"Es zināju, ka tā ir mūsu pēdējā kopīgā diena…" Monikas Zīles meita par beidzamo tikšanos ar mammu
Pirms dažiem mēnešiem rakstniecei un publicistei Monikai Zīlei tika veikta mugurkaula operācija. Viņa bija cerību pilna, ka pēc tās atgūsies un atsāks staigāt, taču kļuva arvien sliktāk, un 14. septembrī 82 gadu vecumā rakstniece aizgāja mūžībā.
Sarunāties ar rakstnieci Baibu Zīli ir ļoti, ļoti smagi un grūti, jo mīļotā māmiņa Monika Zīle ir tik tuva un dzīva gan domās, gan sajūtās, gan sarunās. Tiem, kam mammas vēl ir līdzās, Baiba atgādina, lai izbauda katru kopābūšanas mirkli. Žurnālam "Kas Jauns" viņa teic, ka neatturēsies no sarunas, jo mamma mīlēja medijus un publicitāti: “Mammai patiktu, ka par viņu uzrakstītu žurnālā.”
Tuvinieki, kolēģi un talanta cienītāji atvadās no rakstnieces Monikas Zīles
23. septembrī Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā notika atvadīšanās no viņsaulē aizgājušās rakstnieces, redaktores un žurnālistes, Saeimas bijušās deputātes Monikas ...
Veselības stāvoklis pasliktinājās
“Mammai bija obligāti nepieciešama mugurkaula operācija. Pēc tam viņa ilgi ārstējās, cerēja vēl iemācīties staigāt un bija komunikabla, jo spēja arī šādā situācijā saglabāt savu optimismu un vēlēšanos komunicēt ar saviem lasītājiem. Vairākus mēnešus mēģināja atgūties, bet diemžēl tas nenotika...” stāsta Baiba.
“Mēs paguvām viena no otras atvadīties. Pēdējā dienā, kad braucu pie mammas, viņa jau bija atvesta no slimnīcas un viņas stāvoklis bija ļoti pasliktinājies. Mēs visu dienu pavadījām kopā, un tā bija ļoti skaista diena. Mēs apskāvāmies, samīļojāmies un runājāmies. Un jau todien, braucot pie viņas, es zināju un sapratu, ka tā ir mūsu pēdējā kopīgā diena. Mamma līdz beidzamam brīdim bija pie skaidra saprāta, mundra un pozitīva,” straujo notikumu attīstību atminas Monikas meita.
Vaicāta, kāda bijusi mammas pēdējā vēlēšanās, Baiba Zīle atklāj – viņa gribējusi tikai vienu, lai viņas meitai viss ir labi. "Tieši pēdējā brīdī iznāca mammas beidzamais sarakstītais stāstu krājums "Mētelis ar sudrablapsu". Es vēl paspēju šo grāmatu, tikko kā no tipogrāfijas saņemtu, aizvest mammai uz slimnīcu. Viņa ļoti priecājās, redzot savu grāmatu iespiestu. Cik es zinu, viņa neko citu nebija sākusi rakstīt,” tā Baiba.
Monika Zīle: “Mēdzu jokot, ka noteikti spokošos”
Monikai publicitāte patika, un viņa žurnālistiem bija aizraujošs un interesants sarunu biedrs. Tā pirms diviem gadiem intervijā izdevumam "Ko Ārsti Tev Nestāsta" 80 gadu vecā rakstniece pauda: “Jāsaka, patiešām varu būt pateicīga gēniem, ka savos gados no rīta mostos pie pilna prāta, ka joprojām varu strādāt savā profesijā. Un, kas varbūt pat vissvarīgākais, ka mani joprojām interesē dzīvi vērot. Jo to interesi jau nemaz nevar tā sev iestāstīt. Domāju, man to profesija iedzinusi smadzenēs, ka ieraugu un – o, šis man jāatceras! Vai dzirdu sarunas fragmentu un saausos: cik tas bija sulīgi! Joprojām braucu ar auto. Arī tā ir Dieva dāvana. Jo īpaši, ja visi mani radi dzīvo tālāk par 100 kilometriem no Rīgas. Ceļā tik daudz var redzēt, sajust, atcerēties. Vārdos nemaz tā neaprakstīt visu šo emociju gammu. Bet tas viss man ir. Un tā ir liela laime. Neesmu viena. Arī laime un prieks, ka ir kāds, kam esmu vajadzīga, un man kāds vajadzīgs. Un tur ir arī nemiers un rūpes, kas neļauj atslābt.”
Publiciste un rakstniece toreiz stāstīja arī par saviem vistuvākajiem cilvēkiem, ar kuriem ir visciešākajā sasaistē: “Ar meitu. Ar znotu. Ar znota vecākiem. Vēl man ir māsīcas. Brālēna ģimene Rēzeknē. Bet, zināt, ar radiem var būt labā saskarē, ja tā nav tikai formāla radniecība, vajag domubiedru saikni. Ja ir kopīgu uzskatu vilkme, tad ar to cilvēku arī pievelkas. Ar visiem nemaz nevajag. Smejos, ka manam vecumam ir divas priekšrocības. Viena tāda, ka es jebkuram vīrietim varu teikt komplimentus. Bez bažām un piesardzības tikt pārprastai. Un otra priekšrocība, ka es taču vispār varu runāt jebko. Visādas muļķības. Un visiem jāklausās un jādomā: “Ai, piedosim, ko gan citu gaidīt no cilvēka tādā vecumā, kad galvā putni dzīvo…””
Šajā sarunā izskanēja arī nāves tēma: “Nāve bija man tuvumā jau kopš bērnu dienām. Kāds mūsu ģimenē palaikam mira. Bet es tiešām atceros to brīdi…. Bija vasara, mums aiz vāgūža bija tādi lieli, smuki baļķi salikti. Kad saule nāca uz launagu, tie vasarā vienmēr uzsila. Bija tik patīkami uz tiem sēdēt. Lieli, apaļi, gludi, silti. Sēdēju un skatījos uz pļavu, tālāk mežiņš, debesis… Vēl tālāk vecticībnieku kapi. Pļava vējā viļņojās. Sēdēju tur, un man pirmo reizi ienāca prātā: bet kā tas būs, kad manis nebūs? Un te taču viss tāpat būs… Vai tas vispār var pastāvēt bez manis? Vai esmu tam gatava? Nezinu. Ar tādām lietām nevar spēlēties. Var vienīgi samierināties ar to, ka tā notiks. Un vēl arī vēlēties tādu aiziešanas veidu, kas nebūtu tuviniekiem apgrūtinošs. Mēdzu jokot, ka noteikti spokošos: ja nebūs tā un tā, es pie jums baltās drēbēs nākšu...”
