Tā kā katru gadu kristīgās Lieldienas atzīmējam citā datumā, tad arī svētku diena iekrīt savā datumā. 1945. gadā tā bija joku dienā – 1. aprīlī, bet tolaik nevienam prāts nenesās uz smiešanos, jo Latvija bija sadalīta “okupācijas zonās”: rietumos nacisti, bet austrumos komunisti. 1955. gadā viņsaulē bija aizsaukts Staļins, bet pār Latviju jau mācās Hruščova antireliģiskās kampaņas drūmie mākoņi. 1965. gada Lieldienās Kremļa tronī jau bija iesēdies Leonīds Brežņevs, bet ateisma propaganda ritēja pilnā sparā, tāpat kā 1975. gadā. 1985. gadā svētku svinētāji jau bija citas kampaņas – pretalkohola kampaņas priekšvakarā. 1995. gadā Latvija jau bija atguvusi neatkarību un nu Lieldienas varēja svinēt ar “pilntiesīgiem” nepilsoņiem, 2005. gadā jau kā pilntiesīgi Eiropas Savienības pilsoņi, bet pirms desmit gadiem ar eiro banknotēm kabatās. Jauns.lv atgādina šos datumus un ielūkojās, kas tolaik par to dienu bija rakstīts tā laika avīzēs:

1925. gads – 12. aprīlis: Raiņa olas un Krievijas gāzes

Tikai pieci gadi bija pagājuši kopš 1920. gadā beidzās Latvijas brīvības cīņas un Ārlietu ministrijas ēkā (tā joprojām pilda savu funkciju) tika noslēgts Miera līgums ar padomju Krieviju. It kā latvieši nu varēja brīvi elpot ar plašu krūti. Tomēr tāpat kā šodien arī pirms simts gadiem darvas karoti svētku priekā lēja mūsu baisais kaimiņš – Krievija, kura apdraudēja Latvijas austrumu robežu. Tā laika avīzes bija pilnas ar vēstījumiem par staļinistiskās impērijas draudiem. Tā, piemēram, Jelgavas “Zemgales Balss” ziņo: “Kādā Parīzes laikrakstā nodrukāts garāks raksts par Krievijas drudžainas steigas pilno gatavošanos uz kara darbiem. Raksta autors, kā redzams ļoti labi pazīst Krievijas apstākļus, kāpēc raksts Parīzē sacēlis veselu sensāciju. Rakstā minēts, ka Krievija piegriežot sevišķu vērību nāvīgu gāzu izgatavošanai. Kādā fabrikā izgatavojot sevišķi briesmīgu gāzi, kurai neesot ne krāsas, ne smakas. Šī gāze spējot ļoti ātri iespiesties cauri apģērbam un cilvēka ādai organismā, kur iedarbojas acumirklī radot visas nervu sistēmas pilnīgu paralīzi. Tulas fabrikā izgatavojot šauteņu lodes, kuras pildītas ar nāvīgām gāzēm. Citās fabrikās izgatavojot gāzes bumbas priekš lielgabaliem, aeroplāniem un hidroplāniem.” Lapas centrā, kur it kā pienāktos nodrukāt sveicienu Lieldienās, ziņa par to, ka Rietumeiropas lielvalstis – Francija, Vācija un Lielbritānija – veido Rietumeiropas apvienību pret padomju Krieviju.

Tomēr citas avīzes nebija tik ģeopolitiski fatāli noskaņotas - tās pievērsās iekšpolitiskajām kolīzijām, kuras mēģināja savilkt kopā ar Lieldienu tradīcijām un pretošanos no austrumiem nākošajiem draudu mākoņiem. Zem āmura bija nokļuvis izcilais dzejnieks Rainis (īstajā vārdā – Jānis Pliekšāns; 1865-1929), kuru valdība trijās kārtās neapstiprināja par Nacionālā teātra direktoru (tolaik teātra direktoru apstiprināja Ministru kabinets) par spīti izglītības ministra Arvīda Kalniņa (1894-1981) neatlaidībai. Pie vainas noteikti bija arī tas, ka Rainis pārstāvēja sociāldemokrātus, kurus vainoja par simpatizēšanu boļševikiem, jo uz viņu centrālās avīzes “Sociāldemokrāts” ik dienu taču vīdēja komunistiskais moto “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” Bezpartejiskais nacionālais laikraksts “Latvis” rakstā “Visiem, visiem, visiem olas, olas, olas!” ironizēja:

“Arvīds Kalniņš uz Lieldienām bij iedomājies ar pārējiem kabineta locekļiem olām sisties. Viņš paņēma saujā Raini, pagriez tā pliko galvidu pret Celmiņu (Hugo Celmiņš (1877-1941) 1925. gadā bija Latvijas ministru prezidents – red.) un teica: “Vot, ku stipra ola!”. Te nu pārējie ministri saskaitās un sāka pēc kārtas dot Rainim virsū, tā ka viņš saplīsa. “Tas nekas, iesim ar otru galu” lielījās Kalniņš. Rainis tika sasists arī otrā galā. “Vēl jau nav nelaime. Kāpēc es nevaru uzbuktēt vecu olu,” mierināja Arvīda Kalniņš.

Viņš uzbuktēja Raini un gāja sisties pa trešam lāgam – ar sāniem. Bet arī sānus Rainim sadauzīja. Tagad šo veco sarkano olu nodošot centrālai piensaimnieku sabiedrībai eksportēšanai uz ārzemēm.”

1935. gada – 21. aprīlis: Vadoņa ēras apmirdzēta augšāmcelšanās

Pirms 90 gadiem latvieši Lieldienas pirmo reizi svinēja “atjaunotajā Latvijā”. Pirms 11 mēnešiem apvērsuma rezultātā varu bija sagrābis Kārlis Ulmanis, partijas likvidētas, Saeima atlaista, propaganda mainījusies un vairs nebija dažādu nokrāsu “sociķu” un bezdievju kompāniju, kuri sludināja, ka reliģija ir opijs tautai. Nu Lieldienas varēja izmantot arī valstiska mēroga uzstādījumu sludināšanai – augšāmcelšanās liecina arī par jauna pavasara iestāšanos Latvijas ārēs dižā tautas Vadoņa virsvadībā. To vairāk vai mazāk slēpti uzsvēra arī mācītāji savos sprediķos. Tā Raunas luterāņu mācītājs un Baznīcas virsvaldes loceklis Arvīds Treicis (1902-1944) Lieldienām veltītajā pirmās lapas rakstā laikrakstā “Rīts” sludina: “Mēs dzīvojam laikmetā, kurā atkal ar sevišķu spēku mostas pavasara ilgas cilvēku sirdīs. (..) Sevišķi mums, jaunajām tautām (kuras tikko ieguvušas neatkarību – red.), spēcīgi izjūtama lielā satrauktība mūsu jaunās dzīves meklētāju gaitās, jo nojaušam savu lielo, skaisto uzdevumu – būt pavasara vēstnešiem cilvēcei drūmā dienā.”

Savukārt “Pēdējā Brīdī” 1935. gada 21. aprīlī savu svētku numura ievadrakstu noslēdz šādiem vārdiem: “Politikā nu mums ir augšāmcelšanās gars, kas nozīmē organizētu, organisku formu. Bet kultūras lauki ir bezgalīgi. Sēsim atmatas un tās apstrādāsim.”

Nākamajā dienā pēc Lieldienām “Rīts” jau raksta, ka svētku dienās baznīcas bija pārpildītas ar dievlūdzējiem: “Vēl nokavējušās nama mātes steidza izdarīt pēdējos iepirkumus, un svētku dāvanām apkrāvušies ģimeņu tēvi devās mājā, kad Rīgas dievnamos jau pulcējās pirmie dievlūdzēji uz svētvakariem. Lieldienas nakts dievkalpojumi bija visu konfesiju baznīcās. Nevien plašajā Archibīskapa katedrāle (Doma baznīcā – red.), bet arī citas luterāņu, katoļu un pareizticīgo baznīcas bija baznīcēnu pārpildītas un daudziem nācās Augšāmcelšanās svētku zvanus un ērģeļu bazūņu skaņas noklausīties dievnamu ārpusē stāvot.”

1945. gads – 1. aprīlis: Zviedrijas latvieši sit pa bundžām

Lai arī pirms 80 gadiem Lieldienu svētdiena iekrita joku dienā, togad nevienam nebija prātā prieki un āzēšanās. Rietumlatvijā Trešā Reiha agonijā vārījās Kurzemes katls, bet pārējā Latvijā trakoja “uzvarētājtautas” sarkanarmieši. Nosacīti mierīgā gaisotnē Lieldienas varēja nosvētīt tie, kuri bēgļu laivās jau bija pārcēlušies no kara plosītās Latvijas uz Zviedriju, kur jau 1944. gadā bija aizsākusies trimdas preses aizsākumi. Tā Stokholmā iznākošais mēnešraksts latviešu luterāņiem “Gana Balss” rakstīja: “Drausmīgie notikumi pasaulē nomāc mūsu prātus un padara mūs bailīgus un mazdūšīgus. Mums uzmācas kārdinājumi, kas draud pilnīgi iznīcināt mūsu vienību ar Dievu. Tumšās varas met savas baisās ēnas pāri mūsu dzīves ceļam. Sasprindzinājums, kas satricina tagadni, ir cīņa starp dzīvību un nāvi, - tai jāizšķir, vai mums dzīvot jeb iet bojā. Varmācības rupjā balss dziļi atbalsojas mūsu dvēselēs, un mēs ne vienmēr spējam izšķirt un sadzirdēt Dieva balsi. Šinī naida pilnā pasaulē, savu palīdzību varam rast tikai vienā apstākli, un proti: Dieva spēkā, kas atklājas Jēzū Kristū.”

Latvieši, kuri pēdējos kara mēnešos bija nokļuvuši brīvajā pasaulē centās nezaudēt prieku un saglabāt optimismu. Tā Zviedrijas pilsētā Nibro jau iznāca satīrisks izdevums – “malēniešu driķējums gara uzfrišināsanai” - “Bundža”, kurš 1945. gada 1. aprīlī lasītājus uzmundrināja: “Pirmais aprīlis ir skaista diena, ja tādas kalendāra garajā dienu reģistrī būtu vairākas, varbūt nebūtu tik skumja un bēdīga dzīve, nebūtu karu un emigrācijas, cilvēki prastu dzīvi iekārtot daudz rožaināku un skaistāku.” “Bundža” arī aicina pasmaidīt par lasītāju pašreizējo situāciju: “Ir visādi bēgļi. Ir bēgļi, kas bēg no vāciešiem. Ir bēgļi, kas bēg no komunistiem. Ir bēgļi, kas bēg no politikas - tie ir politiskie bēgļi. Zviedrijā ieradušies arī daudz bēgļu no sievām. Jā, bēg pēc vajadzības.”

Bet Kuldīgas laikraksta “Kurzemnieks” Pauls Ducmanis Lieldienu numura ievadrakstu iesāk šādiem vārdiem: “Granātu viesuļi austrumos un rietumos. Pašos pamatos dreb zeme un pilsētas, kaujā pār dzīvību vai nāvi. Ir kādam jāiznīkst, lai simti varētu dzīvot. Jo dzīvību un nāvi šodien piešķir dievišķās taisnības likumi.”

1955. gads – 10. aprīlis: nost ar “pagātnes maldiem”

Pēc Staļina nāves 1953. gadā Kremlī pie varas bija nācis sirdīgais bezdievis Ņikita Hruščovs, kurš visai padomju tautai solīja pa televizoru parādīt pēdējo mācītāju PSRS teritorijā. 1955. gadā vēl bija jāgaida trīs gadi, kad padomijā, tai skaitā arī Latvijā, ar pilnu sparu uzliesmoja slavenā Hruščova antireliģiskā kampaņa. Bet aizmetņi jau bija manāmi. Latvijā viens no bezdievju propagandas stūrakmeņiem bija reliģiskajos svētkos visos provinces laikrakstos publicēt vienveidīgus ateistiskus rakstus. 1955. gada Lieldienās šis “goda uzdevums” bija uzticēts Latvijas PSR Centrālā valsts vēsturiskā muzeja zinātniskajiem līdzstrādniekiem, kuru rakstu “Kristīgo lieldienu izcelšanās” pēc norādījumiem “no augšas” lasīja visā Latvijā (viens no šī raksta autoriem bija vēlākais Latvijas PSR Valsts Universitātes Zinātniskās bibliotēkas direktors Pēteris Baško (1901—1969)). Paskvilas rezumējums bija šāds:

“Sociālistiskā sabiedrībā reliģiskiem svētkiem nav nekāda attaisnojuma. Tie kā smaga nasta nomāc atpalikušākos cilvēkus, piesaista viņu domas tālajai drūmajai pagātnei un traucē visas sabiedrības virzīšanos pa progresa ceļu. Mums ir savi svētki, darba un uzvaru svētki, kas neatgādina pagātnes maldus un verdzisku pakļaušanos dabas spēkiem, bet pauž prieku par dzīvo cilvēku vareniem radošiem spēkiem. Sociālistiskā sabiedrībā cilvēkiem vairs nav vajadzīgi vecie, atmirstošie reliģiskie māņi, kas traucē virzīšanos uz priekšu, uz cilvēces gaišo nākotni - uz komunismu.”

1965. gads – 18. aprīlis: Ņujorkas letiņiem sava baznīca un arhibīskapa brāļa dēla atklāsmes

Trimdas prese ar pacilātību ziņoja, ka 1965. gada Lieldienas sevišķi grandiozas bija Ņujorkas latviešiem, jo viņi beidzot bija tikuši pie sava dievnama: “Pirmais dievkalpojums Ņujorkas latviešu ev.-lut. draudzes jaunajā dievnamā Jonkeros Pirmajās Lieldienās bija pulcinājis ap 700 dievlūdzējus, piepildot nevien visas baznīcas sēdvietas un 184 papildu krēslus, bet tiem, kas bija mazliet aizkavējušies, bija jāsaspiežas stāvvietās balkonā vai priekšnamos. Jau stundu pirms dievkalpojuma sākuma baznīcā pulcējās draudzes locekļi no visiem Ņujorkas rajoniem.”

Savukārt Latvijā turpinās bezdievju kampaņa. Pirmā Latvijas katoļu arhibīskapa-metropolīta Antonija Springoviča brāļa dēls, kuru ģimene gatavoja garīdznieka amatam, bet pēc tam pamuka no kristietības un izcēlās ar saviem antireliģiskajiem rakstiem, Zigmunds Balevics turpināja savus uzbrukumus ticīgajiem. “Padomju Jaunatnē” viņš par mācītāju teiktajiem Lieldienu sprediķiem izteicās nicinoši: “Cik daudz pūļu un izdomas nācās pielikt cilvēkam, lai izlabotu radītāja kļūdas, daudzmaz pielāgotu pasauli cilvēku vajadzībām? Nē, tēvišķīgu mīlestību pret cilvēkiem debesu tēvs neuzrāda. Un vēl nežēlīgāks, ja vien ticētu leģendai par Kristu, viņš, bijis pret savu dēlu Jēzu. Veltīgi ticīgie viņu dēvē par visžēlīgu debesu tēvu, jo kurš gan tēvs bērnam maizes vietā dos akmeni?” Zigmunda Balevica rezumējums: “Kristiānisma pretenzijas uz visas cilvēces pestīšanu šajos apstākļos pat no tīri reliģiska viedokļa nav nopietni ņemamas.”

1975. gads – 30. marts: Lieldienu vietā cietuma karceris

Britānijā iznākošais latviešu nedēļraksts “Londonas Avīze” raksta, ka Latvijā piespriesti bargi sodi garīgo rakstu spiestuves darbiniekiem: “Lieldienu nedēļā pienāca ziņas par sodiem, kas piespriesti slepenās garīgo rakstu spiestuves darbiniekiem Latvijā. Divi vīrieši notiesāti katrs ar trim gadiem cietumā, viena sieviete ar divarpus gadiem un otra ar diviem gadiem cietumā. 73 gadus vecam vīram, kas apgādājis spiestuvi ar papīru, piespriesti trīsarpus cietuma gadi. Slepeno spiestuvi
Cēsu rajona Līgukalna mājās KGB (Valsts drošības komiteja) atklājusi, kad ar radioaktīvām vielām apstrādāts kāds papīra krājums tuvākajā papīra apgādes centrā. Pēc tam radioaktīviāte konstatēta ar Geigera aparātu, helikopterā pārlidojot šo apgabalu.”

Londonas laikraksts “The Daily Telegraph” 30. martā ziņodams par spiestuves darbinieku tiesāšanu, atzīmē zviedru baptistu misijas mācītāja Ingmāra Martinsona vārdus: “Ar viņiem apgājās sliktāk nekā ar lopiem. Krievu slepenās policijas metodes ir drausmīgas.” Spiestuves darbinieki, lai viņus neatklātu, nav atstājuši pagraba telpas, kurās spiestuve ierīkota, un lai uzturētu savas darba spējas, lietojuši vitamīnu tabletes. Notiesātie baptisti, krievu un ukraiņu tautības, pieder baptistu baznīcas reformu grupai, ko padomju iestādes neatzīst par reliģiju un tāpēc nedod tai atļauju pulcēties dievkalpojumos. Par spīti vajāšanām baptisti Padomju Savienībā turpina garīgo rakstu sagādāšanu un savu draudžu aprūpi.

1985. gads – 7. aprīlis: pļēgurojošie traktoristi

Vācijā iznākošais latviešu laikraksts “Latvija” raksta, ka Londonas avīzes „The Sunday Telegraph” Lieldienu izdevumā starp ziņām, kas saistījušas kāda līdzstrādnieka uzmanību, min traktora vadītājus Latvijā, kas pamazām kļūstot par “nepatīkamu apgrūtinājumu”. Pēc kāda vietējā radio raidījuma ziņām, tiem esot tieksme piedzerties un tad sagraut lauku lielceļu tiltus, “iebraukt grāvī un noslīkt dīķos”. “Latvijā” šo ziņu rezumē: “Patiesi laimīgā padomju tauta, ko valdība apgādā ar alkoholu katrā laikā un vietā!”

Bet pēc mēneša – 1985. gada 7. maijā – PSRS valdība jau uzsāka cīņu, lai glābtu padomju tautu, tostarp arī latviešu traktoristus, no alkoholisma sērgas, jo PSRS kompartijas Centrālkomiteja pieņēma rezolūciju par pasākumiem reibuma un alkoholisma uzveikšanai, bet PSRS Ministru Padomes lēmumu Nr. 410 par pasākumiem alkoholisma pārvarēšanai. Daudz ko tas jau nelīdzēja, jo, kā zināms, PSRS pirmā un vienīgā prezidenta Mihaila Gorbačova pretalkohola kampaņa ar blīšķi izgāzās.

1995. gads – 16. aprīlis: oranžas liesmas un nepilsoņi

1995. gadā Lieldienu brīvdienas vēl nebija tik garas – četras dienas pēc kārtas, jo Latvijas Augstākā Padome 1990. gadā par oficiālām svētku dienām noteica tikai Lielo Piektdienu un Pirmās Lieldienas, bet Otrās Lieldienas par brīvdienu pasludināja tikai 1997. gadā. Tā kā uzreiz pēc Lieldienu svētdienas cilvēki pirmdienas rītā posās un savām darba vietām un kioskos pirka avīzes, lai tajās izlasītu kā nosvinētas Lieldienas jau neatkarīgajā Latvijā (tagad gan vairs Latvijā pirmdienās laikraksti neiznāk, neatkarīgi no tā ir tā brīvdiena vai nē).

Kamēr vieni pulcējās uz dievvārdiem vai piedalījās svētku jampadračos, citi nodarbojās ar latviešu nacionālo sporta veidu – kūlas dedzināšanu, kas jau gadu desmitiem ir neatņemama mūsu tautas pavasara rituāla sastāvdaļā. Kādreizējais Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns to uzsver arī “Neatkarīgās Cīņas” ievadrakstā: “Lieldienas tiek uzskatītas par dabas atdzimšanas, augšāmcelšanās un klusu pārdomu laiku. Taču vēl aizvakar vakarā, vēl vakar dienā i Kurzemē, i Vidzemē, i Latgalē oranžās liesmās dega mūsu zeme; dzelzceļa uzbērumi, grāvmalas, šoseju malas un Daugavas krasti. Es apstājos pie kādas pārogļotas pļaviņas un bezpalīdzīgi skatījos, kā uz ūdens pusi, konvulsīvi raustīdamās un kunkstēdamas, velkas apsvilušas vardes. Abiniekiem tikko sācies kāzu laiks. Tas nesāksies miljoniem sadegušo kukaiņu. Pavasaris nepienāks apsvilušajiem zāles un puķu asniem.”

Bet dienu pirms Lieldienām visus ziņu kanālus pārņēma ziņa, ka beidzot ir skaidrs, kas notiks ar bijušajiem PSRS pilsoņiem – tika noteikts, ka nu ir noteikts nepilsoņu statuss un viņiem izsniegs nepilsoņu pases. To atspoguļoja arī avīzes. Tā, piemēram, “Neatkarīgās Cīņas” Lieldienu numurā par to izteiksmīgi vēstīja svētku – karikatūra, kurā tautu meita kā Sīzifs akmeni kalnā veļ Lieldienu olu, no ielejas, kurā uzraksts krievu valodā vēsta “Добро пожаловать” (“Laipni lūdzam”) un Eiropas Savienības virsotni “Welcome to” (tulkojumā no angļu valodas – “Laipni lūdzam”). Pēc desmit gadiem latvieši Lieldienas jau svinēja kā pilntiesīgi Eiropas Savienības pilsoņi.

2005. gads – 27. marts: neatkārtojams laika nogrieznis

2005. gadā jau varējām svinēt pirmās Lieldienas Eiropas Savienības sastāvā un par stundu agrāk nekā vairumā gadījumu. Pirms 20 gadiem Pirmās Lieldienas iekrita marta pēdējā svētdienā, kad pulksteņu rādītāji bija jāpagriež par stundu uz priekšu

Latvijas oficiālais laikraksts “Latvijas Vēstnesis” rakstīja: “Šīs Lieldienas ne tikai iezīmē vienu no būtiskākajiem gada notikumiem kristiešu dzīvē un dabas mošanos, bet arī neatkārtojamu laika nogriezni valsts vēsturē - pagājis viens gads kopš Latvijas uzņemšanas NATO un gandrīz gads kopš mūsu valsts kļūšanas par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībnieci.

Ārpolitiskās novitātes Latviju nolikušas citos salīdzinošos mērogos - mēs Eiropā un mēs - transatlantiskajās attiecībās, kas ir globālās politikas sastāvdaļa. Latvija tikusi uzrunāta un arī vērtēta daudz plašākā kontekstā starptautiski. Milzīgs iespaids šiem notikumiem bijis ari uz valsts saimniecisko dzīvi, kas, no vienas puses, pavērusi jaunas ekonomiskas iespējas, no otras, “vidējam statistiskajam” cilvēkam likusi mulst, ES valsts iedzīvotāja statusu samērojot ar Latvijas apstākļiem.”

Toreizējais premjers Aigars Kalvītis svētku apsveikumā uzsver: “Lieldienas mums atgādina, ka dzīves pamatvērtības nav meklējamas pārprastā paštaisnumā un savstarpējos ķīviņos, tās slēpjas labestībā, vienkāršībā, pazemībā, pacietībā un piedošanā.”

2015. gads – 5. aprīlis: lētās olas

Pirms desmit gadiem pirmo reizi uz svētku galda jau likām olas, kas pirktas mūsu veikalos par eiro. Salīdzinot ar šo gadu, jāteic, ka pirms desmit gadiem vistu olas veikalos varēja iegādāties ievērojami lētāk – apmēram par pusotru eiro lētāk par olu desmitu. Statistikas dati liecina, ka 2015. gadā desmit olas Latvijas veikalos varēja nopirkt vidēji par 1,37 eiro. Tā ir vidējā cena un tas nozīmē, ka tās varēja iegādāties arī lētāk, it sevišķi tādēļ, ka uz Lieldienām tirgotavas izsludināja dažāds atlaižu akcijas un olu desmitnieks varēja maksāt pat pāris centu zem eiro. Šobrīd gan tik lēti tās nenopirkt – aprīļa sākumā lētākais olu desmitnieks lielākajos tirdzniecības tīklos maksāja vismaz divarpus eiro, bet īpaši dēto bioloģisko olu cena sasniedza pat piecus eiro.

Oops! Notikusi kļūda