"Gadus vairs neskaitu!" - Dons par darbu un atpūtu, dziesmām, vasaru un kāzu plāniem, kas debesīs rakstīti

Kādi ir šīs vasaras atpūtas, darba un citi plāni?

Strādāju pie Kvazimodo lomas dziedājuma apguves, jo jūlijā Dzintaru koncertzālē būs Zigmara Liepiņa operas "Parīzes Dievmātes katedrāle" koncertuzvedums. Tāpat arī jūlijā paredzēts mans koncerts Kuldīgā.

No rīta pamostos, ņemu rokās notis un mācos, mazliet atpūšos, atkal ņemu rokās notis un mācos tālāk. Tā tās dienas paiet...

Un kā ar obligāto vasaras atpūtas programmu?

Parasti jau atpūta plānojas tikai tad, kad darbi ir padarīti. Tā ka šovasar varbūt mazāk tās atpūtas sanāks, taču nesūkstos, jo darbs man savā veidā ir kā meditācija un relaksācija, kas uzlādē. Pilnīgi pietiek ar nakts stundām gulēšanai, lai atpūstos.

Jebkurā gadījumā tas process man patīk, tāpēc nogurums nav tik izteikts. Varbūt vienīgi balss mazliet nogurst, un tad to vajag atpūtināt, pēc tam atkal trenēties un atkal atpūtināt.

Kas ir šīs vasaras must have lietas, bez kurām nav iedomājama tava ikdiena?

Skaidrs jau, ka mocītis, ar kuru vajag izbraukt. Biščiņ no tā.... biščiņ no tā, biščiņ kādu ballīti vajag, aizbraukt pie draugiem patusēt, kaut kur uzcept gaļiņu un kādu vakaru iedzert vīniņu. Tad nu arī izbaudu tās dažas siltās vasaras dienas, kas mums te Latvijā ir atvēlētas. Ja ir vēsāks laiks, var aiztaisīt logu un pavērot gaiši zilās debesis un mākoņus, tā var apmānīt sevi un arī aukstākā laikā izbaudīt mazliet pozitīvisma.

Tu arī vēsajās dienās izbrauc ar motociklu?

Ar moci braucu, kad ir siltāks, jo negribētos, ka kaklu sapūš, jo esmu ļoti cimperlīgs pret laikapstākļiem.

Šovasar jau esmu vairākkārt izbraucis. Gan tikai pa Latviju vizinos, ārpus nebraucu. Man nav krūzera tipa mocis, ar kuru varētu doties tālākā ceļā, man ir čoperītis, ar ko var tepat pa Latvijas ārēm nobraukt 200 kilometru dienā un likt atpakaļ šķūnītī.

Tu savu ikdienu dali starp dzīvi Latvijā un citām valstīm. Tas nepieciešams iedvesmai, redzesloka paplašināšanai, jaunu emociju gūšanai, vai kāds cits iemesls?

Tas vairāk tāpēc, ka ierakstu studijas un cilvēki, ar kuriem sadarbojos, ir ārzemēs. Man sanāk lētāk doties pie viņiem nekā visus saukt šurp. Tad nu vienkārši aizlidoju – vai tā ir Holande, Vācija, Anglija vai Īrija, atkarībā, no kuras valsts ir producents. Pēdējā pusgada laikā lielāko daļu es biju prom, strādāju studijā. Mēs tur cits citu papildinām, jo katram ir savi triki, ko izmanto mūzikas rakstīšanai. Šīs sadarbības mani pilnveido, jo es jau nebraucu tikai kaut ko paņemt, bet iedodu arī kaut ko pretī. Tādā veidā arī rakstām dziesmas. Tagad jau ir uzrakstītas 40 jaunas dziesmas – vēl 10 dziesmas, un varēsim sākt albuma atlasi.

Kad tavi talanta cienītāji varētu gaidīt jauno albumu?

Domāju, ka tas varētu būt uz nākamā gada Valentīndienu vai Lieldienām. Es skatos, kādos tempos mums iet, tad tā provizoriski ieplānoju albuma izdošanu Valentīndienā, bet, ja kaut kas nobrūk, man vēl ir divi mēneši līdz Lieldienām, ko pieslīpēt.

95 procenti no topošā albuma dziesmām ir radušās ārpus Latvijas. Ir arī tādas dziesmas, kas tapušas tepat ar mūsu censoņiem un talantīgiem dziesminiekiem – Chris Noah (Kristu Indrišonoku) un dīdžeju Rudd (Rūdolfu Budzi).

Dziesmas radīšanas process starp diviem cilvēkiem ir ļoti intīms. Ir jāieiet sevī, kaut kas nepieciešams no dzīves pieredzes vai atmiņām, vai arī, ja tas nav ar tevi noticis, ir jāiztēlojas, jāaizgūst kāda situācija no kādas filmas. Un tad ir tas, cik tu vari būt atklāts ar tās dienas dziesmas rakstīšanas partneri. Tas ir labs treniņš un superīga nodarbe. Dziesmu rakstīšana ir viena no manām mīļākajām nodarbēm.

Vai vari ieskicēt, par ko saturiski būs tavs jaunais dziesmu albums?

Dziesmas par savstarpējām attiecībām, pieredzi, sāpēm un priekiem personiski manī rezonē visvairāk. Būs arī kāda dziesma, kas nebūs tīri par attiecībām, bet par saviem novērojumiem, par lietām. Ar dziesmu vārdiem ir tā – redz, es citreiz domāju vienu, bet klausītājs atstāsta, ka viņā tas teksts un vārdi ir atmodinājuši ko citu

Tāpēc arī es vairs nekad neskaidroju nevienu dziesmu tekstu, kas ar to ir domāts. Katrs šajos dziesmu vārdos atrod kaut ko no sevis. Kad koncertos, piemēram, spēlējam dziesmas "Pāriet bailes" vai "Dieviņš", vai "Pēdējā vēstule" un kad redzi, ka cilvēks dzied līdzi asarām acīs vai ar prieku sejā, tad saproti, ka tā dziesma vairs nav mana. Tad tas ir salīdzināms ar vecāku lepnumu – kad viņi ir lepni par savu bērnu, kas ir izaudzis par krietnu cilvēku.

Reizēm lielveikalā, ja kāds pienāk klāt, lai aprunātos un izstāstītu man savu stāstu, kas viņam saistās ar konkrēto dziesmu, tie ir sirsnīgi brīži. Un tādās reizēs saprotu, ka tā dziesma nav tā, ko es radīju, jo tobrīd tā bija par citām sajūtām, bet tagad cilvēks šajā dziesmā ir ielicis savu dzīvi, un nu tā ir pilnīgi cita. Tur jau ir tas maģiskums un apbrīnas moments, ka to nevar ne paredzēt, ne noteikt, viss ir unikālos punktiņos. Tajā brīdī saproti, ka tu esi tāds puteklis vien, jo ir tik daudz dzīvju un ir tik daudz stāstu. Tā ir fantastika, un es tikai varu pateikties, ka man ir tāds darbs, kuru darot es nenogurstu, un, kad redzu, ka kādam to vajag, tas iedod lielāku darba sparu, jo gribas izdarīt vēl vairāk...

Izejot uz skatuves, kur ir daudzie prožektori un spilgts apgaismojums, tu redzi skatītāju emocijas?

Ļoti interesanti ir, ka, piemēram, koncertā "Arēnā Rīga" vai arī āra koncertos no skatuves var redzēt pilnīgi visus cilvēkus. Protams, ir kaut kāds konkrēts skaits, cik seju tu redzi. Piemēram, no 8000 līdz 10 000 cilvēku sejas varu redzēt diezgan precīzi. Ja iet pāri šim skaitlim, tad jau var tikai sajust to enerģiju.

Pagaidām man vēl nav jālieto palīgierīces, lai redzētu. Kādreiz, kad pamanu kādu pazīstamu cilvēku, pēc tam viņam saku, ka redzēju, kurā sektorā un vietā viņš stāvējis. Tas ir diezgan mīlīgi, jo cilvēkiem liekas, ka es viņus neredzu, bet es no skatuves redzu pilnīgi visu. Tas brīdis, kad dziedu koncertā, tā kopības sajūta ar skatītājiem, tas ir kaut kas svēts, to tā nevaru vārdiem izstāstīt, tas ir maģisks brīdis.

Šajā pavasarī tev apritēja 39 gadi, vēl mirklis, un būs jau 40. Vai vari teikt, ka šajā vecuma posmā ir mainījies tavs dzīves redzējums, vērtības un mērķi salīdzinājumā ar to, kā bija 20 gadu vecumā?

Ja, tik daudz jau?! Kopš 22 gadu vecuma vairs savus gadus neskaitu. Varbūt jūtu, tikai izbraucot ar velotrenažieri, ka mazliet mazāk varu izdarīt, bet arī tas nav tik drastiski mazāk. Bet, kā jau teicu, nekas nav mainījies, jo tagad jūtos tieši tāpat kā 22 gadu vecumā. Līdz tam gan es skaitīju, svinēju, atzīmēju un jutu gadus, bet, kad pārstāju svinēt dzimšanas dienas, tad varbūt arī apstājos Pītera Pena vecumā. Nav tā, ka es vairs nesvinu, bet ballītes vairs netaisu. Man labāk patīk iet ciemos pie citiem.

Vērtības un mērķi jau mainās ik pa brīdim. Protams, ka ir citādi nekā bija 10, 20, 30 vai 35 gadu vecumā. Katru reizi kaut kas jauns jāapgūst, jauni cilvēki jāsatiek vai kāda jauna filma jānoskatās, vai grāmata jāizlasa. Mēs jau pilnveidojamies visu dzīvi, ejot uz priekšu! Būtu jocīgi, ja mēs sapņotu par tām pašām lietām, par kurām sapņojām, kad bijām mazi bērni. Tomēr to bērnišķīgumu es mēģinu saglabāt sevī, tas ir ļoti svarīgs dziesmu radīšanā. Bērnišķīgums un naivums man ir vajadzīgi kā instrumenti.

Vai vari nosaukt pāris svarīgāko lietu, kas, tavuprāt, tevī ir pavisam mainījušās?

Pacietības ir mazliet vairāk nekā tad, kad biju jaunāks. Un miera stāvoklis reizēm ir ilgstošāks...

Šovasar esi laidis klajā jaunu dziesmu "Divatā", kura vēsta par attiecībām, mīlestību, bet ar ko pats pavadīsi šo vasaru divatā?

(Ilgi domā.) Droši vien divatā ar draudzeni pavadīšu.

Un kad gaidāmas kāzas?

Āāā... nu tas jau debesīs rakstīts!