Francija rāda paraugu: aizliegs plastmasas traukus
Francija kļuvusi par pirmo valsti pasaulē, kas ir ceļā uz plastmasas trauku un ēšanas rīku aizliegumu.
Lai tos ražotu, vairs netērēs naftu un citus resursus, dabā pēc nevīžīgiem atpūtniekiem nemētāsies vairs neizmantojamas dakšiņas un šķīvji. Jaunais likums stāsies spēkā gan tikai 2020. gadā, un šie plastmasas izstrādājumi būs atļauti, ja saturēs vismaz 50% bioloģiski sairstošu materiālu.
Līdz 2025. gadam šī attiecība jāpalielina līdz 60%, un vides aktīvisti cer uz simtprocentīgu uzvaru. Skeptiķi uztraucas, ka cerētā guvuma vietā Francijas pļavas vēl vairāk piemēslos ar pikniku atkritumiem, jo ļaudis domās, ka šī plastmasa dabiski sadalīsies.
Kopš 1. jūlija Francijā aizliegta daļa plastmasas maisu. Līdz šim valstī gadā izlietoja 17 miljardus šo izstrādājumu, un gandrīz pusi no tiem bija izmesti ceļmalās, mežā un citviet dabā. Aprēķināts, ka vidēji vienu maisiņu izmanto tikai 20 minūtes, bet tas sadalīsies 400 gados.
Nav gan aizliegti visi maisiņi, bet tikai tie, kuru ietilpība ir mazāka par desmit litriem un plānāki par 50 mikroniem. Līdz ar 1. janvāri ārpus likuma būs maisiņi, kurus ierasts ņemt par velti veikalos augļiem un dārzeņiem. Francijas tirgotāji jau pāriet uz papīra un izturīgākiem, atkārtoti izmantojamiem vai kompostējamiem plastmasas maisiem.
Atbilstoši statistikai katrs Latvijas iedzīvotājs vidēji gadā patērē aptuveni 190 plastmasas maisiņu. Visas Eiropas kopējais patēriņš ir ap 100 miljardiem.
Organizācija Zaļā josta ir sākusi kampaņu, aicinot izvēlēties videi nekaitīgas alternatīvas. Aprēķināts, ka Latvijā ik gadu izmanto 3000 tonnu plastmasas maisu un ar šādu apjomu iespējams noklāt 55 futbola laukumus.
Eiropas Parlaments paredz līdz 2019. gada beigām vieglās plastmasas maisiņu, kuru biezums nepārsniedz 50 mikronus, patēriņu pakāpeniski samazināt līdz 90 maisiņiem uz vienu cilvēku gadā.
Patlaban lielākais patēriņš ir Lietuvā, Polijā, Slovākijā un Bulgārijā – 460 maisiņi uz vienu cilvēku gadā. Mazākais patēriņš ir Somijā, Dānijā, Vācijā, Francijā, Nīderlandē un Luksemburgā – aptuveni simts.