Uz viesnīcas jumta Rīgas centrā ierīkota bišu drava

“Kas Jauns Avīze” ar Jāni Šnikvaldu no “Baltu dravas” tiekas uz “Radisson Blu Elizabete Hotel” jumta, kur viņš novietojis 12 bišu stropus.

Kur bites Rīgas mūru vidū ņem nektāru? “Šīs ir viņu ganības – Vērmanes dārzs,” biškopis rāda uz ziediem pilnajām liepu galotnēm.

“Liepu ziedēšanas laikā ir ļoti liels ienesums, labos apstākļos no viena stropa var dabūt ap sešdesmit kilogramiem medus. Bites uzliku, ne jau lai pievērstu uzmanību sev, bet drīzāk bitēm. Iespējams, no šā medus tiks ražots medalus, kuru pārdos viesnīcas apmeklētājiem,” par neparasto ideju stāsta Jānis. Viesnīcas menedžerim Džerardam Erasmusam šī doma patikusi, tāpēc arī īstenota.

Diemžēl neierastie jumta iemītnieki drīz būs jānovāc, jo bites ūdens meklējumos iemaldās viesnīcas terasē, kur traucē viesu atpūtu. Tikmēr bitenieks lūkojas jau uz citiem, augstākiem jumtiem un apstāties negrasās.

“Varbūt varētu uz nākamo māju pārvietot, tur pat varētu būt vieglāk, jo nav terases,” Jānis ver cerīgu skatu uz netālo “Radisson Blu Hotel Latvija”.

Arī Mežaparkā un Brīvdabas muzejā

Dravnieks uzskata, ka cilvēkiem ir ļoti svarīgi saprast – bites nav bieds: “Tā ir daba, to ierobežot nevar.” Biškopībā izmanto pārsvarā četras bišu pasugas – itālietes, Bakfāstas bites, Karnikas bites un Eiropas tumšās medus bites. Uz viesnīcas jumta biežāk sastopamās ir Bakfāstas bites, kam raksturīga mierīga uzvedība.

Kaut gan uz jumta kopt bites vēl nācies, Jānim biškopība pilsētā nav nekas svešs: “Daru to jau trīs gadus. Dravoju Mežaparkā pie galvenās estrādes un Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.”

Uztraukumu par pilsētas medus tīrību biškopis uzskata par nepamatotu, viņš pat pieļauj, ka šis medus varētu būt tīrāks par veikalā nopērkamo: “Cilvēki saka, ka tas ir ārprāts, šeit ir piesārņojums, bet kāpēc viņi paši tad izvēlas dzīvot Rīgā? Medus no pilsētas, iespējams, varētu būt veselīgāks nekā laukos, jo tur bites tiek klāt visiem pesticīdiem, kas uzsmidzināti uz ziediem, bet pilsētā tos nedrīkst lietot.”

Paša bišu saražotais medus Jānim ļoti garšo: “Man personīgi liepziedu medus ir vislabākais. Ja man iedod pagaršot to, esmu septītajās debesīs.”

Biškopja dēls

Kaut gan kādreiz Jāņa attieksme pret bitēm bijusi atturīga, biškopība viņam asinīs: “Tēvs nodarbojās ar biškopību, bet man šķita, ka no bitēm jāturas pa gabalu. Parasti bija dziļa piesardzība, bet kādu laiku dzīvoju ārzemēs, un, atbraucot vasarā uz Latviju, vienmēr gribējās tēvam palīdzēt, kaut kā ļoti vilka pie bitēm. Kad atgriezos pavisam, nolēmu, ka vajadzētu sākt pašam. Tā es par to iedegos.”

Biškopis neslēpj, ka tas ir darbs, bet tajā pašā laikā arī sirdslieta: “Ja tas būtu tikai darbs, kas nes peļņu, tad es šo četru gadu laikā ar to būtu jau sen beidzis nodarboties.”

Jānis gan atzīst, ka “Baltu drava” nav ienesīgs bizness un biškopība nav viņa vienīgais darbs. Viņš ir konsultants Latvijas Biškopības biedrībā un strādā Brīvdabas muzejā par uzraugu Ārluiku sētā Vides mājā. Tur arī Jānis tirgo savu produkciju.

Bites Jānim ir kaut kas vairāk, spārnotie kukainīši viņu fascinē: “Var tikai brīnīties, kā šis kustonis darbojas. Lidošana un maņas, kas ir bitei, cilvēkam nav. Piemēram, kā bites no saviem dziedzeriem ražo vasku, kas būtībā ir viņu māja. Ja salīdzinām ar cilvēku, mums siekalu vietā vajadzētu būt kokam, ģipškartonam vai dzelzsbetonam. Diezgan smieklīgs salīdzinājums, bet tā es to redzu.”

Smarža, atverot stropu, ir neaprakstāma, īpaši Jānim patīk iet pie bitēm rudenī, kad ir ieziemošana. “Bites savu ligzdu aizsargā, tad viņas spicē dibentiņus gaisā un izdur ārā dzeloni, tajā laikā izdalās inde, un tās smarža ir ļoti vilinoša, patīkami salda. Īpaši negribas tā salīdzināt, bet viss process, ejot pie bitēm, ir meditatīvs,” smaida biškopis.

Alekss Pjats/ Foto: Rojs Maizītis