā starpā, avīzes viņus aprakstīja kā huligānus un ietvēra kriminālā oreolā. Tomēr tedijus – gan zēnus, gan meitenes – visvairāk interesēja mūzika. Tajā pašā laikā britu jaunatnes ikdienā ienāca rokenrols. Šī bija Lielbritānijā pirmā jauniešu subkultūra ar samērā nobriedušu ideoloģiju un dreskodu, pamazām tā kļuva par meinstrīmu un pielāgoja tirgu savām prasībām. Savukārt tirgus nekavējās piemēroties: tika atvērti pirmie jauniešu apģērba veikali, tapa jauniešu televīzijas programmas. Un protesta gars izvērtās par komerciju, kā jau tas faktiski mēdz notikt ar jebkuru spilgtu subkultūru.

P. S. Līdz ar rokenrolu atbilstošais apģērba stils nonāca arī Padomju Savienībā. Te puišus stabulenēs utt. gan sauca nevis par tedijiem, bet par stilīgajiem un centās ne jau ievilināt veikalos, bet apkarot – kā preses karikatūrās, tā biedru tiesās. Huligāniskās uzvedības dēļ, taču arī par rietumu ietekmēm un vienkārši par dzīvesprieku...

Beatniks

Nosaukums atvasināts no daudznozīmīgās saknes beat (paši bītņiki uzsvēruši gan žargonvārdu “sistais”, ar mājienu uz kārtējo zaudēto paaudzi, kam jādzīvo graujošajos kapitālisma apstākļos, gan bīta kā mūzikas ritma nozīmi), savukārt piedēklis -nik, palienēts no krievu vārda sputņiks, jo kosmosa iekarošanu 50. gados apsprieda visi. Tagad amerikāņu bītņiki jau iegājuši vēsturē kā intelektuāļi. Spilgtākie šīs kustības pārstāvji bija rakstnieki Džeks Keruaks, Alens Ginzbergs un Viljams Berouzs, taču savulaik arī viņi bija sliktie puiši. Nē, viņi nekāvās ar policiju, nerīkoja grautiņus un nemēdza iekulties nepatikšanās uz ielām, tikai mierīgi sēdēja lētās kafejnīcās, lasīja savas dzejas un spēlēja džezu vai apceļoja plašās Amerikas Savienotās Valstis (Keruaka romāns Ceļā bija bītņiku evaņģēlijs). Līdzpilsoņu nepatiku, bažas un pat bailes raisīja jau pats bītņiku dzīvesveids – izaicinājums tradicionālajām buržuāziskajām vērtībām un patērētāju sabiedrībai. Bītņiku ideoloģija lielā mērā balstījās anarhistiskās un marksistiskās idejās, reaģējot uz Korejas karu, viņi uzvedās arī kā pacifisti. Tas viss bija pietiekami revolucionāri un bīstami. Plus aizraušanās ar alkoholu un narkotikām, brīvā morāle un liberālā attieksme pret seksuālajiem eksperimentiem, un nav brīnums, ka sabiedrība uztvēra bītņikus ne jau kā vienkāršus klaidoņus un slaistus, bet kā galēji bīstamus, asociālus elementus. Bītņiku izskats, no mūsdienu viedokļa raugoties, šķiet ļoti inteliģents: akurātas, samērīgi šauras bikses, krekls ar tēkreklu apakšā vai piegulošs svīteris ar augstu apkakli, berete, saulesbrilles. Daudzi audzēja kazbārdiņu, gandrīz visi pīpēja pīpi (arī ar zālīti) – kur nu filozofiem un domātājiem iztikt bez tās. Arī meitenes ģērbās melnā, valkāja melnas zeķes, piegulošus vai adītus svīterus, šaurus svārkus vai kapri bikses, viņu grims bija atbilstoši melnbalts. Idejiski bītņiki lika pamatus daudzām sekojošajām subkultūrām – no 60. gadu hipijiem līdz jaunā gadsimta hipsteriem, stila ziņā iedvesmoja arī gotus. Taču viņu ietekme uz modi bija ievērojami plašāka un iespaidīgāka.  1957. gadā kinoteātros sāka demonstrēt filmu Smieklīgā seja. Tās galvenā varone Odrija Hepberna bija ģērbusies kā tipiska bītņika draudzene. 1960. gadā bohēmistiski noskaņotais Īvs Senlorāns Parīzē demonstrēja savu kolekciju Beat Look, kas vispirms izraisīja modes sabiedrības šoku, bet vēlāk – paša dizainera atlaišanu no Dior...  Savukārt melnā bītlene nostiprinājās intelektuālo profesiju pārstāvju garderobē daudzus gadu desmitus uz priekšu. Kopš tā laika Beat Generation modes māksliniekus iedvesmojusi vēl ne reiz vien. Lai atceramies kaut vai Marka Džeikobsa 2008. gada kolekciju.

Cholo

Sākumā žargonvārdā čolo ASV mazcienīgi sauca jebkuru ieceļotāju no Meksikas – gan vienkāršos strādniekus, gan viņu tiesību aizstāvjus no organizācijas Chicano Movement. 60. gados terminu čolo pārtvēra latīņamerikāņu jaunatne Losandželosas un Sandjego trūcīgajos rajonos. Puiši un meitenes, kas izcēlās ar agresīvu uzvedību un pastāvīgi konfliktēja ar likumu. Tā radās atsevišķa subkultūra ar kriminālu piegaršu, kas vēlāk ļoti spēcīgi iespaidoja hiphopa kultūru. Čolo vizuālais ietērps izcēlās ar minimālismu: vīriešu apakškrekla tipa maikas, platas bikses ar bikšturiem, krosenes, galvas apsēji. Savukārt sieviešu versija izcēlās ar košumu. Galvenais čolas tēla akcents bija meikaps: dāsni iezīmētas acis, izliektas spilgtas uzacis, tumši bordo lūpukrāsa. Gan sieviešu, gan vīriešu tēla noformējumā ierakstījās bagātīgs zelta rotaslietu klāsts. Pamazām čolo kultūra izkārpījās no urbānā geto rajoniem un iekļāvās ielu modē. Tās vilni aktīvi uztvēra popkultūra – hiphopa grupas, agrīnā Gvena Stefānija – un, protams, mode (nesens piemērs ir Rodarte 2014. gada pavasara/vasaras kolekcija). Vairāki zīmoli – Dickies, Ben Davis, Lowrider – pozicionē sevi kā īpaši čolo tirgum domātus. Plašākā pasaulē šis vārdiņš izgājis, pateicoties kādam ironiskam projektam – losandželosietis  Maikls Džeisons Enrike 2012. gadā izveidoja mājaslapā cholafied.com, kurā ir parotaļājies ar čolas tēlu, pārgrimējot par latinos bandu karalienēm pasaules slavenības – no Madonnas un Lēdijas Gagas līdz Vudijam Alenam, no Roberta Patinsona un Andželinas Džolijas līdz Markam Cukerbergam un Anglijas karalienei Elizabetei...