Viesturs Alksnītis ar cepuru balli nosvin 60. jubileju
Dokumentālā un televīzijas kino režisors Viesturs Alksnītis savu 60. dzimšanas dienu atzīmēja ar gaumīgu cepuru balli un dokumentālā kino skatīšanos Rīgas Kino muzejā Alksnītis uz pasākumu bija aicinājis savus draugus un kolēģus no dažādiem dzīves posmiem. Viņi atminējās, kā gājis kopā ar Alksnīti.
Leģendārais „Jaguārs”
„Viesturam piemīt fantastiska spēja aizrunāt cilvēkus,” atceras kinooperators Silvestrs Sīlis. Abi strādājuši kopā „Kanāla 4” laikos. „Ja no kāda vajadzēja kaut ko dabūt, tad sūtījām Viesturu. Viņš sarunāja gan reklāmas, gan visādas mantas, ko stiepa uz „Kanālu 4”. Reiz viņš ieradās ar milzīgu auto – astoņu cilindru „Jaguāru”, kuru „Kanālam 4” bija atvēlējis kāds biznesmenis. Auto bija bojātas durvis, no astoņiem cilindriem darbojās tikai kādi pieci, tomēr jauda vienalga bija tik liela, ka pa Rīgu tas traucās vēja ātrumā. Smalkajam auto nebija arī dokumentu. Ilgu laiku „Kanāla 4” komanda ar to braukājas uz filmēšanām, taču ne reizi policija nepārbaudīja dokumentus.”
Labvēlības noslēpums
Noslēpumu, kā Alksnītis panāca policijas absolūti labdabīgo attieksmi arī reizēs, kad viņš bija sadraudzībā ar Dionīziju (vīna dievu), atklāja viņa kolēģe režisore Lūcija Ločmele. „Viņš iedvesa sev – es esmu neredzams, manis nav, tad piepildīja domās sevi ar absolūtu mīlestību un domās teica – kā es mīlu, cik ļoti es jūs mīlu, policisti.” Nav līdz galam skaidrs, kā tas darbojās, taču policisti vienmēr bija ārkārtīgi labvēlīgi,” atceras Ločmele.
Studējot Maskavas Vissavienības Kinematogrāfijas institūtā 1980. gadā Latvijas studenti to lieliski savienoja ar bohēmu, atklāja kāds Alksnīša studiju biedrs. Tā kādas iedzeršanas laikā kompānijai radās ideja doties uz Šeremetjevas starptautisko lidostu. Nezināmā veidā pieci cilvēki aizkļuva līdz lidostai. Alksnītis, izmantojot savas fenomenālās runas dotības, iekļuva mirstīgajiem cilvēkiem nepieejamajā deputātu zālē. Viņam bija līdzi tukša 0,7 litru pudele. Pēc mirkļa viņš jau ieaicināja aizliegtajā zonā pārējos savus biedrus. Pudeli bārmenis par baltu velti bija piepildījis ar smalku franču konjaku un studenti varēja lepni uzdzīvot valstsvīriem paredzētajās telpās.
Kultūras izslāpušie
Alksnītis savas fenomenālās aizrunāšanas spējas licis lietā ne vien lai tiktu pie alkohola, bet arī lai baudītu mākslu, atklāj TV režisors Rolands Laķis. Reiz, kad Maskavā risinājās starptautiskais dokumentālā kino festivāls „Rossija”, astoņi topošie kinoprofesionāļi un interesenti atjēgušies, ka uz kāroto programmu netiek, jo visas biļetes izpārdotas. Alksnītis solījies nokārtot. Gājis pie iekšā laidējiem, uzstājīgi un noteikti pārliecinājis viņus, ka astoņu cilvēku filmēšanas brigādei jāapskata zāle, kurā nākamajā dienā filmēšot dokumentālo filmu ar Raimonda Paula uzstāšanos. Tas notika tik pārliecinoši, ka rezultātā visi astoņi kinomīļi pārpildītā zālē, sēžot uz trepītēm noskatījušies festivāla programmu.
Spirts kinokamerām
Viesturs Alksnītis vēl 1989. gadā strādāja Rīgas kinostudijā un veidoja dokumentālos kinožurnālus „Padomju Latvija”. Pēdējais bija talantīgi uzfilmētais par tautas skaitīšanu, kurā netrūka ne komunālo dzīvokļu un padomju īstenības realitātes, ne sarkanbaltsarkanā karoga lībiešu pasākumā, ne latvietes, kura atgriezusies no emigrācijas. Tie vēl bija pēdējie padomju gadi un filmēts bija drosmīgi. Kas tagad īsti var pateikt – Viestura Alksnīša karjera Rīgas Kinostudijā beidzās šīs patriotiskās drosmes dēļ vai Latvijas radošās jaunatnes atraktīvā pasākuma dēļ, kas notika Rīgas kinostudijas telpās? Alksnītis, radošajiem jauniešiem par prieku ieradās ar divām milzu kannām (40 litriem) tīra spirta. Viņam izdevās aizrunāt atbildīgus darbiniekus parfimērijas rūpnīcā „Dzintars”. Spirtu gan kinooptikas spodrināšanai tajā naktī neizmantoja, bet gan uz pusi atšķaidītu lietoja radošie jaunieši. „Kas tur darījās!” saķēruši galvas atcerējās aculiecinieki.
Atmetis mīlestības dēļ
Vai Viestura Alksnīša draudzēšanās ar Dionīziju nav traucējusi kopdzīvei – jautāju viņa dzīvesbiedrei Guntai Užānei. „Viesturs ir lielisks,” smaida Gunta un viņas skatienā nav ne mazākās ēniņas no kādiem vēl neatlaistiem aizvainojumiem, vien silta mīlestība.
Pameklējot rakstos, atrodamas ziņas, ka pirms desmit gadiem tieši Guntas dēļ Viesturs Alksnītis pārtraucis dzert – viņas pacietības mērs bijis pilns un pat grasījusies šķirties no mīļotā vīrieša. Tagad tā jau ir pārāk sena vēsture, lai to pieminētu. Palikusi ir cieņa, pateicība, mīlestība un lepnums par savu vīru, kas bez liekiem vārdiem un ļoti patiesi nolasāma Guntas skatienā un smaidā.
Viestura Alksnīša 60. jubilejas svinības Rīgas Kino muzejā
