Mārtiņa Staķa kafijas pauze

Cik tašu kafijas dienā sanāk izdzert?

Ja runājam par daudzumu, labā ziņa ir tā, ka kafiju nav iespējams pārdozēt. Aprēķināts, ka nāvējošā deva ir 150 krūzītes, taču jau pie devītās cilvēkam sākas vemšana, tāpēc līdz nāvējošai dozai tikt nav iespējams. Pilnīgi nopietni, tas ir pārbaudīts! Kad mums notika kafijas apmācības, viens cilvēks teica, ka viņš gan izdzeršot vairāk un nevemšot. Pamēģināja, bet tālāk par devīto tiešām netika. Mūsu ķermenis pats labi zina, cik tam vajag kafijas, un, ja ir par daudz, nepārprotami pasaka, ka nu jau pietiek. Es pats dienā izdzeru vismaz trīs krūzītes. Vienu obligāti vajag no rīta, vienu pie pusdienām, bet vēl vienu vakarpusē.

Ar kafiju ir līdzīgi kā ar vīnu. Kad sāc to izbaudīt, parasti sākumā ir zemais plauktiņš un tikai pamazām ej uz augstāku un kvalitatīvāku līmeni. Kad to esi sasniedzis, tad atpakaļ uz leju vairs neiesi. Man tāpat ir ar kafiju, jo man ir svarīgi, kādu kafiju es dzeru.

Kuras valsts kafija ir pati labākā?

Labu kafiju, starp citu, ražo arī tepat Latvijā, piemēram, grauzdētava Rocket Bean, kas veiksmīgi darbojas arī Saūda Arābijā un Dubaijā. Pats gan es vairāk dzeru itāļu kafiju.

Ne Latvijā, ne Itālijā kafijas pupiņas neaug, te tikai notiek grauzdēšana. Bet kur ir labākās pupiņas?

Esmu bijis plantācijās 2000 metru augstumā, kur vienā aug izcilas kafijas pupiņas, bet otrā, kas atrodas 100 metru tālāk, ne tuvu tik labas. Viss atkarīgs no tā, kā audzētājs par tām rūpējas, līdz ar to nevar pateikt, ka ir kāds viens reģions, kur aug vislabākās pupiņas. Redziet, kafijas cena veidojas no tā, cik liels ir defektēto pupiņu procents. Jo šis procents ir lielāks, jo cena zemāka. Tāpēc tas ir ļoti skaidrs bizness: tu vari no nejauši izvēlēta maisa paņemt paraugu un izskaitīt, cik no 100 pupiņām ir defektētas. Jo mazāk defektēto, jo kafija dārgāka. Un tu vari nopirkt gan dārgu Brazīlijas kafiju, gan vidēju, gan lētu. Es pats atzīstu tikai dārgāko galu. Vispār vadošās ir divu veidu kafijas – Robusta un Arabica –, un labākā, protams, ir Arabica. Bet tāda jēdziena “lēta un laba kafija” nav – laba kafija var būt tikai dārga.

Tātad lētajā kafijā tiek samaltas arī tās nekvalitatīvās pupiņas?

Teiksim tā – maltajai kafijai taču vajadzētu būt dārgākai nekā kafijas pupiņām, vai ne? Taču dzīvē tā nav, un iemesls ir vienkāršs – pupiņu iepakojumā es varu saskaitīt visas pupiņas un novērtēt, kādas tās ir, savukārt maltajā kafijā šādas iespējas nav, līdz ar to tur var tikai uzticēties ražotājam. Piemēram, Illy tiešām maļ tieši to pašu kafiju, ko tirgo kā pupiņas, – to mēs paši esam pārbaudījuši.

Un kā ir ar šķīstošo kafiju?

Kādreiz gan šķīstošā kafija bija pati dārgākā, jo to radīja armijas vajadzībām, lai karavīri pat džungļos varētu uzvārīt kafiju. Taču ar laiku cena un kvalitāte diemžēl kritās. Kaut gan man pašam pēc tam, kad zemessardzes mācībās trīs dienas nebiju kārtīgi gulējis un beidzot tiku pie kafijas krūzes, tā šķīstošā likās pati labākā pasaulē.

Kā nonācāt kafijas biznesā?

Savā ziņā tā bija nejaušība. Maniem draugiem piederēja kafijas uzņēmums (šobrīd mēs jau esam apvienojušies un esam daļa no vienota uzņēmuma), un pie viņiem atbrauca Illy pārstāvji. Taču draugu uzņēmums jau bija parakstījis līgumu par cita zīmola tirdzniecību, līdz ar to Illy cilvēkiem vairākas dienas Rīgā nebija, ko darīt. Es tolaik biju beidzis savu biznesu Narvesen un biju brīvs cilvēks, tāpēc man palūdza – varbūt vari viņiem izrādīt Rīgu un kaut kā izklaidēt? Jāteic, mēs tiešām labi pavadījām laiku. (Smejas.) Pēc tam viņi man zvanīja un teica – labi, izskatās, ka ar taviem draugiem mums bizness nesanāks, taču varbūt tu vari ieteikt kādu citu? Tad sapratu – tā ir zīme, ka pienācis laiks pašam pievērsties šim biznesam. Pirms tam es Narvesen biju darbojies ar kafijas tirdzniecību, tā ka pilnīgs iesācējs šajā jomā nebiju.

Illy kafijas pasaulē ir apmēram tāda pašā līmeņa zīmols kā Mercedes autobūvē, un šķiet, ka es biju pirmais cilvēks Illy vēsturē, kas viņu kafijas izplatīšanas atļauju saņēma, vēl pirms biju nodibinājis uzņēmumu. Kaut kas tāds notiek ļoti reti.

Šobrīd Latvija ir Illy veiksmes stāsts, jo mēs te esam tirgus līderi atsevišķos segmentos ar ļoti labiem rezultātiem. Ja parasti saka, ka latvieši atšķirībā no lietuviešiem nav uzņēmēju tauta, tas mūsu gadījumā ir otrādi, jo šogad esam ieguvuši tiesības Illy kafiju tirgot arī Lietuvā. Domāju, ka divu gadu laikā mums arī tur būs labi sasniegumi. Tagad gan es mazliet esmu šajā biznesā pakāpies malā, dodot vietu jaunajiem, tikai pēdējā laikā vairāk esmu iesaistījies Lietuvas projektā.

Biznesam Latvijā un Lietuvā ir kādas atšķirības?

Likumdošanas ziņā nav praktiski nekādu atšķirību, bet bankas kontu gan, starp citu, tur atvērt ir vēl grūtāk nekā Latvijā. Būtiska atšķirība ir domāšanā – atšķirībā no latviešiem lietuvieši nebaidās riskēt. Viņi gari nedomā – aiziet, darām, ko gan mēs varam zaudēt! Arī vēriens viņiem ir plašāks. Kad, iekārtojot veikalu Viļņā, sākām prātot, kur varētu kaut ko ieekonomēt, lietuvieši uzreiz teica – taisām trīs veikalus, tā iznāks lētāk! Tas viņiem laikam ir gēnos, jo mēs visu gribam darīt pamazām.

Latviešiem jau bieži vien liekas, ka pie kaimiņiem viss ir labāk, taču tas iespaids tāds rodas tāpēc, ka mēs jau uz Viļņu aizbraucam brīvdienās vai svētku dienās. Padzīvojot darbdienās, tu redzi, ka nav ielas un restorāni pilni ar cilvēkiem, viss ir tieši tāpat kā pie mums. Interesanti, ka lietuvieši tāpat domā par Rīgu – jums gan tur viss notiek!

Cik lielā mērā patlaban esat iesaistījies uzņēmuma vadībā?

Aizejot politikā, vispār biju pagājis malā. Viena no mūsu veiksmes stāsta atslēgām noteikti ir lēmums daļu akciju atdot uzņēmuma vadošajiem darbiniekiem un ļaut viņiem tālāk vadīt šo biznesu. Man tas nebija viegls lēmums, jo uzņēmums taču bija manis radīts, bet tagad varu ar prieku atzīt, ka jaunajiem vadītājiem, kuri daudzas lietas redz citādi, bieži vien ir bijusi taisnība. Laikam tomēr rotācija ir svarīga, jo tu nedrīksti pārāk ilgi aizsēdēties vienā amatā, ir jādod vieta jauniem kadriem ar svaigu skatu. Tas, starp citu, attiecas arī uz politiku. Es tiešām nesaprotu, kā cilvēks var 18 gadus no vietas nosēdēt Saeimā kā deputāts. Ja tev nav nekādas citas pieredzes, tad es neticu, ka tu spēj pieņemt labus lēmumus. Godīgi sakot, man pat liekas, ka ar tādu pauzi, kā ir sanākusi tagad, kad esmu aizņemts ar uzņēmuma atvēršanu Lietuvā, es kā politiķis esmu tikai ieguvējs.

Vai latvieši ir lieli kafijas dzērāji?

Mūsu patēriņš ir vidējs. Ja skandināviem tas ir 8–11 kilogrami kafijas uz iedzīvotāju gadā, tad mums ir starp 4 un 5. Taču skandināvi tiešām ir lielākie kafijas dzērāji pasaulē. Itāļi, starp citu, šajā rangā ir zemāk, tikai 7–8 kilogrami uz iedzīvotāju. Atšķirība ir tā, ka itāļi dzer mazas porcijas, taču bieži, kamēr skandināviem patīk lielas kafijas krūzes. Vēl no Narvesen laikiem atceros: ja latvietim uz galda ir dators un printeris, tad norvēģim vēl arī kafijas automāts, jo viņš gandrīz nepārtraukti dzer kafiju.

Un kādu kafijas veidu latvieši visvairāk dzer? Melnu kafiju? Kapučīno?

Mēs pagaidām vēl esam piena kafijas dzeršanas fāzē. Tas ir normāli, taču, visticamākais, nākamais posms būs dažāda veida interesanti brūvētas kafijas ar dažādām garšas niansēm. Mūsu uzņēmumu grupā ietilpst arī Rocket Bean, kas piedāvā dažādas mono šķirnes. Piemēram, var nomēģināt, kā garšo Kenijas vai Etiopijas kafija. Pieprasījums pēc tām iet uz augšu. Tas pats attiecas uz espresso, ko labā kvalitātē faktiski var dabūt tikai kafejnīcā no dārga aparāta, mājas apstākļos to būs grūti uztaisīt.

Uzņēmuma demonstrācijas zālē ir vairāki desmiti dažādu kafijas aparātu – izmēram un cenai te tiešām ir nozīme?

Ja runājam par biznesu, tad jā. Piemēram, benzīntankā, kur tiek gatavotas 100 krūzītes stundā. Iedomājieties, ka šis aparāts atrodas Jēkabpilī un salūst. Tad uz turieni brauc meistars un astoņas stundas aparātu labo, bet tas nozīmē 800 krūzītes mīnusā. Dārgā aparāta, kas ir lietotas automašīnas cenā, pluss ir tas, ka meistars jau attālināti redz, kur ir problēma, aizbrauc uz Jēkabpili ar vajadzīgo detaļu, ko pāris minūšu laikā nomaina, un aparāts turpina strādāt. Tagad jau daudzi arī atzīst, ka automāts spēj kafiju pagatavot labāk nekā cilvēks, tāpēc šī dārgā tehnika atmaksājas.

Tad kam vairs vajadzīga tāda profesija kā barista?

Kādam aparāta poga tāpat ir jānospiež. Ikvienam jau patīk, ka viņu apkalpo cilvēks. Starp citu, slavenā Starbucks veiksmes stāsts tieši ar to ir saistīts: cilvēks tavā acu priekšā ielej krūzītē pienu, taču saputo to automāts. Tad nospiež citu pogu, un automāts uztaisa kafiju. Un tad barista, tev acīs skatoties, salej to visu kopā, tā radot sajūtu, ka kafiju tev pagatavojis tieši viņš. Taču patiesībā visu izdarījis automāts, bet cilvēks tikai salējis kopā.

Jūsu birojā pie sienas redzami sertifikāti, kas apliecina, ka to īpašnieki izgājuši īpašus apmācību kursus un tagad ir kafijas zinību profesori. Taču jūsu vārda ne uz viena sertifikāta nav. Kā tad tā?

Tu vari paņemt pasaulē labāko kafiju un pašu dārgāko kafijas aparātu, taču, ja cilvēks nemāk gatavot kafiju, tad tāpat tur nekas labs neiznāks. Tāpēc koncepts, ko mēs ieviesām, paredz īpašu apmācību – ar Illy kafiju tu vari strādāt tikai tad, ja esi ieguvis sertifikātu. Mēs esam pasaulē oficiāli atzītas universitātes – Universita del Caffe – pārstāvji Latvijā, un mūsu klientiem obligāti ir jāiziet apmācību kurss, pēc kura viņi saņem diplomu. Apmācību vadītāja pirmais līmenis ir asociētā profesora programma, kas jāiziet Itālijā. Lai sasniegtu nākamo līmeni, zināšanas jāpapildina, piemēram, jābrauc uz kādu no kafijas plantācijām un jāpiedalās pupiņu novākšanā. Mūsu firmas darbinieki šādus diplomus ir ieguvuši, taču, ja vēlies augt, katru gadu šīs zināšanas ir jāpapildina. Ja esi vienu gadu izlaidis, tad jāsāk atkal no pašas apakšas. Tas palīdz neiesūnot, jo katru gadu nākas apgūt arvien jaunas zināšanas un braukt kaut kur mācīties. Bet tā nu ir iznācis, ka politikā pavadītie gadi mani ir atmetuši atpakaļ pašā sākumā – ja es tagad gribētu atjaunot diplomus, būtu jāsāk no pirmā līmeņa.

Aizbraukt uz kafijas plantācijām – tas izklausās interesanti!

Es pats biju Hondurasā, kur izstaigājām plantācijas un paši vācām pupiņas. Ņemot vērā, ka Hondurasā ir augsts noziedzības līmenis, mūs visu laiku pavadīja bruņoti vīri un vieniem pat neļāva iet ārā no viesnīcas. Tur tiešām katrā benzīntankā stāv cilvēks ar plinti.

Tējas zinību diploms ar jūsu vārdu gan te pie sienas ir...

Jā, jo mēs jau diezgan ilgi strādājam arī ar tējām. Taču tējas Latvijā nav viegls tirgus, jo tur, kur citi redz vienkārši pļavu, latvietis redz tēju. Mēs mīlam paši savas tējas, vācam liepziedus un piparmētras, kas ir ļoti forši, taču latvieši tēju vairāk dzer, lai sasildītos. Tējas rituāli ar pareizu tās gatavošanas temperatūru mums pagaidām vēl nav kļuvuši īpaši populāri. Taču mūsu uzņēmuma pieeja tējai ir līdzīgi kā kafijai – tāda dziļa un pamatīga, tāpēc domāju, ka ar laiku arī tēja kļūs arvien populārāka.