“Elpot zem ūdens” režisors stāsta par drāmas aktualitāti, jeb kāpēc par narkomāniju ir jārunā

Režisors un scenārija autors Ronalds Mežmačs savā debijas spēlfilmā “Elpot zem ūdens” vēlējas pastāstīt par narkomānijas slimību un piedāvāt sabiedrībai paskatīties uz to ar citām acīm.  “Narkomānija neizvēlās pēc labturības principa, dzimuma, ģimenes stāvokļa vai izglītības līmeņa. Tā var skart jebkuru no mums - ārstus, politiķus, mūziķus, skolotājus, veikala pārdevējus, māti, tēvu, māsu. Šajā ziņā tā ir ļoti demokrātiska,” stāsta Ronalds.

Jau vairākus gadus Latvija ir viena no Eiropas valstīm ar vislielāko augsta riska narkotiku, īpaši opioīdu, lietotāju skaitu*. Kā arī jāņem vērā pēdējā gada laikā strauji pieaugošo jauno sintētisko opioidu izplatība, kas tikai pasliktināja situāciju. Jaunieši ļoti viegli uzķeras uz šim narkotikām, zina, kur tās dabūt, un ieslīkst atkarībā.  Ja mēs visi zinātu kā rīkoties, kā uzvesties un palīdzēt ar narkomāniju saslimušam jaunietim vai pieaugušam līdzcilvēkam, iespējams, arī statistika būtu pavisam citādāka. Taču sabiedrība nav par šo izglītota un vispār neizprot narkomāniju kā slimību, kurai likumsakarīgi nepieciešama pienācīga profesionāla ārstēšana.   

Latvijas valsts ziņojumā par narkotikām pie mirušajiem no narkomānijas pieskaita tos, kuri ir zaudējuši dzīvību pārdozēšanas dēļ. Šādi rēķinot oficiālā statistika uzrāda 20-40 nāves gadījumu gadā. Pie šādiem skaitļiem narkomānijas problēma tiešām šķietami skar ļoti mazu sabiedrības daļu. Taču statistika mēdz būt maldinoša. Neatrodot sapratni un atbalstu, vientuļi narkomāni samērā bieži atrod risinājumu pašnāvībā. Vai ir zināms kāds procents pašnāvību attiecināms uz atkarīgajiem no narkomānijas?  Nevar arī aizmirst, ka narkotikas atstāj ļoti nopietnas sekas uz veselību un aktīva cīņa ar atkarību vai pirms kāda laika uzvarēta narkomānijas slimība var kļūt par pēkšņa nāves gadījuma cēloni.

“Filma “Elpot zem ūdens”  ir balstīta uz patiesiem tēliem un notikumiem. Tas nav viena konkrēta cilvēka stāsts, bet gan situāciju kopums, ar kurām atkarīgie sastopas. Sabiedrībā pastāv stereotips, ka narkomanījas skarti cilvēki ir ar vāju gribas spēku, nolaidušies un slinki. Bet patiesība ir ļoti atšķirīga. Tā saucamie neredzamie narkomāni, kuriem ir savi uzņēmumi, augsts izglītības līmenis, viņi ir sabiedrībā zināmas personības, kas ir sasnieguši savā karjerā ļoti daudz, neskatoties uz to, ka viņu slimība ir vērsta uz pašiznīcināšanos. Vai šāds ir vājš cilvēks? Varam tikai iedomāties, ko šādi cilvēki spētu paveikt, ja šī slimība tiktu atbilstoši ārstēta. Esmu pieredzējis tuvu cilvēku nāvi šīs slimības dēļ un arī redzējis brīnumu - cik ļoti atkarīgais izmainās, kad uzsāk atveseļošanos.

Ar filmu vēlos sasniegt pēc iespējas plašāku sabiedrības daļu un nodot vēstījumu, ka atveseļošanās no narkomānijas slimības ir iespējama, un tas, kurš uzsāks šo ceļu, piedzīvos lietas, kuras nespēja iztēloties pat viss pārdrošākajos sapņos. Filmas sagatavošanās posmā iepazinos ar dažādiem veidiem, kā atkarīgie cilvēki ārstējas, un, ja ir kādi jautājumi par šo, droši sazinieties ar mani e‑pastā r.mezmacs@gmail.com,” savās pārdomās par filmu dalās Ronalds Mežmačs.  

Latviešu sociālā drāma “Elpot zem ūdens” kinoteātros visā Latvijā būs skatāma no šī gada 11. novembra. Kopā ar Kasparu Dumburu, kurš atveidoja narkomānu Raiti, filmā var sastapt Aleksandru Maļikovu, Janu Ļisovu, Anitu Kvālu, Orestu Paško un citus. 

 Spēlfilma ir mūsdienīgs stāsts par narkomānu Raiti, kurš ir iestrēdzis atkarības ritenī un nespēj tikt no tā ārā. Raitis ir nozadzis narkotiku saini un cenšas to pārdot riskējot ar visu, ieskaitot līdzcilvēkiem. Vienlaikus viņš cenšas izveidot attiecības ar oficianti Janu, kuru viņš satika atbalsta grupā kopā ar viņas 10 gadus veco meitu. Balansējot starp pretrunīgajiem dzīvesveidiem, narkomanīja ved Raiti dziļāk negodībā, neuzticībā un dzīves nevadāmībā.

“Elpot zem ūdens” ir veltījums spēlfilmas producenta Feliksa Haidukova brālim Dmitrijam, kurš pameta šo pasauli 2020. gadā.