Neparasts huligāns Kalifornijas ūdeņos aplaupa sērfotājus

Tā kā zvēriņa uzvedība pēdējā laikā kļuvusi agresīva, speciālisti cenšas to notvert, lai izpētītu tā uzvedības cēloņus un vēlāk pārceltu uz citu dzīvesvietu.

Par spīti šādām ziņām Klusā okeāna jūrasūdru jeb kalānu (Enhydra lutris) un cilvēku kontakti joprojām ir reti. Dzīvniekiem ir iedzimtas bailes no cilvēkiem, un parasti viņi ļoti nopūlas, lai izvairītos no cilvēkiem, sacīja Kalifornijas Universitātes ekologs Tims Tinklers, kurš vairākus gadu desmitus pēta jūras zīdītājus. Kalāna tuvošanās cilvēkiem “nav normāla parādība”, viņš sacīja, “taču tas, ka tas nav normāli, nenozīmē, ka tā nemēdz notikt”.

Zināms, ka kalāni mēdz tuvoties cilvēkiem hormonu līmeņa straujas paaugstināšanās laikā, piemēram, grūtniecības laikā vai cilvēku veiktās regulārās piebarošanas un tuvošanās rezultātā. Visticamāk, tieši tas bija noticis ar šīs palaidnes māti, raksta "The New York Times".

Vietējiem šis īpatnis ir labi pazīstams, to nodēvējuši par “841”. Viņas mamma, kura bija zaudējusi vecākus, kopš bērnības tika audzēta nebrīvē. Taču pēc izlaišanas brīvībā cilvēki to ēdināja, līdz pamazām viņa pierada pie cilvēkiem un sāka uzmākties sērfotājiem, prasot ēdamo. Kad viņu atkal nogādāja Santakrusas jūras savvaļas dzīvnieku aprūpes un pētnieciskajā centrā, izrādījās, ka viņa ir stāvoklī, un vēlāk nebrīvē dzemdēja šo īpatni “841”. Vispirms mazuli audzināja mamma, pēc tam mazo kalānu nogādāja Monterejas okeanārijā.

Lai uzlabotu tās izdzīvošanas izredzes pēc izlaišanas brīvībā, “841” kopēji centās nepieļaut pozitīvu asociāciju veidošanos ar cilvēkiem, tostarp pastāvīgi lietoja sejas maskas un īpašus tērpus, lai slēptu savu izskatu. Tomēr “841” ātri zaudēja bailes no cilvēkiem, kaut gan speciālisti nevar izskaidrot iemeslu. Pēc brīvībā pavadītā gada sāka pienākt ziņas, ka “841” uzturas pie sērfotājiem, kajakotājiem un citiem ūdens prieku baudītājiem. “Mēs nezinām, kādēļ tas sākās. Mums nav pierādījumu, ka viņa tika barota. Taču pēdējo gadu laikā vasarās tas notiek pastāvīgi,” sacīja Monterejas okeanārija jūrasūdru programmas vadītāja Džesika Fudžii.

Pirmo reizi par “841” nedarbiem tika ziņots 2021. gadā, kad viņa uzrāpās uz peldlīdzekļa Santakrusā. Sākumā šādi atgadījumi bija reti, pamazām kļūstot biežiem. Pagājušajā nedēļā viņu pieķēra trīs reizes, mēģinot nolaupīt sērfa dēļus. Daži mēģināja aizlaisties, bet kalāns viņus panāca un uzlēca uz dēļa. “Es sāku ar rokām airēties, lai aizlaistos, taču viņa tik tuvojās. Es nolēcu no dēļa un tad viņa uzrāpās uz tā,” stāstīja kāds 16 gadus vecs jaunietis, kurš tikšanos ar “841” piedzīvoja kopā ar draugu. “Viņa šķita draudzīga, tādēļ mēs ar viņu sadzīvojām. Tas bija diezgan foršs piedzīvojums.” Aizrāvies ar notikušo viņš “īsti neiedomājās, ka viņa varētu nokost manu pirkstu”.

Tomēr tikšanās ar kalānu ir ļoti bīstama. “Kalāniem ir asi zobi un tik spēcīgi žokļi, ka spēj sašķaidīt gliemežvākus,” sacīja “Sea Otter Savvy” direktore un galvenā pētniece Džīna Bentola. Viņas vadītā organizācija cenšas samazināt cilvēku radītos traucējumus kalānu dzīvē un veicināt atbildīgu savvaļas dzīvnieku novērošanu.

Taču vēl bīstamāks kontakts ar cilvēku ir pašiem kalāniem. Ja cilvēks tiks sakosts, štatam nāksies dzīvnieku iemidzināt. Tā kā šīs sugas pārstāvju nav atlicis daudz, ikviena īpatņa zaudējums ir būtisks posts.

Kalāns apdzīvo teritorijas pie Klusā okeāna ziemeļu krastiem; gan Āzijas krastiem, gan Ziemeļamerikas. Lai arī kalāns ik pa laikam uzturas uz sauszemes, tomēr lielāko sava mūža daļu tas pavada okeānā.

Kalānus nemīl zvejnieki, jo kalāni un cilvēki ir iecienījuši vienas un tās pašas jūras delikateses. Kādreiz Klusajā okeānā dzīvoja 150 000—300 000 kalānu. Laikā no 1741. gada līdz 1911. gadam kalānus intensīvi medīja, gan lai atbrīvotos no konkurenta jūrā, gan lai iegūtu vērtīgo kažokādu. Zvēru populācija saruka līdz 1000—2000 dzīvniekiem. Dabas aizstāvji uzsāka aktīvu cīņu kalānu sugas glābšanai. Mūsdienās kalānus aizliegts medīt, tiem ir ierīkotas aizsargājamas teritorijas un to populācija lēnām atjaunojas.

Kalāns ir klasisks piemērs ekosistēmas atkarībai pat no vienas sugas. Kalāni nodrošina brūnaļģu (Phaeophyceae) audžu veselību, jo ir gandrīz vienīgie plēsēji, kas barojas ar jūras ežiem. Jūras eži barojas ar zemākajām brūnaļģu daļām, atdalot jūraszāles no saknēm. Brūnaļģu audžu panīkums un izmiršana rada kaskādveidīgu ekokatastrofu jūrā. Tie Klusā okeāna reģioni, kuros nedzīvo kalāni, pārvēršas par jūras ežu pārņemtiem, neauglīgiem tuksnešiem.

Kalāna dabiskie ienaidnieki ir zobenvaļi un jūras lauvas. Mazuļiem bīstams ir arī baltgalvas ērglis. Kalifornijas piekrastē kalānus apdraud haizivis, pamatā lielā baltā haizivs, kas ir par iemeslu tam, ka Kalifornijas kalānu kolonija neizplatās uz ziemeļu pusi. Tomēr vispostošākās ir naftas avārijas, tās var iznīcināt visu koloniju.

Kalāns uzturas seklos piekrastes ūdeņos, un, lai medītu, tas ienirst. Pamatā kalāns medī dažādus jūras bezmugurkaulniekus, kā moluskus, jūras ežus, vēžveidīgos un dažu sugu zivis, kā jūrasbullīšus un adatzivis. Medīti tiek dažāda izmēra jūras dzīvnieki, sākot ar sīkajiem gliemju krabjiem un beidzot ar milzīgiem astoņkājiem. Priekšroka tiek dota lielākam medījumam. Kalāns ir viens no retajiem dzīvniekiem, kas barības iegūšanai izmanto darba rīkus. Kalāns ar akmeņiem pārsit cietos jūras dzīvnieku vākus un bruņas.