"Lojalitāti pret valsti vajag prasīt lielāku!" - grupas "Baltie lāči" solists Andris Baltacis par situāciju ar krieviem Latgalē

Vai šim gadam esat ieskicējis virzienu, kādā doties uz priekšu, kur palūkoties pa labi, pa kreisi, pēc iespējām, lai varētu dzīvot labāk nekā pērn?

Man vecums tāds, kad vairs nedomāju, ko darīšu nākamajā gadā. Es vienkārši daru! No Jaungada ar grupu "Baltie lāči" esam turnejā, braucam uzstāties, sākot no Latgales gala, tālāk dodamies uz Zemgali, tad uz Kurzemi, pēc tam uz Rīgu. Un tas ir brīnišķīgi, ka varam braukāt un muzicēt, priecējot ļaudis un paši gūstot baudu no tā, ka varam to darīt. Pat grēks salīdzināt, kāda dzīve mums, mūziķiem, ir tagad un kāda bija pirms pāris gadiem, pandēmijas laikā. Ne tikai finansiāli, bet arī emocionāli.

Tas nozīmē, ka jums priekšā ir ja ne gluži brangs, tad vismaz pārticīgs gads!

Ja daudz strādā, tad nevar bez maizes palikt. Ir periodi, kad jāstrādā vairāk, nekā ierasts. Bet pie tā arī var pierast.

Jums kā mūziķiem no Latgales, ņemot vērā nacionālās nesaskaņas, droši vien šobrīd vairāk nekā jelkad ir tā misijas sajūta publikai ne tikai prieku dot, bet arī tādu kā saliedēšanu un satuvināšanu veicināt.

Jā, mēs sevi uzskatām par Latgales vēstniekiem katrā Latvijas pilsētā, kurā uzstājamies, un ar savu piemēru rādām, kāda ir Latgale un kādi ir latgalieši. Starp citu, mūsu koncerti ir divreiz dārgāki nekā citām grupām, jo ir liela starpība, vai uz Liepāju muzikants var aizbraukt no Rīgas vai ceļš ir jāmēro no Rēzeknes – kā mums.

Bet, jā, mums ir tāda vidutāja loma kultūras mantojuma pasniegšanā... Mēs arī vietējiem cenšamies drusciņ tādu stingrāku stāju rādīt. Jo latgaliešus bieži vien esam raduši redzēt čīkstam un vaimanājam – vai, cik mums te grūti, vai, cik grūti... Un tad es atbraucu mājās un saku: “Mīļie draugi, es esmu redzējis, kā cilvēki dzīvo Kurzemē, kā dzīvo Zemgalē un Vidzemē. Viņiem iet ne labāk, ne sliktāk kā mums. Viņiem arī visādu problēmu daudz, bet problēma ir jānoved līdz risinājumam – jārisina, jāstrādā, jādara! Un arī savu dziesmu uz skatuves es ar lepnumu nesu kā latvietis un latgalietis.

Pirms pāris gadiem mūziķu aprindās bija dzirdama šausmināšanās, ka dziedātājai Olgai Rajeckai kāda krievvalodīga sieviete esot fiziski uzbrukusi veikalā. Vai jums kādreiz ir nācies salekties ar krievu tautības cilvēkiem, kam, piemēram, nepatīk jūsu Latvijas un latvietības sludināšana? Vai Rēzeknē pašlaik viss mierīgi?

Esmu drusciņ atstatus no lielākajām kņadas iespējamībām, jo ar savu ģimeni dzīvoju Rēzeknes rajonā laukos. Protams, uz pilsētu jau tāpat ir jābrauc, kaut uz veikalu. Arī mana meita ar ģimeni dzīvo Rēzeknē. Ziniet, tā situācija ir duāla. Es ilgi esmu mācījies Krievijā. Sāku padomju un pabeidzu brīvās Latvijas laikā. Labi zinu krievu valodu, arī daudz krievu zinu. Gan tos, ar ko iepazinos studiju laikā, gan tos, ko pazīstu un zinu tepat Rēzeknē. Mums pat grupā spēlē puisis, kurš pēc tautības ir krievs. Viņš, protams, runā latviski.

Ja godīgi, tad jā – ik pa laikam manī uzšauj tāda šovinistiska gara šalts. Bet es arī saprotu, ka mēs paši daudzas lietas izdarām, daudz kur piekāpjamies, kur īsti nevajag un pat nedrīkst. Lojalitāti pret valsti vajag pieprasīt lielāku. Rēzeknē, kā darās, tā darās... Neko neizdarīsi...

Kas tad darās Rēzeknē? Varat paraksturot to situāciju mazliet?

Tādu saasinātu gadījumu man ir grūti tagad atrast. Un arī negribu to meklēt.

Man ir daudz krievu draugu, un zinu, ka ir daudz pareizu krievu draugu, un es itin labi zinu krievu mentalitāti. Patiesi, īsti, inteliģenti krievu cilvēki ir lojāli gan valstij, gan Latgalei.

Pastāstīšu vienu piemēru par to, kas ir problēma Rēzeknē un Daugavpilī. Šis gadījums ir no astoņdesmitajiem gadiem. Mana sievasmāte dodas uz pilsētas satiksmes autobusu Rēzeknē. Autobuss ļoti pilns, viņa mēģina iekāpt iekšā. Bet sievasmāte augumā neliels cilvēks, un viņu pastumj malā kaut kādi jaunieši, krievu valodā skaļi kliegdami. Viņa paraujas malā un izsaucas: “Vella krievi!” Un tad viņai klāt pienāk sirms vīrietis un krieviski saka: “Meitiņ, viņi nav krievi! Tie ir sovetskije!” Tā ir milzīga atšķirība!

Bieži vien esmu skatījies uz to kā dogmu: cilvēkiem, kam nav nedz savas dzimtenes, nedz savas tautasdziesmas, viņiem nav nekā... Viņi ir padomju cilvēki, laimes meklētāji, no pasaules atlīduši līdz Latvijai, un viņi pat nezina, kā dzīvot dzīvi. Tādi klaidoņi principā, bez jelkādas piederības sajūtas. Un kas tad viņiem ir? Tikai himna un klasiskie “vipjim za roģinu, vipjim za Staļina, vipjem, i snova naļjom!” (Iedzersim par dzimteni, iedzersim par Staļinu, izdzersim un atkal ieliesim – krievu val.). Un tas, ka šādi cilvēki tepat aug arvien jaunās un jaunās paaudzēs, tā nu ir mūsu, latviešu, pašu vaina un kļūda. Tā ir tā mūsu piekāpība. Uzreiz vajadzēja būt striktiem – likt viņiem mācīties latviešu valodu; mājās varat dziedāt, lamāties, kādā valodā gribat – vāciski, žīdiski, poliski, krieviski, ukrainiski, vienalga, kā! Bet skolā un darbā runājam latviski!

Ik pa laikam vajag atzīt arī savu vainu un atbildību, nevis tikai dusmoties uz citiem. Zināmā mērā Rīga arī ir tāds sabiedrības spogulis tam, kas notiek Latgalē. Tur arī iedzīvotāju sastāvs principā ir 50 uz 50. Jautājums ir, kā un cik tālu viņi audzināti.

Jūtat, ka Latgalē sovjetu daļa ir kļuvusi agresīvāka pret latviešiem, kopš sākās Krievijas iebrukums Ukrainā?

Gluži otrādi – viņi lielākoties izskatās sabijušies! Ja man jāraksturo šodienas cittautiešu atmosfēra Rēzeknes pilsētā, šā kontingenta uzvedība vairs nav tik izteikti bravūrīga. Arī pārmaiņas ar mēru Aleksandru Bartaševiču, ko atstādināja no amata, radījušas iespaidu par panikas situāciju, ka viņi vairs nezina, kam ticēt. Karogam? Sarkanam? Vai mēram, kuru it kā gribas atbalstīt, bet redz tos papīrus un dokumentus un saprot, ka čalis ir taisījis baigos mēslus... Cilvēki nudien nesaprot, kam ticēt. Arī karš Ukrainā. Viņi jau redz, ka tur ar Putinu arī nav tāda pavisam tīra štelle. Protams, tas, kas gribējis, grib un gribēs, Putinam ticēs un klausīs līdz galam.

Man ir draugi, inteliģenti cilvēki, Krievijā, kas strādā TV, kino jomā, mūzikā un ar kuriem savulaik esmu mācījies, bijis kopā un strādājis diendienā. Ar viņiem aizvien uzturu kontaktu. Atceros, ka vēl pirms Putina otrreizējās nākšanas pie varas cilvēki pie galda vienkārši atklāti smējās par saviem prezidentiem, saukdami viņus par ļoļikiem boļikiem.

Kad vēl mācījos Krievijā, vietējie mani mācīja – tu vari runāt un normāli uzturēties lielajās pilsētās, kā Maskavā, tā Pēterburgā un Samarā, bet nemēģini, izbraucot no tām ārā, pārāk vicināties ar to, ka esi latvietis vai stāstīt kaut ko par Eiropu. Krievam tu neko neieskaidrosi. Krievam galvenais ir maizes gabals un šņabis. Un ikdienišķā “vates deva” TV un radio. Un viss! Ar to viņam pilnīgi pietiek! Malku vajag? Kādu malku? To taču var nospert no kaimiņa, tas būs normāli. Tā ir īstā Krievija. Krievija nebūt nav tā spozme, skaistums un varenība, ko paši sludina un simbolizē Pēterpils.

Vēl jau arī estrādes zvaigznes!

Nu tie jau paši tagad ir dabūjuši trūkties. Kirkorovs un pārējie nu iet tēvam Putinam pie kājām klanīties un pēdas mazgāt.

Mums, Latvijas mūziķiem, kas iet pie tautas ar savu dziesmu, savā ziņā ir liela atbildība, kādu attieksmi paužam ar savu repertuāru, ar saviem vārdiem un nostāju. Dziesmai ir spēks vienot, stiprināt, saliedēt.

Mūsu koncertprogrammā ir dziesma "Latgale", kurā ir daudziem jau sen zināmie vārdi: “ai, Latgale, tu dvēselīte mana, kur cilvēks Dieva vārdam vēl jau tic, pie tavām kājām apsēstos es bikli, JO MANĀ VIETĀ NEDARĪS TO CITS!”. Un ar šo dziesmas kodu vēsti un piederību savai zemei un tautai mēs arī nododam publikai. Tā ir mūsu misija, tā ir maizīte mūsu dvēselei.